Atpakaļ uz afišu

Deivids Henrijs Hvangs

M.Butterfly

Austrumnieciska drāma 2 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2013. gada 8. novembris

No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja

 

Franču diplomāts Renē Galimārs tiesas procesa laikā atceras savas dzīves laimīgo laiku, kad viņš dzīvoja kopā ar Ķīnas operas dīvu Song Lilingu. Kā viņš varēja zināt, ka viņa izsapņotā, ideālā sieviete patiesībā ir Ķīnas valdības spiegs un vīrietis, kurš pārģērbies par sievieti? Atmiņu uzplaiksnījumos diplomāts izdzīvo stāstu 20 gadu garumā. Jautājums - vai šī kaislība bija tikai viņa paša fantāzija vai realitāte, bet tas ir viņa dzīves visnozīmīgākais notikums. Tikai reālajā dzīvē mīlestība var būt tik nereāla...

Šis ir mūžsenais konflikts starp vīrieti un sievieti, starp Rietumiem un Austrumiem, starp rasu stereotipiem un fantāziju. Stāsts par slepenu mīlestību un sajauktām seksuālām identitātēm, kurš balstīts uz patiesiem notikumiem, kas šokēja pasauli 1986.gadā.

„M.Butterfly" saņēmusi Tonija balvu kā gada labākā luga (1988). 1993.gadā režisors Deivids Kronenbergs uzņēmis filmu ar Džeremiju Aironsu galvenajā lomā.

 

Izrādē piedalās kontrtenors SERGEJS JĒGERS (Song Lilingas alter ego).

 

LĪDZ 14 GADIEM SKATĪTIES NAV IETEICAMS! IZRĀDĒ SMĒĶĒ UN TIEK KŪPINĀTS VĪRAKS!

 

Izrāde izvirzīta LTV raidījuma "100 g kultūras" balvai "Kilograms kultūras 2013".

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

Informācijai:

http://plays.about.com/od/plays/a/M-Butterfly-By-David-Henry-Hwang.htm

http://www.enotes.com/topics/m-butterfly/critical-essays/m-butterfly-david-henry-hwang

 

http://www.lsm.lv/lv/kultura/juris-zagars-ceru-ka-m.butterfly-ietekmes-musu-homofobo-sabiedri.a69443/

http://riga2014.org/lat/news/22070-tas-vienkarsi-ir-stasts-par-milestibu

http://www.la.lv/dzivojam-tadas-savadas-iluzijas%E2%80%A9/

http://www.lsm.lv/lv/kultura/dailes-teatrii-piektdien-m.butterfly-pirmizrade.a69266/

http://www.tvnet.lv/izklaide/skatuve/485435-laura_grozakibere_sevi_nesaudze_rada_vienu_jaudigu_izradi_pec_otras

http://www.diena.lv/kd/intervijas/ilze-vitolina-lai-kulturas-nesaplust-14032205

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/105658-laura-groza-kibere-mans-darbs-ir-viens-liels-brinums.htm

 

Information about this performance in English you can find HERE

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

Dainim Grūbem - Spēlmaņu nakts 2013/2014 balva un Skatītāju balva Gada aktieris.

Jurim Žagaram - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada aktieris.

Mārtiņam Vilkārsim - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada scenogrāfs.

Ilzei Vītoliņai - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada kostīmu māksliniece.

Ingai Krasovskai - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada kustību māksliniece.

 

Režisore - Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Komponists un aranžējumu autors - Kārlis Auzāns

Gaismu mākslinieks - Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija)

Lomās

Juris Žagars (Renē Galimārs)
Dainis Grūbe (Song Lilinga)
Ģirts Ķesteris (Marks)
Lilita Ozoliņa (Biedrene Čina)
Vita Vārpiņa (Helga)
Kristīne Nevarauska (Renī)
Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Meitene no žurnāla)
Juris Bartkevičs (Manuels Toulons)
Pēteris Gaudiņš (Tiesnesis)

Viedokļi

12
dec
2013
X

Ābolu ķocis. Izrāde ar čūskādas noslēpumu

Atis Rozentāls ****
Līdzīgi kā Liepājas teātra Piafu, arī M.Butterfly režisore Laura Groza-Ķibere ir pamatīgi būvējusi. Nevis radījusi, šūpodamās uz iedvesmas spārna, bet tieši būvējusi, un to jūt. Bet ko mēs varam pārmest, zinot, cik grūti apdzīvojama ir Dailes lielā skatuve, uz kuras režisorei nav īpaši bagātas pieredzes? Pirmajā cēlienā mazliet kaitina neproporcionāli plašais Pučīni operas atstāsts. Zināma problēma ir ar Jura Žagara varoni, jo viņam piešķirts pat uzsvērts homoseksuālista manierīgums, kas pārbīda izrādes akcentus, domājot par Daiņa Grūbes Song Lilingu kā galvenā varoņa ideālo sievieti. Dainim Grūbem šī loma ir liela uzvara un sasniegums karjerā, kura pēc pirmajām cerīgajām lomām bija sākusi apsūbēt. Grūbes un Žagara varoņu attiecību asij var sekot ar aizvien kāpjošu interesi, bet starp pārējiem personāžiem visprecīzākais aktierdarbs ir Lilitai Ozoliņai Biedrenes Činas lomā. Veiksmīgs risinājums ir Sergeja Jēgera kā Song Lilingas balss – otrā es – iesaistīšana izrādē. Par ko gan jāmulst – ka spožo nieciņu Šeipings teātris iebīda zālē, izņemot piecas rindas, bet smalko M.Butterfly, kurā svarīgi redzēt aktieru sejas, iestumj, cik dziļi var, skatuves dziļumā, tirgojot biļetes trīs orķestra rindās.

Līga Ulberte ****
Režisore Laura Groza-Ķibere šosezon nebaidās no izaicinājumiem. M. Butterflay iecere ir ļoti riskanta. Uz austrumnieciska kolorīta fona rādīt divu vīriešu, no kuriem vienam jāspēj radīt absolūti pārliecinošs iespaids, ka viņš ir sieviete, mīlas attiecības, neiekrītot tukšā dekoratīvismā vai mulsā neveiklībā, ņemot vērā arī latviešu – lielākoties konservatīvās – publikas gaumi, ir arhisarežģīts uzdevums. Tāpēc jo augstāk vērtējama izrādes veidotāju spēja sākotnējos skeptiķus, pie kuriem pieskaitu arī sevi, pārliecināt. Izrāde nav viendabīga. Nevainojams un stilistiski vienots ir Mārtiņa Vilkārša un Ilzes Vītoliņas radītais pelēki sarkanais izrādes vizuālais tēls, toties Galimāra lekcija pirmajā cēlienā, kas atkārto jau programmiņā izlasāmo ar operas fragmentiem fonā, ir visai ilustratīva; otrā plāna varoņi – tiesas sēdes dalībnieki – lielākoties vajadzīgi tikai formāli; atsvešinājuma elementi ar parūkām ir saprotami, bet neobligāti. Tomēr Dainim Grūbem partnerībā ar Juri Žagaru izdodas radīt to fascinējoši mistisko iespaidu, kas liek izrādei elpot, – viņš ir un nav viņa – plastikā un balsī, kaila, nepārprotami vīrišķīga mugura nepārprotami sievišķīgā kleitā kā čūskādā. Un finālā tukšajā milzu skatuvē ir tikai divi cilvēki, bet viņu enerģijas jauda ir ārkārtīgi spēcīga.

9
dec
2013
X

Skaistais skorpions

Mārīte Gulbe //kroders.lv

Amerikāņu autora Deivida Henrija Hvanga lugas „M. Butterfly” (1986) iestudējums Lauras Grozas-Ķiberes režijā uz Dailes teātra lielās skatuves pat ļoti ierakstās tur skatāmo izrāžu estētikā. Veids, kādā izrāde būvēta: scenogrāfijas dekoratīvisms, lieli krāsu laukumi un kontrasti, bagātīgs mūzikas izmantojums (daudz un skaļi), video, kaila ķermeņa demonstrējums, provocējošs stāsts – viss Dž. Dž. Džilindžera iedibinātajā stilā, tā, ka iestudējumu gandrīz varētu piedēvēt arī viņa veikumam. Šoreiz grūtāk ieraudzīt režisores Lauras Grozas-Ķiberes individuālo rokrakstu, tas it kā pielāgojies jau iesakņojušamies stilam.

Izrāde ir kā liela, no tāluma skatāma bilde. Priekšplānā norit stāsts par franču diplomāta un ķīniešu aktiera-spiega attiecībām, pārējais ir laikmetu un vidi iekrāsojošs fons. (Kā vēsta izsmeļošā izrādes programmiņa, daļēji stāsts balstās uz dokumentāliem faktiem par Bernāra Bursiko un Šei Pei Pu – Francijas diplomāta un Ķīnas operas dziedātāja attiecībām 20. gadsimta 60. gados.) Personāži ir rezonieri bez biogrāfijas un individualitātes vaibstiem, mazas, garāmslīdošas karikatūriņas, starp kuriem izceļas Lilitas Ozoliņas ķīniešu kompartijas biedrene Čina un Vitas Vārpiņas Helgas vienpatīgā eksistence. Izmantota lielā skatuves telpa, bet interese būtībā ir par diviem cilvēkiem.

Toties šo divu personāžu attiecības patiesi ir neatslābstošas intereses vērtas, viņu starpā norisinās gandrīz dekadentiski izsmalcināta psihodrāma. Mīlas un naida piesātinātās attiecības Jura Žagara Renē Galimāra un Daiņa Grūbes Song Lilingas starpā atgādina pat Augusta Strindberga „Jūlijas jaunkundzes” modeli: psihoseksualitātes izpausmes un noliegums; atšķirīgs sociālais (un rasu) statuss, lomu un spēka pozīciju (iekarotais/iekarotājs; sievišķais/vīrišķais; maigums/spēks) maiņa.
Ķīna eiropietim ir neizdibināms, eksotisks ornaments. Un rietumnieku augstprātīgi paviršā attieksme atspēlējas. Austrumi D. Grūbes varoņa personā izrādās nesatricināmi, racionāli, akmenscieti un nežēlīgi. Apjautis to, rietumnieks identificējas ar piekrāpto austrumu sievieti Butterfly un salūst. Manierīgi ārišķīgais, donžuāniski pašapzinīgais Renē Galimārs finālā ir sievišķīgi nevarīgs, klauns ar izsmērētu smiņķi uz sejas. Bravūra sabrukusi. Pašnāvība ir vienīgā izeja, lai atgūtu savu cieņu.
Apbrīnas vērta ir D. Grūbes fiziskā pārtapšana „sievietē”: plastiskas kustības, vijīga gaita, prasmīga un nepārspīlēta balss modulācija, kustību elegance. Acu priekšā ir androgīna būtne, kurā vienā brīdī ieraugi vīrieti, bet citā – notici apmānam un ilūzijai par sievieti. Tāpēc Renē Galimāra mulsumu, neticību un maldus uz kādu brīdi var pat ļoti labi saprast. Režisore ieviesusi Song Lilingas alter ego kontrtenora Sergeja Jēgera personā. Song Lilingas ķermeņa/balss dalījums jau it kā uzskatāmi ir redzams acu priekšā. S. Jēgers un D. Grūbe ir viena un tā pati lugas persona, bet Galimāra uztveres malds un fatālā kļūda ir tā, ka viņš redz atšķirīgas būtnes un nesavieno tās kopā. Interesantākais, ka gan J. Žagars, gan D. Grūbe šķiet racionāli aktieri, bet viņiem izdodas padarīt sajūtamu pretrunīgo aizraušanās, valdzināšanas, kaislības (vai apmātības) enerģētiku, mīlas-naida saiti, tā starp šiem varoņiem patiešām eksistē. Domāju, ka te ir režisores vislielākie nopelni.

Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša radītais mūra un aizslietņu tēls spēlē ne tikai pelēkās un sarkanās krāsas, rutīnas un kaislības kontrastu, bet ir tiešā sakarā ar Galimāra iekšējo problēmu: nespēju pārvarēt psiholoģisku barjeru, nespēju paskatīties acīs patiesībai un atzīt savu patieso seksualitāti, izvēli 20 gadus dzīvot ilūziju varā, pievērt acis uz acīmredzamiem absurdiem, to skaitā arī viņa un Song Lilingas „kopīgo bērnu”. Viņš redz to, ko grib redzēt, nevis to, kas ir. Galimārs, tāpat kā Butterfly, idealizē savu mīlas objektu, pakļaujas operas aktiera noslēpumainajam valdzinājumam, aizmirst par Ķīnas politiskā režīma rafinēto nežēlību un manipulācijām. Arī Dailes teātra iestudējums nav „spiegu gabals”, spiegošanas motīvs nav izvērsts, Galimāra-Song Lilingas attiecību kontekstā tas nav vadošais. Vismaz ne Galimāra apziņā, un tieši viņa versiju, viņa tiesas stāstu aktieri mums rāda.

Izrādē divreiz izmantots cilvēka kailums. Pirmoreiz tas ir Galimāra kailums – tīra, estētiska kaislības zīme. Otro reizi Song Lilingas kailums atklāj to, kas viņš ir, paslēpts zem sievietes tērpa, – parasts, vidusmēra ķīnietis, niecība, sīks izmantotājs. Ieraudzīt šo patiesību ir neizturami. Tas, nevis sabiedrības izsmiekls vai homoseksualitātes atzīšana, drīzāk ir īstais Galimāra pašnāvības iemesls. Režisore operiski romantizē šīs ciešanas: patosa radīšanai pastiprina mūzikas klātbūtni, J. Žagara varoni paaugstina uz pjedestāla. Tomēr, neskatoties uz vairākiem ārišķīgiem šova instrumentiem, uz nevajadzīgi ilgu „Madama Butterfly” video fragmentu demonstrējumu un to, ka aktieru ansamblim iestudējumā ir nenozīmīga fona loma, abu galveno varoņu pretrunīgā saikne un enerģētika ir spēcīga un empātiju rosinoša. Un tajā pastāv noslēpumainība, kuru nevar izskaidrot ar vārdiem. Varbūt to var sajust caur skorpiona – ambivalenta gudrības tēla – simboliku, kas ietver sevī seksualitāti, melus, sagrāvi un nāvi.

3
dec
2013
X

Detektīvs, ko negribas atminēt

Silvija Radzobe //satori.lv

Kad Dailes teātra plānos parādījās ķīniešu izcelsmes amerikāņa Deivida Henrija Hvanga luga "M. Butterfly" (1986), šķita – kādēļ šie vecie tauki. Teātra cilvēki, tostarp kritiķi, kuri interesējas par savas nozares novitātēm, taču jau 1990. gadā redzēja Romāna Viktjuka vērienīgi krāšņo inscenējumu ar kontrtenoru Ēriku Kurmangalijevu Song Lilingas lomā un 1993. gadā skatījās Deivida Kronenberga mākslinieciskās kvalitātes ziņā visai pieticīgo filmu ar, protams, izcilo Džeremiju Aironsu kā Renē Galimāru. Taču Lauras Grozas iestudējums pārsteidz. Kaut arī ir lietas, ko var apšaubīt, kopumā izrāde ir dzīva, tā attīstās, padziļinās, precizējas.

D. H. Hvangs, miksējot sensacionālus faktus, kas 1986. gadā atklājas kādā Parīzes tiesas procesā (franču diplomāta 20 gadu ilgais mīlas romāns ar Pekinas operas solistu un ķīniešu spiegu, uzskatot to par sievieti), ar Džakomo Pučīni operas "Madame Butterfly" libretu, uzrakstījis postkoloniālās filozofijas caurstrāvotu lugu, kuras centrā vairāki konflikti. Pirmkārt, starp Rietumu mītiem par Austrumiem un reālajiem Austrumiem. (Lugas nosaukums tikai šķietami korespondē ar Dž. Pučīni operu, jo kā Taurenītis tiek traktēta nevis Austrumu sieviete, kura iet bojā nodevīgā Rietumu vīrieša dēļ, bet piekrāptais (pašapkrāpies?) Rietumu vīrietis, tātad Taurenītis ir misters jeb mesjē.) Otrkārt, starp cilvēka priekšstatiem par un viņa reālo seksuālo identitāti. Rūpīgi iedziļinoties lugā, no tās var izcelt vēl citus konfliktus, kuru starpā būtiskākais ir pretstats starp fantāziju (var teikt arī – sapni, iedomu) un realitāti. Lauras Grozas iestudējumā ir aktuāli visi trīs pretrunu pāri, bet varbūt visspēcīgāk akcentēts tieši pēdējais.

Pēc ilgiem laikiem Dailes teātrī tapis uzvedums, ko gribas redzēt vairākkārt, jo tajā bez neikdienišķi spilgtiem, pat fascinējošiem aktierdarbiem ir arī detektīvintriga. Īstenībā – pat vairākas. Nu, piemēram, kā un vai 20 gadus iespējams vīrieti uztvert/ izjust/ mīlēt kā sievieti; un – vai Galimārs ir gejs (šai ziņā autors teātrim atstāj brīvu izvēles iespēju). Vēl – kā aktierim-vīrietim iespējams radīt priekšstatu par sievieti. Ne uz vienu no šiem jautājumiem izrāde nesniedz viennozīmīgu, skaidru atbildi. Bet dīvainā kārtā tas nekaitina, tieši otrādi, kļūst par uzveduma pievilkšanas/ pievilcības cēloni.

Jāatgādina, ka Pekinas operā sieviešu lomas izpilda vīrieši, pie tam dara to neticami virtuozi, jo šo prasmi apguvuši daudzu gadu neatlaidīgā mācību procesā. Nebūs par lieku minēt arī Austrumu izsmalcinātās mīlas prasmes. Lugas politisko detektīvintrigu par Song Lilingu kā spiegu, kurš izvilina no Galimāra informāciju par amerikāņu militārajiem plāniem Vjetnamas karā, režisore nav uzlūkojusi par uzmanības vērtu. Bet – varbūt vajadzēja.

Mārtiņš Vilkārsis milzīgo Dailes teātra Lielās zāles skatuvi noformējis kā telpu ar pelēki krāsotām ķieģeļu sienām bez logiem, radot pasaules-cietuma metaforu. Te ievietots Song Lilingas buduārs, kas vienlaikus uztverama kā Galimāra fantāzijas telpa, kur mīt viņa izsapņotā Ideālā sieviete. Tā ir kā kastīte ar ažūros rakstos izgrieztām sarkana koka (Ķīnas stereotipiskā krāsa rietumnieku uztverē) sienām un griestiem. To iespējams rotaļīgi pagriezt uz vienu vai otru pusi, tajā atrodas milzīga gulta, deg vīraka kociņi. Kad Galimārs te ierodas, viņš allaž novelk kurpes, kā ieiedams svētnīcā.

Izrādes liktenis ir divu galveno lomu tēlotāju – Jura Žagara (Renē Galimārs) un Daiņa Grūbes (Song Lilinga) – rokās. Abi aktieri izstāsta stāstu par paradoksālām un neviennozīmīgām, bet cilvēciski saprotamām un pat aizkustinošām attiecībām. Bez tam viņi nevainojami tiek galā ar tādām mūsu teātrī joprojām tabu tēmām kā fiziska atkailināšanās un erotiski pieskārieni starp viena dzimuma pārstāvjiem.

Luga uzrakstīta kā atmiņu stāsts, ko, vēršoties pie publikas, pauž cietuma kamerā ievietotais, jau notiesātais Galimārs. Pārējie vēstījumam nepieciešamie personāži iznirst no tumsas, pie tam paredzēts, ka viens aktieris, līdzīgi kā episkajā teātrī, mainot kostīmu, rekvizītus vai parūkas, spēlē vairākas lomas. L. Grozas izrāde turpretī strukturēta kā tiesas process, kurā Galimārs sniedz liecību par savu dzīvi. Taču starp šīm vēstījuma formām ir būtiska atšķirība, lielāka, nekā varētu iedomāties pirmajā brīdī. Ja sods jau saņemts, viss beidzies, varonim ir mazāka nepieciešamība melot vai izlikties, nekā tas ir tad, ja tiesai un zvērinātajiem vēl tikai jāpieņem lēmums, balstoties uz dzirdēto. Tādējādi izrādē, vairāk nekā lugā, notiekošais iegūst ambivalentu dabu – tam vienlaikus var un nevar ticēt, pie tam – gan attiecībā uz sīkumiem, gan lielām lietām. Šāds paņēmiens paradoksālā kārtā neticamo sižetu padara ticamāku. Tikai režisore viscaur diemžēl nav pratusi organiski savienot lugas totālo spēles dabu ar tiesas procesa ideju, dažās ainās nokļūstot ilustratīvisma gūstā. Izrādes gaitā tiesas zāle kļūst vienīgi par formālu aploci, kas sairst un pazūd, atjaunojoties vien cēlienu prologos un finālos. Vairāki aktieri tiesas ainās veic ilustratīvi statiskas funkcijas un pēc būtības ir lieki. Tā Pētera Gaudiņa Tiesnesis visu izrādi tikai nosēž krēslā kā vērotājs. Kad aktieri no tiesas procesa lieciniekiem pārvēršas par pagātnes ainu dalībniekiem, režisore tos traktē kā reālus tēlus. Taču autors šīs lomas nav uzrakstījis kā pilnvērtīgus personāžus, tādēļ aktieriem nākas negaumīgi pārspīlēt īsajās ainās, kad tiem atvēlēts piespēlēt Galimāram, lai kaut cik piestiprinātos izrādes vēstījumam. Tā Vitas Vārpiņas Helga, Galimāra sieva, uzsver pedantiski apnicīgu tikumību, Jura Bartkeviča Toulons, Galimāra priekšnieks, dižojas ar savu neķītro interesi par Austrumu sievietēm kā netradicionālām mīlniecēm. Lilita Ozoliņa Song Lilinga poļitruka – biedrenes Činas lomā mēģina izveidot tēlu no dažām aprautām, komunistiskās ideoloģijas iekrāsotām frāzēm, kas tiek izrunātas nicinošā intonācijā. Atbilstoši lugas dabai režisore strādājusi ar Kristīni Nevarausku (Renī) un Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu (Meitene no žurnāla). Aktrises, virtuozi iejuzdamās vairākos ļoti atšķirīgos tēlos un atveidodamas tos precīzā groteskas tehnikā, funkcionē kā asprātīgi sieviešu dzimtes dzanni no itāļu delartiskās komēdijas jeb paša teatrālisma gara iemiesojums. Ģirts Ķesteris Galimāra drauga Marka lomā atrodas kādā svaidīgā starpstāvoklī starp neslēptu spēli un pretenziju uz iemiesošanos – jo nereālistiskāks ir aktiera tēlojums, jo reālāks viņa tēls. Īstenībā Marka, Toulona, Tiesneša lomas varēja spēlēt viens aktieris, bet Renī un Meitene no žurnāla droši varēja tikt galā arī ar Helgas un biedrenes Činas skatuviskajiem uzdevumiem.

Problēmas radušās arī, neuzdrošinoties iesaistīt kontrtenoru Sergeju Jēgeru atklātā teatrālā spēlē, kas būtu vienīgais viņa piedalīšanās mākslinieciskais attaisnojums. Dziedātājs, tērpts Austrumu sievietes kostīmā un parūkā, parādās skatuves aizmugures sienas logā un dzied eņģeļa balsī, kamēr D. Grūbes Song Lilinga plāta muti, tēlojot dažādus operu tēlus. Kā var lasīt programmā, viņš tiek traktēts kā Song Lilingas alter ego. Vecumu un komplekciju atšķirība šādu pretenziju padara ne tikai neiespējamu, bet pat neestētisku. Vēlākajās izrādēs mākslinieks vismaz ir noņēmis sievietes parūku...

D. H. Hvangs raksta, ka Galimārs ir sabiedrības nicināts nūģis, kuru daba pie tam pazemojusi ar seksuālu vājveici. Jura Žagara psihofizika runā pavisam ko citu. Tādēļ par viņa Galimāra tēla dominanti kļūst mazvērtības kompleksi, kuriem, kā zināms, ar realitāti var būt pavisam mazi sakari. Pie tam Galimārs primāri nav intelektuāls cilvēks, ko pierāda arī viņa gluži vai apsēstība ar Dž. Pučīni operu, iztēlojoties sevi sieviešu iekarotāja Pinkertona lomā. (Apsēstība ar Pučīni operu piedodama Galimāram, bet ne režisorei, kura šīs operas-filmas kadrus lieto tik bieži, ka rodas ne tikai ilustratīvs, bet pat komisks efekts. Ja komisms gribēts, kā varētu būt, tad kadriem ne vienmēr pieskaņotas adekvāti smieklīgas skatuves scēnas.) Juris Žagars diplomātu tēlo kā nedaudz infantilu lielo puišeli, kurš bērnišķīgi skaļi, kā pusaudzis priecājas par katru savu – reālu vai iedomātu – erotisku panākumu. (Iespējams, ka Dailes teātra Galimārs tiesas priekšā arī drusku pietēlo savu vientiesību, dažkārt izrādes sākumdaļā pat nonākot komiska varoņa lomā, lai izpelnītos tiesneša un piesēdētāju lielāku iecietību, lemjot par viņa sodīšanu.)

Ieradies pie Song Lilingas, J. Žagara Galimārs izģērbjas kails. Delikātais skats izdodas tik pārliecinoši tādēļ, ka režisore to nav organizējusi, lai ilustrētu homoseksuālas attiecības. Galimāra atkailināšanās Song Lilingas priekšā ir diplomāta pilnīga uzticēšanās (gan psiholoģiska, gan intīmi erotiska) dziedātājam, kuru viņš uzskata vai arī grib uzskatīt par sievieti. (Sliktās izglītības dēļ Galimārs nezina, ka Pekinas operā sieviešu lomas izpilda vīrieši.) Tā ir arī Galimāra gan kā vīrieša, gan kā cilvēka mūža kulminācija, kurā viņš, nometot drēbes, simboliski sāk jaunu – atzīta, pieņemta, mīlēta – cilvēka dzīvi. Līdz ar drēbēm nokrīt pusaudzības vieplis un piedzimst jaunais, mīlošais un par sevi pārliecinātais Galimārs. Turpmākajā izrādes gaitā J. Žagars tēlo mierīgāk, klusāk, dziļāk; uzskatāmais kontrasts starp divām atšķirīgajām spēles manierēm arī raksturo cilvēciskās pārmaiņas, kas notikušas ar franču diplomātu.

Brīnumu, ko Song Lilingas lomā izdarījis Dainis Grūbe, gan gribas, gan negribas atminēt. Bail, ka, uzzinot gluži neticamās transformācijas mehānismu, brīnums varētu aiziet bojā. Droši vien aktierim iegūt izteiksmīgo ķermeņa un jo īpaši roku plastiku palīdzējusi gan pieredze, kas gūta, nodarbojoties ar moderno deju, gan radoša sadarbība mēģinājumos ar horeogrāfi Ingu Krasovsku. Un tomēr, lai iegūtu šāda līmeņa virtuozitāti, kas patiešām daudz neatpaliek no Pekinas operas solistu meistarības, strādāts ir fanātiski. Aktieris veikli manipulē arī ar balsi – tās toņu reģistrs mainās gluži kā mūzika: viļņojas, trīs, satraukti pulsē... Pie tam D. Grūbe, pretēji kā Džons Louns D. Kronenberga filmā, netēlo sievieti. Drīzāk viņa Song Lilinga ir androgīns – ne bezdzimuma, bet vienlaikus abu dzimumu būtne, kuras estētisko pievilcību vairo trīs fantastiskās Ilzes Vītoliņas kleitas – melna, sarkana un balta. Elegantās roku kustības, darbojoties ar garo cigarešu iemuti, vieglā ironija un striktie, lai arī piemīlīgi dziedošā balsī izteiktie spriedumi izrādes sākumdaļā rada iespaidu par viņu kā par neatkarīgu personību. Var saprast Galimāru, kurš vairāk nekā neapzinātam homoseksuālam aicinājumam pakļaujas skaistumam un spēcīgai personībai. Mākslai. Tēlošanas meistarībai, teātra meistardarbam.

Kad tiesas gaitā apmāns nācis gaismā un Song Lilings savā vīrišķajā identitātē ierodas pie Galimāra un izģērbjas, piedāvājot seksuālu aktu bez lomu spēlēm un izlikšanās, bijušais diplomāts raida prom savu 20 gadus dievināto mīļāko. D. Grūbe tēlo, ka Song Lilings, gluži kā velnišķīgs Arlekīns vai ciniska, bet joprojām pievilcīga vīrieškārtas prostitūta, ieradies ar kailumu pazemot, atmaskot Galimāra apmātību. Režisore izvēlas skaudru, nežēlīgu fināla risinājumu, pretēji, kā tas ir filmā, kur šajā brīdī joprojām triumfē mīlestība starp abiem vīriešiem. J. Žagara Galimārā jūtams vilšanās rūgtums, piekrāptas uzticības sāpju trakums.

Finālā J. Žagara Galimārs atrodas uz platformas, kas lēnām ceļas, iezīmējot Galimāra garīgu paaugstināšanos. (Varbūt simboliskā nozīmē viņš beidzot iegūst arī vīrišķīgo seksuālo identitāti, saprot, ka nav gejs, jo platformu semiotiski var nolasīt arī kā erektētu fallu.) Galimārs ieģērbjas Čo-čo-sanas kostīmā, nogrimē seju, uzliek parūku – un izdara pašnāvību, pārgriežot ar spoguļa malu miega artēriju. Šī aina idejas līmenī runā skaidru valodu – Galimārs beidzot iegūst savu īsto identitāti, jo bijis nevis Rietumu vīrietis, bet Austrumu sieviete. Taču šī režisoriski skaidri izkārtotā ideja, manuprāt, runā pretī Jura Žagara Galimāra būtībai, jo viņš, pretēji Dž. Aironsa tēlotajam Galimāram, nav ne homoseksuāli orientēts, ne vājš raksturs, kurš caur nāvi glābjas, paliekot sapnī par Ideālo sievieti. Tādēļ šajā ainā konfliktē rakstura būtība ar viņa veiktajām darbībām un runāto tekstu. Viņš drīzāk sevi soda par aklumu – kā Edips, kurš izdur sev acis, kad patiesība nākusi gaismā, kas, pirmkārt, atņēmusi viņa dzīvē visdārgāko, otrkārt, padarījusi viņu par nožēlojamu komēdijas varoni ne tikai citu, bet arī savā uztverē. Aktiera balss intonācijā skan skumjas un vientulība, bet teksts šķiet citā valodā – tā mēdz būt tad, kad vārdi neizaug no tēla iekšējas būtības.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi