Atpakaļ uz afišu

Harijs Gulbis

Cīrulīši

Latviešu ģimenes saiets 2 cēlienos

Pirmizrāde: 2011. gada 20. septembris

Šis ir pēdējais vakars Cīrulīšos: visi sabrauks, apsēdīsies pēdējo reizi pie galda. Cīrulīšos neviens vairs nedzīvos. Bet vai kāds pieminēs, kā ir dzīvots pirms tam? Vai būs vajadzība un drosme par to runāt? Vai vispār ir dzīvots? Vai tikai klusēts - arī tad, kad bija jārunā? Un kuram gan bija jārunā - vecākiem vai bērniem?

Šai dienā viņi beidzot runās. Un viss mainīsies. Varbūt no Cīrulīšiem vajadzēja atvadīties jau sen? Bet nekad nav par vēlu! Pat dzimtas mammai Zelmai.

Teātra leģenda, kuru vērts atdzīvināt.

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

Nominācija "Spēlmaņu nakts" 2011/2012 balvai - Gada latviešu autora darba iestudējums

 

Režisors - Lauris Gundars

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone

Gaismu māksliniece - Māra Vaļikova

Lomās

Esmeralda Ermale (Zelma)
Ģirts Ķesteris (Elmārs)
Artis Robežnieks (Raimonds)
Aija Dzērve (Silvija)
Vita Vārpiņa (Vizma)
Marīna Janaus (Olga)
Ligita Skujiņa (Ingrīda)

Viedokļi

28
okt
2011
X

Polemiskie "Cīrulīšī"

Gundega Saulīte
Latvijas Avīze

Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvojusi Harija Gulbja 1975. gadā sarakstītā luga "Cīrulīši". Režisoru Lauri Gundaru uzrunājis dzīvais attiecību slānis, kas izlasāms dialogos un starp rindām. Un, saprotams, vismazāk iestudētāju saistījuši gadu desmitos radušies izpratnes uzslāņojumi skatuves darba pamatidejas tulkojumā.

Savulaik "Cīrulīšos" skatītāji un lasītāji varēja veldzēties mīlestības apliecinājumā savai zemei; mātes un bērnu sarunās guva apstiprinājumu dzimtas sakņu spēkam vai brīdinājumu šo sakņu izjūtas apdraudējumam, bet tagad, risinot Harija Gulbja dialogos ietērptās vienas ģimenes attiecības neilgā laika sprīdī, režisors nonāk pie vairākiem visai nepievilcīgiem secinājumiem.

Nu kaut vai konstatējot absolūtu atsvešinājumu vienas ģimenes lokā. Katram te ir sava dzīve, savas rūpes, ikdienas skriešanas, ka pat pie kopīgā ģimenes vakariņu galda pagātnes atcerei nav īsti vietas.

Mātes saglabātās bērnu rotaļlietas gan tiek izsaiņotas, pavisam īsu brīdi apmīļotas, lai tālāk nodotos skaļi uzspēlētai jautrībai, ar ko katram kaut uz vienu vakaru iespējams paslēpties no savām visnopietnākajām problēmām.

Piemēram, Elmāram, kuru atveido Ģirts Ķesteris, atgriešanās bērnības mājās pie mātes, ar ko viņu tik tiešām vieno cieša tuvība, saistās ar neveiklību reiz atraidītās mīlestības Ingrīdas priekšā, ar izvairīšanos citiem ļaut nojaust viņa ģimenes un, iespējams, arī karjeras samežģījumus. Šis Elmārs, nonācis "Cīrulīšos", pietēlo pamuļķi jampampiņu, bet patiesībā šī viņa maska nevis aizsedz, bet uzsver samilzušās problēmas. Katrā ziņā – šāds risinājums raisa polemiskas pārdomas.

Tāpat notiek arī ar citiem lugas varoņiem – ar precīzi raksturotiem savas ģimenes pārticības (bet varbūt tomēr pieticības?) apliecinātājiem Raimondu un viņa sievu Vizmu, ko detaļās precīzi un brīžam patiešām komiski raksturo Artis Robežnieks un Vita Vārpiņa. Un arī ģimenes pastarīte Silvija Aijas Dzērves atveidā mātes mājā ieradusies, tikai abstrakta pienākuma vadīta, lai atkal ātrāk dotos prom. Tā mātes Zelmas skaisti iecerētais atvadu vakars no "Cīrulīšiem" būtībā izgāžas, jo, aizņemti katrs ar savām likstām, bērni ne redz, nejūt mātes situāciju. Esmeralda Ermale Zelmas lomā pārliecinoši atveido šo sievietes vientulības tēmu, izaudzējot to līdz atziņai, ka izšķiršanās par konkrētu rīcību ir tikai viņas pašas spēkos un ziņā. Viņas klusā smaidā, vērīgā acu skatienā, kam nepaslīd garām nekas, smalkjūtīgi tiek nospēlēts "tukšās ligzdas" sindroms, kad mātes sirds kļūst šķietami viegla un neatkarīga. Uz brīdi.

Polemisks neapšaubāmi ir režisora lēmums izrādes problemātiku necentrēt uz Zelmas tēlu, pat vēl vairāk – tam liegt jebkādu heroizāciju. Taču tas, manuprāt, ir tik ļoti gundariski, cik šai gadījumā arī likumsakarīgi.

Jo šī izrāde ir par laika plūdumu, par paaudžu vērtību skalas pārbīdi, par maiņām, kas ne vienmēr ved uz ko labāku, taču notiek neatkarīgi no mums. Šajā aspektā es balsoju par režisora risinājumu un aktrises veikumu.

Tomēr ir viena būtiska iebilde, tā attiecas uz vidi, kādu Zelmas eksistencei režisors piešķīris kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi. Tas mājas fragments, kas pavērsts frontāli pret skatītāju, tik ļoti atgādina pamestas kolhoza fermas ēku, kurā nez kāpēc iemitinājusies ģimene, kas (pēc teksta) savas mājas aprūpējusi vairāku paaudžu garumā. Pagaidu dzīves modelis, ko piedāvā scenogrāfs, ir tik ļoti pretrunā ar "Cīrulīšu" Zelmas raksturu un dzīves kārtības izpratni, ka uzturēšanās šādā mītnē būtu skaidrojama tikai ar kādiem dziļi slēptiem psiholoģiskiem konfliktiem. Tādu ne lugā, ne arī izrādē nav (vismaz mātes tēlā), tāpēc šis pārmetums iepriekšējām paaudzēm manā ieskatā ir ne tikai nepamatots, bet pat stipri nepieklājīgs. Šī mājvieta vairāk piederētos Valda Liepiņa spoži atveidotajam Jānim – dzērājam kaimiņam, kas gandrīz vai bezvārdu lomā nospēlē pašreizējās Latvijas lauku diagnozi.

Novēroju, ka skatītāji "Cīrulīšus" ikreiz uztver atšķirīgi. Pirmizrādē, piemēram, no skatuves skanēja histēriski sakāpināta, neiecietīga intonācija, kam zāle atsaucās ar pieklājīgi vēsu, rezervētu attieksmi. Jau pēc dažām izrādēm raisījās sirsnīga, labvēlīga domu un emociju apmaiņa ar skatītājiem, kas burtiski elpoja līdzi iestudējuma varoņu attiecību nianšu maiņai. Polemiski šie "Cīrulīši" ir arī tāpēc, ka ikreiz polemika sākas no jauna, rosinot vērtēt un atsaukties uz darbā ietvertām aktualitātēm un novērtēt to, kas aiz tām – lielās mūžīgās problēmas.

28
okt
2011
X

"Cīrulīšu" īstie cilvēki

Linda Ģībiete
//Latvijas Avīze

Līdz šim biju pārliecināta, ka Harija Gulbja "Cīrulīši" ir visai smagnējs stāsts par sava laika likstām latviešu sabiedrībā.

Jaunā paaudze nesaprot un nenovērtē veco, aizsteidzas tai tālu garām un vienlaikus pati netiek galā ar visparastākajiem dzīves iekārtošanas jautājumiem. Vecie spītējas, jaunie iecērtas, pa vidu jaucas sentiments un ikdienas rūpes. Šādu iespaidu atstāja Rīgas kinostudijas filma, kas uzņemta rudenīgi tumšās krāsās – kā pienākas 80. gados padomjzemē tapušai drāmai.

Izrādās, "Cīrulīšos" nav ne miņas no smagnējības un drūmās tonalitātes, ja vien tā tiek uzvesta, mērķtiecīgi un radoši meklējot skatuviskās izpausmes, kas nereti pat konfliktē ar lugā rakstīto vārdu, bet vienlaikus tam tik ļoti piestāv un piešķir lugai dubulto, slepeno dibenu.

Kas to lai zina, kas slēpjas varoņu dvēselēs – runā vienu, dara otru un jūt vēl pavisam ko citu! Ticiet man, tieši tādi ir īstie cilvēki – es, jūs, mūsu mammas, kaimiņi, svešinieki.

Tāpēc "Cīrulīšu" iestudējums Dailes teātra Mazajā zālē izvēršas par divām ļoti veiksmīgām debijām, jo gan režisoram Laurim Gundaram, gan dramaturgam, Nacionālā teātra hitu autoram Harijam Gulbim šī ir pirmā viesošanās Dailē.

Laura Gundara iestudējumā netrūkst lietu, kam pieķerties – izstrādāti raksturi, neparastas detaļas gan aktieru ansambļa tēlojumā, gan Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā, raits temps, vienkāršība un vienlaikus spilgts, nepiespiests rotaļīgums, kas atbilst izrādei ar žanra apzīmējumu "latviešu ģimenes saiets", un galvenais – precīzi sabalansēta attiecība starp jautrību un skumjām. Toties patīkami maz ir lietu, kam piesieties, ja nu vienīgi pāris nesakritību starp lugas tekstā minētajām padomju laika dzīves īpatnībām un mūsdienu realitāti, kā arī noskaņām bagāta fināla izspēlēšana, kas galu galā izvēršas par pārlieku ilgu tīksmināšanos. Tomēr Laurim Gundaram un Dailes teātra aktieriem izdevies notikumu, ko šodienīgā skatījumā varētu dēvēt par pārāk pamācošu stāstu, pārvērst modernā, ar kinematogrāfisku dabiskumu apveltītā izrādē. Un par to ir patiess gandarījums.

7
okt
2011
X

Nomest vai nenomest masku

Maija Treile
//Diena

Trīsdesmitgadīgie dēli ar sievām un meita, nedaudz zem trīsdesmit, atbraukuši uz Cīrulīšiem, lai pēdējo reizi sapulcētos bērnības mājās, jo mamma Zelma pārcelsies uz dzīvi pie dēla Raimonda, vedeklas Vizmas un mazdēliem.

Priekšstatu apšaubītājs

Gandrīz 40 gadu pēc lugas sarakstīšanas (1974) dramaturgs un režisors Lauris Gundars Cīrulīšus iestudējis Dailes teātra Mazajā zālē, žanriski to apzīmējot par «latviešu ģimenes saietu», - tātad izrāde par mums, latviešiem, un mūsu spēju vai nespēju «saiet» jeb tuvināties sabiedrības kodola - ģimenes - mērogā. Viens no Gundara talantiem ir analizēt un interpretēt dramaturģiju, attīrot to no uzslāņojumiem, kas radušies gadu gaitā, - priekšstatiem, kāda un par ko ir luga, kādiem jābūt tās varoņiem. Savā ziņā Cīrulīši veido diloģiju ar 2008. gadā Teātrī TT režisora iestudēto Indrānu (Blaumaņa lugas nosaukums izrādē bija mainīts, izceļot tieši Indrānu tēva - Jāņa Jarāna - drāmu). Abos gadījumos režisors vēlējies apšaubīt priekšstatu par šīm lugām kā par vecu ļaužu drāmām (Cīrulīšu Zelma pēc mūsdienu standartiem savos 57 gados drīzāk tiktu saukta par pusmūža sievieti vai pat dāmu labākajos gados), viņš oponē priekšstatam par latviešiem kā klusajiem, dziļajiem ūdeņiem jeb klusajiem cietējiem un neizrunāto drāmu meistariem (gan abās drāmās atrodot un pievienojot daudzus komēdijas elementus, gan sakāpinot izrādes ritmu (Cīrulīšos, īpaši 1. cēlienā, temps ar nemitīgu aktieru skraidīšana turpu šurpu no vienām kulisēm otrās «uzsists» tā, ka kļūst jau grūti un nogurdinoši sekot līdzi skatuviskajai darbībai ar rosīšanos rosīšanās pēc)). Indrānā balanss starp komisko un dramatisko intonāciju veidojās neviendabīgs aktieru dažādās profesionalitātes pakāpes dēļ, arī Cīrulīšos attiecības starp spēli ar groteskas elementiem un sāpi, kas izrādes varoņos gruzd, neveidojas līdz galam organiski (iespējams gan, ka paralēlo intonāciju sakabes veiksme dažādās izrādēs veidojas atšķirīgi).

Formas un aiz tās apslēptā satura kontrasts izrādē nav tikai estētiska kategorija, bet tiek izmantots arī, lai runātu par mūsdienu cilvēka un sabiedrības nepieciešamību pēc aizsargmehānisma - maskas, kas netiek noņemta pat tuvinieku klātbūtnē (varbūt pat tiek uzvilkta vēl ciešāk, jo tieši tuvie cilvēki ir tie, kas var ievainot vissāpīgāk). Kā maska kalpo Ligitas Skujiņas Ingrīdas nemitīgie smiekli, Ģirta Ķestera Elmāra tieksme tēlot plānprātiņu un visas situācijas padarīt par farsu, Ievas Pļavnieces Gundegas ledainais sastingums (aktrisei gan Sniega karalienes ampluā kļuvis par principā vienīgo skatuviskās eksistences veidu, kas ar nelielām variācijām ceļo no lomas lomā, liekot prātot, vai kādam režisoram vispār būtu pa spēkam to kaut mazliet atkausēt), Vitas Vārpiņas Vizmas patvērums mūžīgā īgnumā.

Tiešā veidā maskošanās realizējas, kad tiek atrasti mirušā tēva zvērādu un ausaiņu krājumi, kuros daži ģimenes locekļi ietērpjas kopējā pasēdēšanā, kas izrādē attēlota kā diezgan kārtīga iedzeršana (arī alkohols var tikt uztverts kā buferis pret realitāti). Cilvēku komunikācijas nespēja komunikāciju laikmetā ilustrēta ainā, kurā izrādes varoņi risina attiecības, paralēli skatīdamies un spaidīdami pogas katrs savā mobilajā tālrunī, taču situācija, kas arī dzīvē nav tālu jāmeklē, uz skatuves izskatās pārāk shematiski.

Skan gana aktuāli

Lugas darbība pārcelta uz mūsdienām, režisors pamatos respektējis dramaturga tekstu, galvenokārt svītrojot tikai replikas, kas vairs neatbilst mūsdienu dzīves īstenībai. Atsevišķās vietās gan palikušas nianses, kas īsti nav ticamas, piemēram, Zelmas atmiņas, ka nācies palikt Cīrulīšos, jo vecākās māsas gājušas par meitām pie saimniekiem (tad māsām būtu jābūt vismaz gadus piecdesmit vecākām par Zelmu). Tomēr kopumā lugas tēma izskan gana aktuāli - ne velti Latvijas laukos ir daudz pamestu māju, kuru bijušie iemītnieki izšķīrušies par labākas dzīves meklējumiem pilsētā vai ārzemēs.

Netiešā veidā izrādē Cīrulīšu māju var skatīt arī kā visas Latvijas metaforu. Pamest vai nepamest? Citur kvadratūra un iespējas plašākas. Māja neprasmīgi apsaimniekota un nolaista. Mārtiņa Vilkārša veidotajā scenogrāfijā lielāko skatuves daļu aizņem Cīrulīšu ēka - pelēka, ar auseklīšiem «aizrestotu», izsistu logu (var asociēt ar zaudētajiem atmodas ideāliem), šķietami pamesta jau pirms kāda laika, ne vēl tikai tuvējā nākotnē. Skatuves priekšplānu, kurā notiek galvenā izrādes darbība (aktieri apdzīvo arī māju, atsevišķās ainās redzami caur lodziņiem vai pakāpušies uz otrā stāva bezmargu balkona), klāj spilgti zaļš mākslīgās zāles segums. Gan scenogrāfija, gan Annas Heinrihsones kostīmi (māksliniece ar tiem iezīmē izrādes varoņu biogrāfiju - nodarbošanos, dzīves uztveri) veidoti reālistiski, bet ne naturālistiski.

Izrādē netiek uzsvērta norises spēles daba, vienlaikus aktieru skatuviskās eksistences veids ir gana teatrāls, lai nebūtu uztverams kā dzīves mimēze. Spēja pārliecināt, ka aiz izkāpinātās formas rodams arī iekšējs saturs, visveiksmīgāk izdodas Vitai Vārpiņai Vizmas lomā, kurā visizteiksmīgākās ir tieši «neizteiksmīgas» klusēšanas ainas. Ja vīra Raimonda radi, viņasprāt, viņu ignorē un neizturas ar pienācīgu cieņu, viņa to kompensē, veikli manipulēdama ar vīru - Arta Robežnieka fiziski lielo, bet psiholoģiski pakļāvīgo Raimondu. Ģirta Ķestera Elmāra, kurš līdzās Zelmai ir viens no galvenajiem iestudējuma tēliem, traktējums (ciniķī pārvērties romantiķis) brīžiem balansē uz pārspēles robežas, savukārt abas Elmāra sievietes - jaunības mīlestība Ingrīda un sieva Gundega - Ligitas Skujiņas un Ievas Pļavnieces atveidojumā vairāk ir tukša forma, kas nepārliecina par satura klātbūtni. Aija Dzērve meitas Silvijas lomā akcentē neirotiskas pastarītes tēlu.

Valdim Liepiņam lugā maznozīmīgā kaimiņa Jāņa lomā izdevies radīt vienlaikus komisku un skumju tēlu - cilvēku, kura vienīgās mājas ir pamatīgs alkohola žvingulis. Kopumā izrādes sieviešu tēli spējīgi veiksmīgāk sadzīvot ar dzīves realitāti, īpaši tas sakāms par Jāņa māti Olgu, kura bez liekas kautrības gatava savākt visu, kas gadu gaitā uzkrāts Cīrulīšos, Marīnas Janaus rosīgā un viegli pašironiskā atveidojumā.

Uzplaukst savai dzīvei

Indrānā Esmeralda Ermale spēlēja Indrānu māti, Cīrulīšos - Zelmu. Lomu, kura daudziem saistās ar Veltu Līni Oļģerta Dunkera 1980. gada filmā. Indrānu mātes un Cīrulīšu Zelmas raksturā var saskatīt daudz līdzības - abas ir šķietami pasīvas, piekāpīgas gan vīram, gan bērniem, bet vienlaikus tieši viņas ir tās, kas cenšas noturēt ģimenes locekļu kopīgās saites.

Filmā Veltas Līnes Zelmas lēmums palikt Cīrulīšos sakņojas viņas principos, Esmeraldas Ermales Zelmas izvēle liekas mazāk skaidra - viņa patiešām uzplaukst brīdī, kad domā doties līdzi Elmāra jaunības mīlestībai Ingrīdai, lai sāktu savu dzīvi, kaut tās reālā forma būtu tikai sanitāres darbs. Vai viņas atgriešanās ir padošanās un bailes dzīvot citādi? Vai arī - nevēlēšanās dzīvot kā bērniem, kuri krāt dzīves iespaidus un kārtot attiecības spēj tikai caur mobilā telefona filtru?

Filmas pēdējais kadrs ir sniega segā tērpta Cīrulīšu māja - balta, skaista -, tur atkal visi varēs pulcēties, lai sagaidītu Jauno gadu. Izrādes finālā bērni ar māti cīruļu balsīs ūjina uz debesīm, tomēr šis aiz cietas čaulas slēptais dvēseles kliedziens (?) mākslinieciski nepārliecina. Var tikai racionāli atzīt, ka iestudējuma tēma ir aktuāla, taču personīgās aizsargbruņas neiešķeļ.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi