Atpakaļ uz afišu

Marjus Ivaškevičs

Izraidītie

Latviešu emigranta hronika 3 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2014. gada 10. janvāris

No lietuviešu valodas tulkojusi Indra Brūvere

 

Tas notika pirms padsmit gadiem. Toreiz Ņujorkā vēl stāvēja Dvīņu torņi, bet princese Diāna jau bija gājusi bojā. Toreiz Bens bija ļoti laimīgs un perspektīvs.

Lipīgi, smirdīgi, šķībi, greizi un apdulluši no garā ceļa, bariņš emigrantu ierodas Londonā - apsolītajā zemē. Taču šī ir cita pasaule - kastēs zem Vaterlo tilta, bez mājām un draugiem. Un dzīve nav nekāds fiction, kur visu var izdaiļot.

Kā lai saprot, kur bija kļūda? Un kurš zina, kā vajadzēja dzīvot? Varbūt vienīgi „Queen" vai Harijs Poters...

Ik gadu simtiem cilvēku pamet savas mājas, lai meklētu laimi svešās zemēs. Emigrācija ir skārusi gandrīz katru latviešu ģimeni - mūsu radiniekus, mūsu draugus.

Marjus Ivaškevičs (dz. 1973) ir lietuviešu dramaturģijas zvaigzne, kura daiļradē īpaši svarīgs ir nacionālās identitātes jautājums. Savukārt Oskars Koršunovs (1969) ir vadošais lietuviešu teātra režisors, kurš pēdējā desmitgadē daudz un regulāri iestudē izrādes Eiropas teātros. 1999.gadā viņš ir nodibinājis pats savu - Oskara Koršunova teātri. Lugu „Izraidītie" Oskars Koršunovs iestudējis arī Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī 2011.gadā, un šis iestudējums Viļņā jau paspējis iemantot „kulta izrādes" statusu.

 

Izrādē piedalās grupa „RYGA" - Mārcis Judzis (vokāls, sitaminstrumenti), Rihards Lībietis (ģitāra), Armands Butkēvičs (bass), Ervings Znotiņš (klavieres).

 

Dziesma "Mani vēl" (grupa RYGA un Ērika Eglija):

http://doremi.lv/News/article/3201/

 

Izrādē smēķē un tiek izmantota necenzēta leksika! Bērnus vecumā līdz 12 gadiem zālē neielaiž!

 

http://www.la.lv/izraiditie-ka-dzivot/

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/dailes-teatri-top-izraidiitie.a74255/

http://satori.lv/raksts/6638/Oskars_Korsunovs/Mes_bijam_pirmatklajeji

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/109292-oskara-korsunova-iso-un-garo-vilnu-teatris.htm

http://www.diena.lv/kd/intervijas/oskars-korsunovs-laba-teatra-ir-loti-maz-14039562

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

Izrāde ir Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvas „Kilograms kultūras" 2014.gada pirmā ceturkšņa uzvarētāja.

Dainim Grūbem - Spēlmaņu nakts 2013/2014 balva un Skatītāju balva Gada aktieris.

Gintam Andžānam - Spēlmaņu nakts 2013/2014 balva Gada aktieris otrā plāna lomā.

Nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai - Gada lielās formas izrāde.

Oskaram Koršunovam - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/201 balvai Gada režisors.

Jurim Žagaram - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada aktieris.

Laurim Dzelzītim - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada aktieris otrā plāna lomā.

Vestai Grabštaitei - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada kustību māksliniece.

Mārcim Judzim, Sauļum Prūsaitim - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada mūzikas autors.

 

Režisors - Oskars Koršunovs (Oskaras Koršunovas, Lietuva)

Scenogrāfs - Gintars Makarevičs (Gintaras Makarevičius, Lietuva)

Kostīmu māksliniece - Agne Jagelavičute (Agnė Jagelavičiūtė, Lietuva)

Horeogrāfe - Vesta Grabštaite (Vesta Grabštaitė, Lietuva)

Gaismu mākslinieks - Eugenijs Sabaļausks (Eugenijus Sabaliauskas, Lietuva)

Muzikālais vadītājs - Sauļus Prūsaitis (Saulius Prūsaitis, Lietuva)

Mūzikas autori - Mārcis Judzis, Sauļus Prūsaitis (Saulius Prūsaitis, Lietuva)

Lomās

Dainis Grūbe un Juris Žagars (Bens)
Lauris Dzelzītis (Vandals)
Elīna Dzelme (Dana)
Vita Vārpiņa (Liza, policiste)
Gints Andžāns (Edijs, hipijs)
Ieva Segliņa (Olga, krieviete, skvotere / Sirēna)
Dainis Gaidelis ( Azims, pakistānietis / Policists)
Artūrs Dīcis (Harijs /Kristus)
Raivis Vidzis (Supersmagais)
Ērika Eglija (Oksana, Supersmagā sieva / Sirēna)
Aldis Siliņš (Sauļus, lietuvietis, skvoters)
Artis Robežnieks (Brālis latgalietis I / Oļģerts)
Esmeralda Ermale (Regīna)
Pēteris Gaudiņš (Bārdainis / Bezpajumtnieks)
Ivars Auziņš (I šoferis / Bezpajumtnieks)
Lauris Subatnieks (Brālis latgalietis II / Puisis no Viktorijas parka)
Anete Krasovska, Ieva Florence, Regīna Eglija, Laura Atelsone (Meičas bārā)
Roberts Gaidulis, Artūrs Kļava, Rihards Sokolovs (Puiši bārā)

Viedokļi

20
feb
2014
X

Vai kults?

kroders.lv // Laura Leingarte / LU HZF Literatūrzinātnes BSP 2. kursa studente

2014. gadu Dailes teātris iesāka ar vairākiem jauniestudējumiem, starp kuriem arī ļoti gaidītā Lietuvā kulta titulu ieguvusī izrāde „Izraidītie”, ko 2011. gadā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī iestudējis populārais, kaimiņvalstī vadošais režisors Oskars Koršunovs. Lugas autors Marjus Ivaškevičs ir viens no veiksmīgākajiem mūsdienu lietuviešu dramaturgiem, kuram sevišķi nozīmīga ir nacionalitātes jautājuma risināšana, kas ietverta arī „Izraidīto” tematikā.

Režisors norāda, ka galvenā tēma ir realitāte sabiedrībā, proti, lugā apskatītie notikumi ir balstīti dzīves stāstu patiesumā – izceļojošo lietuviešu reālajos likteņos. Dailes teātra versija, protams, lokalizēta un izrādes anotācijā nodēvēta par latviešu (nevis lietuviešu) emigranta hroniku trīs cēlienos. Pielāgojoties mūsu sabiedrībai un nacionālajam garam, arī ietvertie kodi ir mainīti, piemēram, vieglākais drošākais veids, kā aizkustināt latviešu skatītāja sirdi, ir nodungot kaut pāris rindiņas no „Es karā aiziedams”, „Pūt, vējiņi!” vai citām sentimentāla rakstura latviešiem piederošām melodijām.

Uzreiz pēc neatkarības iegūšanas Baltijas valstīs sākās nopietns emigrācijas vilnis, kad pakāpeniski pāris gadu laikā labākas dzīves meklējumos savu dzimteni pameta tūkstošiem cilvēku. Liela daļa no viņiem peļņā devās uz Apvienoto Karalisti, kā tas ir arī izrādē – desmit atjaunotās Latvijas pilsoņi savij savus likteņus brīdī, kad iesēžas autobusā, lai dotos uz Londonu jeb apsolīto paradīzes karaļvalsti. Gluži kā joprojām, kāds emigrants savus sapņus piepilda un beidzot gūst materiālu stabilitāti, cits piedzīvo skaudras vilšanās un ciešanas. Emigrācija – tā tiešā mērā skar teju katru latviešu ģimeni, izbraukuši vai reiz to piedzīvojuši un tagad atgriezušies ir mūsu tuvākie, draugi, paziņas, vēstīts izrādes afišā. Pateicībā jāatzīst, ka man šādā ziņā veicies, jo ar emigrācijas procesu saskārušies vien daži paziņas un viņu stāsti, pretēji galvenajiem lugas varoņiem, ir veiksmīgi. Dzīves ceļa pavērsieni, protams, lielā mērā ir atkarīgi no katra paša personības, intelekta līmeņa un līdzšinējās pieredzes. Izrādes censoņi ir dažādi, viens svešumā bauda augļus, cits pat neaptver, ka ābele nes auglīgu ražu, ja to pacietīgi kopj, bet viņus visus vieno izejas punkts – ne pārāk intelektuāla prāta dotības, leksika, naivums, pieredzes neatbilstība vienai no attīstītākajām pasaules metropolēm un saviļņojošas ekspektācijas. Būsim atklāti, lielākā daļa emigrantu gan deviņdesmitajos, gan tagad nav tie paši kulturālākie sabiedrības intelektuāļi. Vēlreiz, negribot nevienu aizskart – lielākā daļa, nevis visa aizbraucēju masa, jo katram izceļošanas iemesli taču ir dažādi, zināms. Šeit stāstīts par tiem, kas brauc vieglā peļņā un bez ambīcijām vai – atsevišķu tēlu gadījumā, piemēram, Danas – ar ambīcijām, turklāt augstām, taču, saskaroties ar lielpilsētas spozmi un mirdzošām uguntiņām (pareizāk sakot, maldugunīm), ambīcijas zūd. Tā vietā paliek tikai trulās prāta spējas un nespēja aptvert notiekošā virzību uz iznīcību. Starp citu, tieši Danas tēls aktrises Elīnas Dzelmes atveidojumā ir vissaistošākais, bet par to vēlāk.

Pēc pirmizrādes uzreiz steidzu lasīt pirmās atsauksmes, kas parādījušās interneta vidē. Pati jutos domu pārņemta, izdzīvojusi spēcīgu pārdzīvojumu (un pārdzīvojuma radīšana – tas ir pirmais dramaturģijas bauslis), satraukta, uzvilkta un pat mazliet dusmīga par atsevišķiem viedokļiem, proti, ka visa lielā epopeja ar krievu lamuvārdu izmantošanu, kas izrādē patiesi skan piesātinātā, biezā slānī, lūk, ir mākslinieciski nepamatots pašmērķis un aprobētu paņēmienu izmantojums, par ko degradētā publika spēj uzjautrināties nepagurusi – tā var spriest pēc Liānas Langas izteikumiem vietnē Twitter, kura gan zāli nekavējoties esot pametusi pēc pirmā cēliena (šķiet, nākamajos cēlienos nevienu citu tukšu sēdvietu nemanīju). Manuprāt, kā trīsstāvīgie lamuvārdi, tā arī absolūti viss šajā izrādē ir pamatots, vismaz režisora darbs pavisam noteikti ir noslīpēts līdz pašiem pamatu pamatiem.

Gribētos jau domāt, ka mūsdienu realitāte ir daudz saudzīgāka par izrādē tēloto laiku, jo kā nekā mūsdienas, attīstība, nebeidzamas iespējas un drošība, galu galā Eiropa – tā taču ir Rietumu miermīlīgā pasaule. Centīšos tomēr nebūt naiva un apgalvot, ka šodien, iespējams, „izraidīto” likteņi būtu vēl skaudrāki. Katrā ziņā uzlabojies nav nekas – ne vienu reizi vien ziņās lasām par kārtējām noslepkavotajām latviešu meitenēm tieši Anglijā, par asiņainām traģēdijām Lielbritānijas latviešu ģimenēs, par izvarošanām, fiktīvām laulībām, parādu jūgiem, runājam par „huļi bļoda netīra” un tamlīdzīgu latviešu sabiedrības slāņu dzīves ainām, par tādu sabiedrības slāņu, kas arī ir tie īstie „izraidītie”. Mazizglītotā sabiedrības daļa bieži vien gluži vienkārši nemāk dzīvot droši. Jāatceras, ka šodien Lielbritānija ir viena no multikulturālākajām sabiedrībām, tur ciešā sadurā ir ne tikai visas iespējamās rases, bet arī reliģijas, un reliģija, kā runā un kam piekrītu arī es, ir visspēcīgākais destrukcijas lādiņš. Izrādē Rietumu-Austrumu un šajās opozīcijās valdošo spēku tēma apspēlēta humoristiskā veidā, caur kopējai stilistikai raksturīgām frāzēm dialogā starp galveno varoni Benu Ivanovu (Dainis Grūbe) un komiskāko izrādes tēlu pakistānieti Azimu (Daiņa Gaideļa izcilā izpildījumā), kā arī vēlāk, kad Bens skaidro Rietumu-Austrumu attiecības Vandalam (Lauris Dzelzītis), proti, ka jebkas, kas ir Rietumos, ir konfliktā ar to, kas ir Austrumos, piemēram, „ja Kristus to flīzi pielīmē, tad Čingishans viņu nohujarī nost”. Humora izrādē ir ļoti daudz, joki stulbi, taču smieklīgi, jo patiesi, galvenokārt pateicoties aktieru profesionālajai un pārliecinošajai spēlei. Bet komisms nebūt šajā izrādē nav vadošais, tas ir tikai efektīvs līdzeklis, ar kura palīdzību izstāstīt patiesos vadmotīvus, smeldzīgos stāstus un dzīves realitāti, turklāt, kā skaidro psiholoģijā, nereti smiekli ir aizsargforma, kad patiesībā cilvēku māc bailes, šaubas un stress. Atsaucoties uz šādu skaidrojumu, humors izrādē precīzi pamato dziļās tēmas – pašidentitātes meklējumu nozīmi. Režisors neticami viegli ir savienojis pretstatus, traģisko pasniedzis komiski, un, lai gan procentuāli mazāk, bet tomēr – tēlotas arī galēji nopietnas ainas.

Empātiskiem cilvēkiem, tādiem kā man, šo izrādi skatīties nav viegli. Jo īpaši spēcīgi šī robeža starp „varu skatīties un vairs nespēju izturēt emocionālo spriedzi” atklājas aptuveni otrā cēliena vidū, kad Dana ir nogrimusi savā viszemākajā dzīves punktā, bet īsi vēl pirms tam dzied „Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme”. Un tieši šis bija ne tikai pats klusākais brīdis visā izrādē (šķita, ka skatītāju zālē vispār neviena nav), bet arī pats pārdzīvojumu raisošākais, jo dzirdamas bija tikai un vienīgi rītas asaras zālē man visapkārt. Tālāk visa aina ar Danas un Bena savstarpējām attiecībām, katra paša individualitāti un traģisko nolemtību tikai turpināja karsēt jau tā nokaitēto gaisu. Elīnas Dzelmes atveidotā Dana, šķiet, visvairāk cieš no ilgām pēc dzimtenes, šīs ilgas ir tiešas un vietām ļoti dramatiski atklātas, kas beigu beigās tēlu noved līdz garīgai iznīcībai. Taču, neskatoties ne uz ko, Danai ir augstas izdzīvošanas spējas, jo, lai gan vairākkārt skarbi atraidīta, viņa negrasās padoties. Elīnas Dzelmes skatuves partnera Daiņa Grūbes Bens brīdī, kad Danai visvairāk nepieciešams atbalsts, ir vēss, kā rezultātā skatītājos raisās arvien augoša līdzjūtība Danai. Nereti manāma Bena mehāniska darbošanās uz skatuves, kas sākumā, šķiet, nav saskaņā ar tēla neapskaužamo dzīves situāciju, taču galvenokārt tieši stīvums, augstais pašlepnums un jūtu neizrādīšana šī varoņa likteni veido destruktīvu. Pārliecinoši spēlē arī Lauris Dzelzītis, Gints Andžāns (Edijs), Juris Žagars (Bens), Dainis Gaidelis un arī epizodisku lomu tēlotāji kā Artis Robežnieks (viens no brāļiem latgaliešiem un Oļģerts) un Aldis Siliņš (Sauļus). Laura Dzelzīša atveidotais Vandals ir tipiski nervozs izsitējs, kurš pirmajā cēlienā nepārtraukti un agresīvi meklē kašķi. Vandala tēlā daudz rupjā un līdz ar to it kā komiskā, taču, neskatoties uz savu agresīvo dabu, viņa liktenis svešumā šķiet izvērties mierīgs un emocionāli diezgan harmonisks. Piemēram, aina ar krēslu, kurā Vandals svētlaimē atguļas, jo vairs nav jāguļ uz kailas zemes; ir savs kaktiņš, darbs, kas nes zināmu peļņu Saulkrastu jaunceltnei dzimtenē – sapnis; viņam, šķiet, pietiek ar to, kas ir, un ka nav jādzenas pēc tā, kas nav lemts. Nevar nepieminēt arī Dzelzīša artistisko transformāciju sunī, kas raisīja vispārēju sajūsmu publikā. Savukārt Ginta Andžāna atveidotais Edijs sākumā šķiet ļoti humoristisks tēls (lielā mērā tas tā arī ir, un aktierim tas lieliski piestāv un sanāk) taču vēlāk šis tēls arvien progresē ceļā uz savu statusu, līdz beigās izsaka nopietnu un vienu no izrādes tēmas atslēgas frāzēm: „Varbūt nomiršu, esot kā sunim, bet vismaz būšu dzīvojis kā cilvēks, nevis suns”.

Nobriedušais, pieredzi guvušais Bens Jura Žagara izpildījumā, sēžot ratiņkrēslā, pārliecina ar grimasēm un balsi. Spēcīga ir otrā cēliena noslēguma aina, kurā jaunais D. Grūbes Bens kopā ar Vandalu dodas lēkt lejā no Temzas tilta, lai izpeldētos. Kad abi slīkst, pūlis (visi pārējie aktieri) viņus ceļ uz augšu, veidojot krustus (krustā sistā Jēzus Kristus motīvs izmantots vairākkārt, taču tas nepārsteidz, jo bieži redzēts jau iepriekš teātrī); horizontālais scenogrāfijas stienis reizē ar krustu veido arī ūdens virsmu, virs kuras turas abi slīkstošie. Šajā brīdī mans skatiens lielākoties pievērsts neaktīvajai, bet spēcīgai priekšplāna darbībai, proti, J. Žagara atveidotajam Benam, kura seja ir izgaismota (apkārt tumsa), bet grimases vēstī par tuvēju traģēdiju. Līdzīgi Žagara mīmika par tuvējiem notikumiem un to raksturu vēstīja visā izrādē. Ievas Segliņas atveidotajā Olgas tēlā novēroju nepietiekami izstrādātu krievu valodas akcentu, kas brīžiem pat ļoti kaitināja. Daudziem skatītājiem, iespējams, šokējošs varētu šķist Olgas apgānīšanas skats, taču mani tas, līdzīgi kā ar Jēzu Kristu krustā, nepārsteidza, jo bija paredzams. Artūra Dīča (brits Harijs) tēlojumā brīžiem pietrūka pārliecības plastikā un horeogrāfiskās meistarības. Taču, par plastiku kopumā runājot, ļoti baudāms ir brīdis, kurā Bens rokās nes stāvošu Danu kā graciozu statuju, nevainojami noturot līdzsvaru. Turpretī skats ar A. Dīci Kristus lomā ir režisoriski iespaidīgs, – puskails Kristus (zīmīgi, ka atveido A. Dīcis, jo viņa spēlētais Harijs konfrontē ar Benu) pie fonā attēlota krusta ar alus skārdeni rokās, un identiski sinhrona mizanscēna priekšplānā, kuru izpilda Edijs (nav skaidrs, kāpēc tieši Edijs, iespējams, tālab, ka tieši šis tēls piedzīvo visveiksmīgāko emigrēšanu uz karaļvalsti – tiešā nozīmē, jo iekļūst karaliskās ģimenes vidē).

Kopvērtējumā izrāde ir pat ļoti veiksmīga, jo rada spēcīgu pārdzīvojumu. Izmantots plašs tēmu slāņojums un ārkārtīgi dažādi izteiksmes līdzekļi. Pārdomāta scenogrāfija (Gintars Makarevičs), mūzika (dzīvais izpildījums – grupa „Ryga”), skatītāju iesaiste, gaismas (Eugenijs Sabaļausks), pūļa kopskati un horeogrāfija (Vesta Grabštaite), tērpi (Agne Jagelavičute), ēnu teātra motīvs. Video efekti, piemēram, īpaši trāpīgi nostrādā brīdī, kad Danu pie bāra ieejas apčurā briti un viņa četrrāpus lien prom no skatuves, fonā redzams video ar lēni krītošiem baltiem ziediem, kas sākumā, šķiet, simbolizē Danas bojāeju. Uz to norāda arī īsi pirms tam izteiktie Bena vārdi, ka viņš viņu vairs nekad netika redzējis (mulsuma moments, jo abi taču vēlāk atkal satiekas, kad Dana tērpusies parandžā). Izmantots arī iespaids uz skatītāja maņām (Vandals cep olas, un zālē jūtama smarža), pūļa sastinguma efekts (pašā sākumā), kustību palēninājuma efekts, mūzikla estētika, komiksa motīvs (uzraksti uz planšetēm autobusa ainā izrādes sākumā), atkārtojuma figūras, kas sniedz simbolisku nozīmi (piemēram, frāzes „pacel”, „krist ceļos”, kas bieži atskan), visas telpas brīvs izmantojums (kulišu zonā izvietotais Vandala miteklis, skriešana skatītāju zālē), simbolu izmantojums (krusts, zārks, H. Bosha glezna u.c.), aktiera spēle ar iedomātu partneri (Vitas Vārpiņas atveidotās Lizas saruna ar savu skatītājam neredzamo bērnu izrādes noslēgumā), absolūts ķermeņa kailums, simboliska rakstura dziesmas sasaistē ar mūsdienu tematiku, kodu izmantošana (bez dziesmām arī vārda došana sunim – Žagars vai Džilis; Danas suni sauc Vāvere – vāvere kā simbols sievišķajam, kas tiešā sasaistē ar Danas tēlu), kompakts resursu izmantojums (piemēram, atkritumu konteiners pārtop par kuģi, vien pieliekot uzrakstu „kuģis”, spainis kļūst par bāru, autobuss vēlāk kalpo par dīvānu, lete ir bārs un iela, turklāt arī daži aktieri spēlē vairākas lomas katrs), maskas izmantošana (L. Dzelzīša varonis pārtop par suni), kā arī pāri visam – stāsts stāstā, jo visus piecu stundu laikā tēlotos piecpadsmit gadus ilgušos notikumus izstāsta jeb atceras vecākais Bens, kurš, lai gan savu emigrācijas laiku bieži vien atminas ar prieku, jo bija taču piedzīvoti arī ļoti patīkami brīži, galu galā paliek nelaimīgs, vientuļš invalīds.
Vai „Izraidītie” arī Latvijā kļūs par kultu? Domāju, ka jā, jo tai netrūkst nekā no ejošas izrādes. Izrāde raisa nopietnas pārdomas par reāli esošiem stāstiem sabiedrībā, par īstiem dzīviem cilvēkiem, kas nereti atrodas mums blakus. Pateicoties nacionālās identitātes jautājumam, kas tik ļoti patīk latviešu sabiedrībai, izrādi gaida panākumi, vismaz pirmizrādē vērotā publikas reakcija to apliecina pavisam noteikti.

20
jan
2014
X

Lielā izrāde

Silvija Radzobe //satori.lv

Dailes teātra uzvedums "Izraidītie" sākas vēl pirms sākuma. Kamēr publika tikai nāk un meklē savas sēdvietas, grupa "Ryga" zālē raida ritmisku mūziku visskaļākajos decibelos, bet aktieri skatuves dibenplānā imitē bāra atmosfēru. Daži no viņiem pat uzlēkuši uz bāra letes, kura vienlaikus būs jaunās dzīves skates mēle. Daļa skatītāju ar apvainotām sejām spiež ciet ausis, bet citi smaida un pat viegli kustas mūzikas taktī. Mūzika neapšaubāmi ir agresīva, uzbrūkoša, bet arī iekšā ievelkoša, pat aizraujoša. Ja nebaidītos vulgarizēt, varētu teikt – kā pati sarežģītā, mutuļojošā mūsdienu dzīve, ko var salīdzināt ar katlu, kur nākotnei virst kādas nezināmas Dieva indes vai velna zāles, izsakoties ar otra jaunā Dailes teātra uzveduma nosaukumu.

Gaisma zālē nemanāmi dziest, un Dainis Grūbe, kurš lēkā pa kroga leti, pārmet krustu un no augšas lido cilvēku ņudzeklī – šai brīdī viņš jau ir Bens, izrādes galvenais varonis, bet vēl arī Dainis, privātpersona, kam būs tiešām nepieciešama svētība, lai spētu noturēties sarežģītās izrādes protagonista sedlos turpmākās piecas stundas un piecpadsmit minūtes. Man īstenībā gribētos darīt tāpat, ienirstot šīs lielās izrādes, kā to sarunā ar mani nosauca kāda teātra administrācijas darbiniece, interpretācijā.

Par emigrāciju. Bet ne tikai

Izrādes, par kuru pašlaik Rīgā runā visi – gan tie, kas to redzējuši, gan tie, kas vēl nē –, parādīšanās faktā vislielākie nopelni Dailes mākslinieciskajam vadītājam. Pirms diviem gadiem Dž. Dž. Džilindžers to redzēja Lietuvas Drāmas teātrī. Un acīmredzot saprata, ka tieši tas ne tikai viņa teātrim, bet arī mums visiem pašlaik ir ļoti vajadzīgs. Ne vien tēmas dēļ, kaut gan – arī tās, jo latviešu mākslā, nerunājot par teātri, mūsdienu emigrācijas tēma vispār nav skarta, izņemot Viļa Lācīša romānu "Stroika ar skatu uz Londonu". Bet galvenokārt tāpēc, lai mēģinātu saprast, kas tie īsti ir par procesiem, kas 21. gadsimtā notiek, primāri ar Latviju, bet ne tikai – ar Eiropu un varbūt pat visu pasauli. Un – kādas ir nākotnes prognozes.

Latvijā diemžēl nav neviena dramaturga, ne arī prozaiķa, kura talants un zināšanas, kā arī drosme un zinātkāre būtu apveltīti ar tādām ambīcijām. Lietuviešu dramaturgs četrdesmitgadnieks Marjus Ivaškevičs, kura luga "Madagaskara" tika godalgota Rīgā festivālā "Skats" pirms vairākiem gadiem, ir atvēzējies šo lielo uzdevumu risināšanai. Un – apskaužami sekmīgi, uzrakstot it kā reālistisku stāstu, kas īstenībā ir filozofiska līdzība, kur tēli vienlīdz pārliecinoši funkcionē gan reālistiskā, gan metaforiskā līmenī. Dailes teātrī M. Ivaškeviča lugu iestudējusi Viļņas uzveduma brigāde: Oskars Koršunovs – šodien aktuālākais (tas nozīmē – vislaikmetīgāk domājošais un modernāk strādājošais) Lietuvas režisors, kurš novērtēts arī starptautiski, jo saņēmis to pašu Eiropas jaunās teātra realitātes balvu, ar kuru atzīmēts arī Alvis Hermanis. Droši vien tā ir sakritība, bet varbūt arī ne – "Izraidīto" galvenā varoņa Bena Ivanova tēvs ir krievs, bet māte oriģinālversijā – lietuviete. Tāpat kā Koršunovam, kurš Rīgā, strādājot kopā ar scenogrāfu Gintaru Makareviču, horeogrāfi Vestu Grabštaiti, kostīmu mākslinieci Agni Jagelavičuti, lielā mērā radījis Viļņas izrādes kopiju. Sakrīt scenogrāfija, mizanscēnas, horeogrāfija, mūzikas, rekvizītu funkcijas. Sižeta līmenī ir veikta lokalizācija, ieviešot latviešu personvārdus, dziesmas, vietvārdus. Pret to nav ko iebilst, jo lokalizējumi strādā. Un ļauj apakšvirsrakstā "Izraidītos" saukt par "Latviešu emigranta hroniku trīs cēlienos".

"Visi nav mājās"

Atmosfēras un teātra valodas ziņā mani bez ierunām un absolūti sajūsmināja pirmais cēliens. Režisors, attēlojot ekonomisko bēgļu ceļojumu autobusā no Latvijas uz Lielbritāniju 90. gadu sākumā, kā arī Londonas internacionālo bomžu vidi, kurā neviļus nonāk arī jaunais policists Bens, nevairās no agresijas, kautiņiem, rupjiem krievu lamuvārdiem, pazemošanas, pat spīdzināšanas, šķīstošām asinīm, bailēm, izmisuma, sabojātas pārtikas izķeksēšanas no atkritumu urnām, lai nenomirtu badā... Sit ar dūrēm, beisbola nūjām, spārda nokritušos ķermeņus ar kājām... Veselu stāstu varētu sacerēt par to, kā to uz skatuves dara. Aktieris kautiņa partnerim uzgāž no orķestra bedres pasniegto spaini ar asinīm un tad belž ar dūri pa žokli. Citkārt no tās pašas bedres pastiepjas roka ar mutautiņu, kurā cits spēles dalībnieks slauka asaru, asiņu vai lietusgāzes notraipīto seju. Agresijas viļņi uzplūst un plok, lai pēc brīža atkal kāptu. To panāk ar mūzikas un gaismu palīdzību, bet ne tikai. Arī ar kolektīvas agresivitātes viļņiem, kas kāpinās masu noskaņojumā, ar taisni dzīvnieciska fiziskā spēka akumulēšanos un sprādzienam līdzīgu izlādēšanos. Fiziskais teātris, psiholoģiskais, izaicinoša nosacītība: no aktieriem šāds spēles veids prasa neierastu virtuozitāti. Un viņi ir formā! Tik precīzi un mērķtiecīgi uz mūsu skatuvēm masa nav strādājusi nekad. Kaut arī plašāk ir izvērsti tikai dažu tēlu individuālie likteņi, tomēr rodas iespaids, ka katrs no viņiem ir gan krāsas triepiens laikmeta audeklā, gan tomēr arī konkrēts cilvēks, nevis anonīma funkcija. Tas attiecas uz Daini Gaideli (pakistānietis Azims), Raivi Vidzi (Supersmagais), Ēriku Egliju (Oksana), Aldi Siliņu (Sauļus), Arti Robežnieku (Oļģerts), Lilitu Ozoliņu (Regīna), Pēteri Gaudiņu un Valdi Liepiņu (Bezpajumtnieki), Juri Kalniņu (Šoferis), Lauri Subatnieku (Puisis no Viktorijas parka) un citiem. Apbrīnojami! Kaut nu pirmizrādēs vērojamais kolektīvās pašaizliedzības noskaņojums saglabātos. No artistiskā ansambļa krīt laukā Vita Vārpiņa un Artūrs Dīcis. Gan atšķirīgu cēloņu dēļ – Vārpiņa policisti Lizu spēlē dramatiskā un paštaisnā intonācijā, bez mazākā atsvešinājuma, kas raksturīgs citiem tēliem. Savukārt Dīcis nenospēlē vispār neko, kaut arī viņam piešķirta svarīgā Kristus (arī – Harija) loma, aktieris vienīgi pozē un deklamē.

Taču otrs, manā uztverē vēl būtiskāks aspekts, tēlojot šo lūzeru kompāniju, kas tomēr enerģiski ķepurojas pretī savai nolemtībai, ir tas, kā režisors attiecas pret viņiem. Kaut gan precīzāk būtu teikt – rodas iespaids par attieksmes trūkumu, par galēju, pat šķietami neiespējamu objektivitāti. Lūk, tā ir Latvijas teātrī gandrīz absolūti jauna lieta. Vislabāko latviešu režisoru darbos allaž ir jūtama režisora, var teikt arī – teātra vērtējums, attieksme pret skatuvē notiekošo. Kaut ar netiešiem līdzekļiem, visbiežāk, ironijas palīdzību, tā izteikta. Nedomāju, ka tās ir padomju ēras paliekas, kad mākslā prasīja tēlotās parādības idejisko vērtējumu. (Kaut arī izskatās līdzīgi.) Visdrīzāk tā ir latviešu klasiskās mākslas tradīcija, kas allaž vērsta uz ētisko un estētisko vērtību apliecinājumu, arī – tēlojot negatīvo. Vēl – esam pieraduši, jūtamies ērti – teātris drusku pasaka (tomēr, tomēr!) priekšā domāšanas, uztveres virzienu. Un tad mūs kā Noasa plūdi piemeklē "Izraidītie". Biedējoši. Un ievelkoši-pievelkoši. Šis apzinātais (gribētais!) attieksmes trūkums, kas īstenībā ir gan formas, gan satura elements, pirmo cēlienu ļauj nosaukt, izmantojot amerikāņu bērnu filmas virsrakstu, "Viens pats mājās". Jeb visdrīzāk šī virsraksta variāciju "Visi nav mājās". Nav mājās, respektīvi, tēlotajā situācijā vairs nedarbojas vecāku likumi, aizliegumi, citiem vārdiem, līdzšinējās dzīves ētikas normas, jo varoņi ir tipiskā robežsituācijā starp veco un jauno eksistenci, kad ir palicis tikai no visa attīrīts, nokasīts ķermenis – bailēs trīcošs vai agresīvs, bez jelkādām sargājošām tradīciju, likumu normām – bruņām. Tādā kārtā emigrācijas tēlojums blakus psiholoģiskai un filozofiskai iegūst vēl arī antropoloģisko dimensiju. Bet formas aspektā pasvītrotā objektivitāte ļauj izvairīties no didaktikas, pamācoša toņa, iegūt mākslas tēlu skatuviskajā eksistencē maksimālu brīvību. Šādu pieeju Koršunovs apguvis, apmēram piecpadsmit gadu ilgā periodā regulāri iestudējot Rietumu t.s. jauno dusmīgo dramaturģiju, pie kuras pieder Marka Ravenhilla, Mariusa fon Maienburga, arī Sāras Keinas, Sigita Paruļska, brāļu Presņakovu lugas, bet kas Latvijas teātrim, ar maziem izņēmumiem, gājusi garām. Šīs ievirzes spilgtākie teātra darbi, kas tēlo cilvēku pasaulē, kur sabrukuši jebkādi garīgie orientieri, Latvijā ir Martina Makdonas "Spilvencilvēks" Dailē un Valmierā, kā arī "Stavangera" Liepājā. Ar to atšķirību, ka minēto darbu intonācija ir klusa, lēna, pat monotona, bet "Izraidītajos" – sakāpināti skaļa, drudžaina: tur jau robeža pārkāpta un kļuvis redzams, ka priekšā nekā vairs nav, te – tiek lolotas vēl naivas cerības un sildītas ilūzijas.

Seja kā problēma

Teicami attaisnojies riskantais paņēmiens – diviem aktieriem likt spēlēt vienu varoni: Bens jaunībā ir Dainis Grūbe, Bens pēc divdesmit gadiem – Juris Žagars. Arī tā ir antropoloģiskā pieeja: cilvēks emigrācijā kļūst ne tikai vecāks, kā tas notiek ar mums visiem, vienalga, kur dzīvojam, bet viņš kļūst par pavisam citu cilvēku. Jaunais sportiskais, kaut kādā mērā pat liriski maigais Bens pārvēršas par invalīdu ratiņkrēslā ar paralizētām kājām un vīrišķīgu aristokrāta seju. Un sirmot sākušiem deniņiem. (Tikai runas intonācijās saglabājies jaunības siltums, kategoriskuma trūkums.) Notikumos dzīvo Bens I, notikumus komentē Bens II, dažkārt viņi arī savstarpēji sarunājas – šie dialogi veiksmīgi stilizē viena cilvēka iekšējo runu, viņa sev uzdotos jautājumus un uz tiem paša izdomātās atbildes. Žagara Bens II spēlē ļoti atturīgi, bet tik un tā pie izrādes emocionāli satricinošākajiem brīžiem pieder tieši viņa reakcijas uz notiekošo. Piemēram, veids, kā aktieris aizver acis, nobāl un novēršas, paredzot, respektīvi, zinot, šausmas, kas sekos. Vai kā tumšā telpā, kur vāri apgaismota vien viņa seja, bezspēkā kliedz, tekstam izirstot atsevišķās skaņās un atbalsij līdzīgi aizlidojot absolūti tumšās tukšās un aukstās debesīs, kur spīd vienaldzīgās zvaigznes. Vēl pilnīgāku vientulības tēlu grūti iedomāties.

Izrādē būtisks ir sejas jeb identitātes tēls; abi Beni runā, ka vajag uztaisīt, respektīvi, radīt seju, jo visiem, izņemot viņus, atbraucējus, te ir sejas. Vecā zaudēta, respektīvi, nav vairs derīga (arī emigrantiem nozagtās pases funkcionē kā zaudētās, t.i., situācijas nolaupītās identitātes tēls). D. Grūbe Bena sejas taisīšanu, kad par paraugu latviešu policists izvēlas Rietumu popkultūras elku īsteno britu Frediju Merkuriju, nospēlē vienlaikus kā komisku un aizkustinošu izziņas procesu, kurā atspoguļojas gan neofīta dedzīgā aizrautība, gan elementāru zināšanu trūkums, kas rīklē liek iestrēgt neizkliegtajam jautājumam – vai tad zināšanām nekur nav gala!? Viņš negrib samierināties, uzzinot, ka viņa jaunā ikona ir gejs, bet faktam, ka Merkurijs ir arābs, nevis brits, vienkārši atsakās ticēt. Līdz ieiet "Vikipēdijā" – kā jaunu, bīstamu, jo svešu zināšanu džungļos. Tiem, kas nav piedzimuši internetā, šīs ainas modina nostalģiski pašironiskas atmiņas.

Citas identitātes iemantošana nevienam no izrādes varoņiem nesokas viegli. Bijušais hipijs Edijs strādā par suni, pienesot kungiem medībās nošautās pīles. Viņš pat attīsta savu filozofiju – labāk dzīvot kā cilvēkam un nomirt kā sunim, nevis otrādi: eleganti pašironisks Ginta Andžāna šedevrs. Suns kļūst par vēl vienu izrādes caurviju tēlu, rosinot vissarežģītākās asociācijas, tai skaitā par robežu, ko viegli pārkāpt, starp cilvēku un dzīvnieku: Dzelzīša Vandals pēc nāves pārvēršas par suni, iemiesojot zīmējumu, Elīnas Dzelmes Dana, Bena mīļotā meitene, pelnās kā suņu staidzinātāja un bagātnieka piegulētāja. Par izrādes liriski sāpīgo stīgu jākļūst Danas un Bena izirstošajai mīlestībai, kad meitene kļūst par prostitūtu. Aktrisei labāk izdodas lomas sākumdaļa – Danas deģenerācijas atveidojumā pārāk saforsēta ārišķīga uzspēle. Kaut gan, kad Dana, nokritusi alkohola vai narkotiku reibumā uz ceļiem, ar asarās izsmērētu makijāžu, balsij aizlūstot, sāk vilkt "Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme...", savaldīt asaras ir neiespējami. Citu variāciju par jaunas sievietes likteni emigrācijā atveido Ieva Segliņa Olgas lomā. Lai arī viņa laiku dīki vada narkomānu un skvoteru jeb skvoteru-narkomānu barā, tēlojot izaicinošu slikto meiteni, tomēr ir saglabājusi sievišķīgu šarmu un pat kādu mīlīgu pievilcību. Ļoti interesants darbs! Savukārt Bens, nozadzis pasi (lasi – citu identitāti) un kļuvis par Londonas policistu, internacionālo bomžu sabiedrību sāk apkarot ar sev neparasti dedzīgu nežēlību, it kā vēlētos iznīcināt pats savu vakardienas es. (Var būt, ka šajā lomas periodā Grūbe ir mazāk pārliecinošs.) Vienīgi nelaime – pašnāvības mēģinājums un tam sekojošā invaliditāte viņu izglābj no savas sejas zaudēšanas.

21. gadsimta Lielā tautu staigāšana

Otrā cēliena centrā Ivaškevičs izvērš filozofisku diskusiju starp Benu un Laura Dzelzīša tēloto Vandalu, bijušo autozagli, tagad – pamestu ēku postītāju. Bens, tiecoties orientēties dramatiskajā situācijā, kurā viņi, divi puiši no Baltijas, nonākuši, pretstata Kristu un Čingizhanu. Ar pirmo identificējot Rietumeiropu, ar otro – Austrumeiropu, kuras ekonomisko emigrantu pūļi apdraud Rietumus. Bet – kāpēc lietuvieši, nu labi, arī latvieši ir Čingishana un nevis Kristus mantinieki? Un kas galu galā ir šis mongoliskais čingizhanisms – destruktīvais, nekulturāli aprobežotais, varmācīgais padomju ēras mantojums? Vai, kā raksta "Ir" teātra recenzente (16.01), arī tas mežonīgi vitālais spēks, kurš Lietuvai ar Poliju ļāva nodibināt un četrus gadsimtus kopā saturēt vienu no lielākajām Eiropas impērijām, kura stiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai? Vienalga, vienādi vai otrādi, bet šis pretstats mūs netrāpa elektrībai līdzīgi, kā tas bija ar lietuviešu skatītājiem, kad redzēju izrādi Viļņā. Pie mums drīzāk, vēlreiz citējot "Ir", par prioritāti cīnās Kristus ar Māru. (Nīče varbūt teiktu – Apolons ar Dionīsu.) Šo mūsu vēstures citādo mantojumu, mēģinot samierināt kristīgo un pagānisko kultūras tradīciju, savulaik "Indriķa Livonijas hronikā" tiecās caurskatīt Māra Zālīte. Ivaškeviča lugas filozofiskā dimensija ir specifiski lietuviska – tas nav pārmetums dramaturgam, drīzāk otrādi, jo apliecina nacionālās specifikas lielo nozīmi mākslā. Un izvirza jautājumu, vai lokalizācijai nevajadzēja pakļaut arī lugas filozofisko līmeni? Tai pašā laikā neviens nevar atbildēt, vai, to darot, luga neietu bojā. Par to, cik atšķirīgi dažādās kultūrvides strādā viens un tas pats tēls, liecina izrādē vairakkārt atskanošā pavēle "Uz ceļiem!", ar ko savu varu apkārtējiem demonstrē Vandals. Mums tā ir vienkārša pazemojuma zīme, lietuviešiem – divkārša, jo uz ceļiem metas Dieva priekšā baznīcā. Tātad pavēles devējs sevi iecēlis Dieva vietā, veicot zaimošanas aktu.

Personiski es, skatoties izrādi, apzināti izvēlējos vieglāko ceļu: ignorēju minētās man grūti uztveramās asociācijas, atstājot tās vēlākam laikam, bet kā Minhauzens tvēru tās ceptās irbes, kuras pašas lidoja mutē. Un – to nebija mazums. Atzīmējot Laura Dzelzīša lielisko darbu, kurš Vandalam no agresīva mežoņa ļauj izaugt par aizkustinoši sirsnīgu puisi, kas apjukumu dzīves priekšā slēpj aiz lielībnieka maskas, pievēršu uzmanību šī tēla uzvārdam. Tas, protams, raisa asociācijas ar viduslaiku barbaru cilti vandāļiem, kuri citu sev līdzīgo vidū izcēlās ar jo īpašu nežēlību. Savukārt šī asociācija aizved uz mūsdienu emigrācijas situācijas salīdzinājumu ar viduslaiku lielo tautu staigāšanu, kas tradicionāli tiek skaidrota ar ekonomiskiem cēloņiem. Bet ko Ļevs Gumiļovs savā pētījumā "Etnoģenēze un zemes biosfēra" skaidro arī ar neizskaidrojamiem metafiziskiem cēloņiem, kuri pēkšņi lika sakustēties, lai sāktu pārvietoties, visam Eirāzijas kontinentam. Tas notika nepielūdzami un nenovēršami, nekas vairs nepalika pa vecam – sajaucās valodas, reliģijas, kultūras, izzuda vecās robežas un tika nospraustas jaunas. Dzima pilnīgi cita pasaule. M. Ivaškevičs jautā: vai pašlaik nenotiek kas līdzīgs? Jauna lielā tautu staigāšana ar visām no tās izrietošām sekām. Un – nenovēršamību.

Izrādē simbola lomā funkcionē arī krusta tēls, piešķirot tēlotajai mūsdienu situācijai reliģiski metafizisku dimensiju caur asociācijām ar kādu dziļu poliski-lietuviskās kultūras tradīciju. Kad Bens un Vandals neticamā kārtā ir izglābti no noslīkšanas Temzā, Grūbes un Dzelzīša puskailie varoņi uzrāpjas un sastingst pie augstiem spraišļotiem tilta balstiem. Kā industriālā laikmeta Kristi. Ādams Mickēvičs dramatiskajā poēmā "Dzjadi" tēlo Poliju kā piesisto milzīgā krustā, kura ēna krīt pāri Eiropai. Šo tēlu poļu romantiķi vēlāk uzskatīja par poļu (lasi – lietuviešu) mesiānisma stūrakmeni. Jo Polija izpērk visas Eiropas grēkus, kļūstot par izredzēto, kas kontinentam nesīs jaunu garīgumu. Ivaškevičs gluži tik augstās matērijās neietiecas. Bet viņa radītais dzīves sakropļotais Bens paliek Londonā, lai laiku pa laikam slepus noraudzītos savā dēlā. Viņš pieder paaudzei, kura ir upurēta vai, neapzinoties, ko dara, pašupurējusies – jaunai, citai topošai Eiropai. Un ne vairs Lietuvai vai Latvijai.

16
jan
2014
X

Pareizais Fredijs Merkurijs jeb Izraidīšana brīvībā

Deniss Hanovs //kroders.lv

Skaļi, ļoti skaļi... lamājas tā, ka kļūst neērti, ka dzirdi to kopā ar citiem... kādā brīdī gribētos aiziet, jo sēdi tuvu izejai. Vēlme aiziet, nedzirdēt visus h...j un bļ..., kas izvirda uz skatuves, pārvērtās piecu stundu garā, tik reti sastopamā baudā. Kā vulgāras bāra dejotājas varēja aizraut mani, cilvēku, kas nekad neapmeklē nakts klubus un jūtas drošāk un ērtāk 18. gs. operas dekorācijās?

„Izraidītie” ir sintētiska rakstura iestudējums – tas apvieno sevī mūzikla elementus, monoizrādes klusumu, kas koncentrē uzmanību uz galvenā varoņa, bijušā Latvijas policista, teicamnieka Bena stāstījumu, kā arī operas-buff detaļas, kad uz skatuves cits citu strauji nomaina komiskie tēli – ukrainiete, šoferis, pillā latgalieši-viesstrādnieki, tīnis ar drediem, ko latviešu auto zaglis uzskata par dīvaini, tātad, protams, geju (politkorektajā versijā). Šī tēlu dažādība, strauja ainu maiņa veidoja iestudējuma tempa intensitāti, kas ļāva zaudēt laika sajūtu un pārvarēt skatuves barjeru, nepārtraukti atrasties kopā ar aktieru atveidotajiem tēliem.

Kad pāriet pirmais adaptācijas posms, kurā skaļa necenzēta leksika vēl spēj traucēt un atgādināt, cik ļoti sabiedrībā mainījušies priekšstati par to, kas ir pieņemams (Krievijā cietumnieku valoda – blatnoj jazik – jau sen ir popkultūras glamūra elements – atcerēsimies populāro grupu Ļeningrad), priekšplānā izvirzās stāsts par katru no mums, tiem, kam paveicies dzīvot vismaz divās realitātēs – bijušajā, atceltajā un sabrukušajā padomju pasaulē un jaunajā pasaulē, kas top uz vecās drupām, pasaulē, kas sola daudz, daudz sniedz, bet daudz prasa un daudz nepamana.

Šī izrāde ir arī rūpīgs lokalizācijas darbs – globāla darba imigrantu kultūra, balstīta nedrošībā un bailēs, sapņos un smagā fiziskā darbā, atstumtībā un asā vientulībā – visi šie komponenti tika dziļi emocionāli pavērti skatītājiem, kas gan palika tradicionāli vēsi un atturīgi, nereaģējot uz patiesiem aktiermeistarības šedevriem.

Latvijas iedzīvotāju stāsti – darbs Īrijā, bet dzīve un atmiņas Latvijā – tika savienoti ar globālu kustību postpadomju pasaulē, kurā ilūziju un mītu vietā, ko bijām mācījušies skolā vai ieguvuši no jūrnieku atvestiem, krāsainiem preču katalogiem laikos, kad Latvijā par galveno resursu kļuva ziepes un tualetes papīrs par taloniem.

Un tomēr šī izrāde nav hronika, kurā nevar saredzēt atsevišķu cilvēku vaibstus aiz aizsvīdušo logu stikliem. Šis ir stāsts, varbūt pat detektīvstāsts par puisi Benu, kurš, kā viņš pats domā, ticis izmests no savas dabiskās dzīves vides. Mēs taču ticam, ka ir kaut kur uz šīs pasaules mūsu dabiskā vide, tā, kurai mēs piederam.

Vai mēs varam arī nepiederēt? Varam, bet ļoti gribas tomēr kaut kur būt mājās – mēs, sabiedriskie dzīvnieki, meklējam savas alas, tumšas un siltas... un atrodam tās citu cilvēku domās, viņu spējā mūs saprast, pasargāt mūs no sevis.

Par svešo sevī
„Izraidītie” nav stāstījums par vulgaritātes iemiesojumu sporta biksēs – šis apģērbs kopš 90. gadu sākuma kļuva par popkultūras un jauniešu pilsētas svētdienu pastaigas tērpu. Mēs vairs nebaidāmies iekļūt telefona austiņu aizsargjoslā un nedzirdēt citus, bet tomēr tik ļoti baidāmies palikt vieni, it sevišķi cilvēku pilnā bārā, kuri ienes tajā savu mums nevajadzīgo vientulību. No daudzām vientulībām top iestudējums par sapņu sabrukšanu, par akūtām bailēm atrast ierastajā kaut ko šausminoši jaunu – kurš varēja iedomāties, ka fiziski stiprs, trenēts roka dziedātājs Fredijs ir ne tikai gejs (pie tā nabaga Bens kaut cik pierada otrā cēliena vidū), bet arī babajs, tātad austrumnieks, melnais... ne-mūsējais. Google atklāsme par Fredija izcelsmi bija smagāka nekā sitieni ar nūju pa seju – baltais eiropietis, īstais vīrs Fredijs taču bija palicis par vienīgo iespēju atjaunot spēkus.

Izrāde izaicina skatītāja spēju pieņemt Citādo, bet nepieļauj vairāku smalku informatīvu kampaņu kļūdas – nemāca, neveido kompleksus, neveicina alerģiju, bet Austrumu preču tirgotāja personā uzdod jautājumu par būtiskāko – par mūsu bailēm pieņemt to, ka sistēmas, struktūras un shēmas mūsu prātos īsti nestrādā, jo, ierāmējot pieredzi, neizbēgami atstājam daudz ko ārpus tās. Bens ir pakļauts tik daudzām pārmaiņām, ka var likties – viņš slēpjas no skatītāja – arī telpiski, uzkāpjot uz skatuves, pazūdot, kustoties ap striptīza stabu, pārvēršoties par Frediju, naktskluba sargu, policistu, beigās viņš tomēr atkal atgriežas autobusā, jo daudzi, ļoti daudzi Beni, īsti neuzticoties premjera grāmatā aprakstītajam veiksmes stāstam un ņirgājoties par reemigrācijas programmas utopiju, dodas pa to pašu ceļu, varbūt ātrāk nonākot galamērķī, varbūt dzīvojot telefonā saspiestajā dzimtenes telpā. Iestudējuma spilgtākās ainas, kurās aktieru kustība uz skatuves ir akrobātiski agresīva un plūstoši daudznozīmīga (autobusa nakts aina, kad ķermeņi pārvēršas par Beklina darbu tēliem, saplūstot vienā lielā migrantā, Austrumeiropas monstrā, kas atbaida un tomēr ir tik lēts) ienes Latvijas teātra telpā tik reti sastopamu mūzikla valodu, kas vēsta par mūsu nedrošību un tieksmi pēc vides, kurā maksimāli viss ir saprotams. Tomēr, par nelaimi, drošība, iluzora jebkurā laikmetā, arī mūsu iedomātajā ideālajā pagātnē, neienāk mūsu apziņā un traucē ieraudzīt blakus kāda cita cilvēka bailes, cerības, viņa vērtību bez mūsu pierakstītām nozīmēm.

Dzīves un nāves mūžīga sintēze ir šī iestudējuma centrālais saturiskais avots. Dzīve ir šķietami nevērtīga, ekspluatējama, par grašiem pārdodama un izlietojama zemeņu plantācijās – dziesmas „Zemeņu lauks” naivisma vietā garas stundas citos laukos.

Dzīve, kas sadzīvo ar nāvi, kas nemitīgi lūr apkārt (vairākās ainās daudzi no varoņiem spēj potenciāli atņemt dzīvību citiem) pieņem arī naivas mākslas formas – ukraiņu pāris rozā un oranžos mājas tērpos, gaidot bērniņu, atgādina cilvēkēdājus svētdienas rīta idilles reklāmā, bet to pārtrauc koka nūja un ilgstoša auss asiņošana, kas beidzas ar pierādījumu, ka mīla un rūpes mīt visai nepiemērotās vietās. Šī īsā, dinamiskā, traģikomiskā aina galu gala aizrāva skatītājus, un viņi pavadīja Oksanočku un viņas vīru – sentimentālu bandītu – ar skaļiem aplausiem.

Maza cilvēka lielie sapņi
Izraidīšana var būt dažāda – izraida mītiskus tēlus no viņu paradīzes, antīkas vai kristīgas, musulmaņu vai kādas mazas cilts Ēdenes, par ko zina tikai viszinošākie antropologi. Izraida intelektuāļus un disidentus, jo tie ir lasījuši aizdomīgi daudz grāmatu un turpina domāt par spīti bailēm. Bet, izrādās, izraidīt var arī nesamērojamie rēķini par apkuri, vecmāmiņas niecīgā pensija, parādi un vēlme nopirkt jaunu mēteli trešajam bērnam. Šie apstākļi, mūsu kapitālisma versija, savā pirmatnējā, mežonīgā skaistumā izraida stingrāk un nežēlīgāk kā auksta kara totalitārie režīmi, jo padara dzimteni par neciešamu teritoriju, kurā negribas un nevar palikt.

Katram no „galvenajiem” varoņiem ir savs sapnis – suns, māja Saulkrastos, anarhistu revolūcija vai arī iespēja atkal sastapt elegantu angli, kurš, izrādās, nav varmāka, bet cilvēks, kas meklē atbrīvošanos no sāpēm par dēla bojāeju, kurā, pēc viņa domām, vainīgs kāds kolektīvs polis, visu poļu polis, kas turklāt vēl smaidīja un lamājās. Šķiet, ka brīdī, kad Bens ieklausās angļu džentlmeņa stāstā, kopā ar sāpēm pazūd arī pats Bens – nav vairs policista, nav vairs imigranta, nav vairs svešas telpas – kas paliek?

Paliek līdz šim spilgtākais Dailes teātra iestudējums šajā sezonā, ko mēģināju aprakstīt nevis recenzijas žanrā – nevar aprakstīt vairāk nekā piecu stundu feijerisku ainu secību, kurā grupas „Queen” dziesmas, Harija Potera sāga un ukraiņu multiplikācijas filmas savienojušās atpazīstamu zīmju tukšumā –, bet kā eseju par domu un nozīmju mudžekli mūsdienu bezrobežu un vienlaikus aprobežotajā telpā. Kur vēl mēs spētu īstenot savus sapņus, ja ne telpā, kurā tie katru dienu sabrūk!

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi