Atpakaļ uz afišu

Evita Sniedze

Pasaka par vērdiņu

Izrāde 2 daļās skolas vecuma bērniem. Pēc Kārļa Skalbes pasakas motīviem

Pirmizrāde: 2011. gada 21. decembris

Laiks ir nauda. Kas tev ir vairāk?

Kārlim Skalbem 1912. gadā šķita svarīgi uzrakstīt „Pasaku par vērdiņu" - stāstu par dīvainu eksperimentu, pārbaudot cilvēka sapni ar naudu. Vai tagad - pēc 2012. gada - cilvēks ir mainījies?

Režisors jaunajiem skatītājiem sola pārsteigumiem un brīnumiem pilnu izrādi, kāda nekad iepriekš par naudu nav bijusi skatāma.

 

Izrādes atbalstītāji - Prudentia finansisti, Laima

 

Režisors - Pauls Timrots

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Mūzikas autors - Kārlis Lācis

Kostīmu māksliniece - Iveta Šurma

Gaismu mākslinieks - Harijs Zālītis

Lomās

Intars Rešetins (Ansis)
Pēteris Liepiņš vai Harijs Spanovskis (Dievs, Ķieģeļu pārdevējs, Beķeris, Aklais, Sēkliņu pārdevējs)
Mirdza Martinsone (Māte)
Artis Robežnieks (Velns, Naudas mijējs, Ārsts)
Sarmīte Rubule (Meitene)

Viedokļi

5
jan
2012
X

Pasaka pieaugušajiem vai seksīgums un bērni

Deniss Hanovs
//Latvijas Avīze

Noskatīties bērniem domātu iestudējumu nemaz tik viegli nav. Ja Strindberga vai Čehova niansētā pasaule ir vilšanos un pieredzes maisījums "iz pieaugušo dzīves", tad atgriezties laikā un nokļūt Dailes teātra Mazajā zālē ar tikpat maziem skatītājiem bija izaicinājums.

Pasakas shematiskie tēli nemaz nav tik vienkārši, lai arī kā jebkurš arhetipisks īpašību kopums sākumā liekas plakniski. Vienu sapratu jau dažus mirkļus pēc izrādes sākuma – šī izrāde bija domāta pieaugušajiem, kuri domā, ka normālas dzīves cikls ir nemitīga skriešana pa apli mobilā tālruņa un planšetdatora pavadībā. Abi priekšmeti daudziem pieaugušajiem jau sen no rotaļlietas un darbarīka kļuvuši par atkarības simboliem – atkarības, kas čukst ausī, ka vienīgā pareizā un stilīgā dzīve tiek pavadīta ar frāzi "man nav laika". Visai ātri šī frāze kļūst par ļoti ērtu izskaidrojumu dvēseles slinkumam, piemēram, par atrunu mātes nepavadīšanai uz slimnīcu.

Ja tik mūsdienu sabiedrība spētu pasargāt bērnu telpu no pieaugušo dzīves samezglojumiem! Ja bērni ne-
steigtos pieaugt, cik gudra gan būtu mūsu sabiedrība! Jau agrīnā romantisma pārstāvji uzskatīja bērnu par cilvēces tēvu, norādot, ka bērns glabā sevī paaudžu gudrību, kuru neaizēno pieaugušā cilvēka uzslāņojumi. Pieaugušiem ir
 grūti iedomāties, cik grūti ir būt bērnam mūsdienu Latvijā, kur svešumā veido
tas reklāmas pārpilda sma-
dzenes ar nereāli baltzobainiem cilvēkiem un nežēlīgi prasa katra mācību gada sākumā jaunu mobilo tālruni, kura trūkums provocē nežēlīgu izslēgšanu no vienaudžu grupas.

Tieši tādēļ šī pasaka ir brīdinājums pieaugušajiem, vienalga, vai viņiem ir vai nav bērni. Tiem, kas ir vecāki, šis ir stāsts par to, cik grūti ir būt gados mazam, skaitīt vērdiņus un cīnīties ar reklāmas paužu
 briesmoņiem, kuri ne tikai
 nepazūd, bet katros jaunos svētkos pieņem vēl atraktīvāku tēlu.

Piemēram, meite
nes tēlu, kura no agras bērnības iekodēja sev priekšstatu par pareizo mīlestību, kurā ikmēneša ienākums ieņem sirdspukstu vietu. Sarmīte Rubule tēlo vienu no daudzdimensionālākajiem tēliem šajā ne bērnu pasakā. Niansēta lomas izpratne, perfekti pārvaldītas intonācijas un labi demonstrēta aktiermeistarība veidoja saikni starp bērnu un pieaugušo auditoriju. Vienlaikus tieši šīs
meitenes vizuālais tēls ilus
trēja to, ka ķermeņa seksualizācija ir ienākusi arī tradi
cionālā latviešu pasakā. Milzīgi melni zābaki, gotiskais grims bija kvaziagresīva tēla
daļa. Visai shematisks un plaknisks bija Mirdzas Mar
tinsones veidotais mātes tēls.
Tikai tad, kad viņas replikās parādījās žēlabainība, viņas
skatuviskais tēls kļuva reljefaināks, niansētāks.

Man patika Dieva un velna skatuviskā mijiedarbība, kaut arī viņu nemitīgā "politkorektuma kontrole" (aicinot Ansi nelamāties, piesaucot vai nu Dievu, vai velnu) uzskatāma ne tikai par postmodernu ideju par labā un ļaunā saikni, bet arī nedaudz atgādināja amerikāņu komēdijas par Dievu kā stilīgu čali un velnu kā šiku biznesmeni. Un Ansis? Intars Rešetins ir prasmīgs bērnu lugu varoņu atveidotājs, kas droši un ķermeniski atraisīti veido savu lomu, ir pustoņu meistars, tādējādi pārvarot it kā pieņemto priekšstatu par to, ka bērniem domāta luga vēsta par liela mēroga vērtībām un parādībām, atstājot pieaugušajiem nianses un noklusinājumus. Intara tēlotais Ansis ir cilvēks, kas kļūdījās, taču viņš nevarēja citādi, jo turība ir stāvoklis, kas Latvijā gandrīz nekad nav pārmantots un ir maz cilvēku, kurus apvij paaudzēm krātie vērdiņi. Par naudu nevar nopirkt laiku, it sevišķi atpirkt vienu laika dimensiju – pagātni – un tajā pieļautās kļūdas. Taču viens ceļš tomēr pastāv – atcerēties, ka vērdiņš tomēr kabatā var pazust, atgriezties atpakaļ pie sākotnējā īpašnieka, bet māte, draugs un mīla pazudīs laika upē uz neatgriešanos.

Vērtējums

Režija 5

Aktieru spēle 4,5

Kostīmi 5

Scenogrāfija 5

30
dec
2011
X

Nauda netiek dēmonizēta

Līga Ulberte, Mārīte Gulbe
//Kultūras Diena

Līga Ulberte

Viena no daudzajām šī gada Latvijas teātru piedāvātajām Ziemassvētku pasakām par seniem motīviem jaunās skaņās (sk. arī Sudraba slidas NT un Meiteni ar sērkociņiem LLT). Dailes projekta trumpji ir divi: pieaugušajiem intriga par žurnālista Paula Timrota debiju teātra režijā, bērniem - iespēja pirms izrādes dabūt īpašos vērdiņus, ko starpbrīdī iemainīt pret taustāmiem labumiem. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša un kostīmu mākslinieces Ivetas Šurmas radītais gaumīgais iestudējuma vizuālais tēls (Anša salmainā parūka gan ir gluži lieka), aktieru, jo īpaši Valža Liepiņa šarmantā Velna, artistiskums un Kārļa Lāča lipīgās dziesmiņas ļauj izrādi uztvert kā visumā nepretenciozu brīvdienas vakara pavadīšanas iespēju vecākiem ar bērniem. Mazliet gan mulsina izrādes vēstījums un adresāts. Intara Rešetina Anša un Mirdzas Martinsones Māmiņas attiecības risinātas uzsvērti naivas pasakas estētikā, savukārt Anša un Velna divdomīgā kaķēšanās ar Sarmītes Rubules valšķīgo Astrīdu, šķiet, vairāk domāta pusaudžiem. Galvenais jautājums - kāda ir šī stāsta morāle (jā, jā, bērnu izrādēm tāda noder), jo, kaut arī šis Ansis atšķirībā no Skalbes varoņa finālā no burvju vērdiņa atsakās brīvprātīgi, tomēr vieglās naudas dotie labumi nekur gan nepazūd un nemaz nešķiet velnišķīgi.

Mārīte Gulbe

Režisora mērķis - izstāstīt stāstu, nevis virknēt asociācijas vai dekonstrukcijas - ir patīkami tradicionāls. Tiesa, K. Skalbes pasaka ir pārrakstīta. Tas ir XXI gadsimta stāsts. Ansis nepārvēršas maniakālā skopulī, nauda netiek dēmonizēta - tā var piepildīt sapņus, paēdināt, radīt drošību, bet dzīves piepildījums un attiecības pašu ziņā. Šai ziņā iestudējums saglabā Skalbes morāli. E. Sniedzes luga Velna un Dieva derībā ienes klasisko Fausta motīvu, tikai viņu cīņas lauks specifiski latvisks - mammas mīļais dēliņš Ansis. I. Rešetina muskuļotais, vientiesīgi labsirdīgais puisis izveidojas par neirotisku biznesmeni, kuram neapstādināmā sacensībā vienmēr savu veikumu vajag samērot ar kādu citu. Arī M. Martinsones māte ir pazīstami latviski klasisks - bezgalīgi mīlošās vienīgā dēla māmiņas - tips. Velna (V. Liepiņš) un Dieva (H. Spanovskis) tēli izdevušies visatraktīvākie, interesanti arī viņu kostīmi (I. Šurma). Burvju mākslinieku Pecolli ierādītie burvju triki ir šarmanti, brīžam skaļi un negaidīti. Neveiklāk sižetā ieviests Meitenes tēls, īpaši sākuma daļā. Vēlāk režisors gaidošo «Solveigu» uz mūžu piekaļ pie suvenīru ratiņiem. Neuzkrītošākas varētu būt ainu pārejas, kurās pašlaik notiek žvankstošā priekškara aizvilkšana. Savam adresātam - skolas vecuma bērniem - kopumā pieklājīgs piedāvājums.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi