Atpakaļ uz afišu

Pāvels Sanajevs

Apglabājiet mani zem grīdas

Homēriska drāma 2 daļās

Tulkojuma un dramtizējuma autors Regnārs Vaivars

Pirmizrāde: 2012. gada 21. marts

Mazais Saša dzīvo pie vecmāmiņas un vectētiņa, jo vecmāmiņa neuztic bērna audzināšanu savai izlaidīgajai meitai, kura atradusi sev jaunu vīru - „alkoholiķi asinssūcēju". Tāds nu ir vecmāmiņas smagais krusts. Tā Saša no četru gadu vecuma „karājas viņai kaklā". Vecmāmiņas mīlestība pret mazdēlu ir nepiesātināma un ātri draud pārvērsties mājas tirānijā.

„Apglabājiet mani aiz plintusa" (1993) ir krievu rakstnieka, aktiera, scenārista, režisora un tulkotāja Pāvela Sanajeva (1969) autobiogrāfisks stāsts, kurā visu personāžu prototipi ir reāli cilvēki. Briesmīgi interesants, gaišs un godīgs stāsts par kāda zēna bērnību.

 

Indrai Briķei - nominācija "Spēlmaņu nakts" 2011/2012 balvai Gada aktrise
Jurim Bartkevičam - nominācija "Spēlmaņu nakts" 2011/2012 balvai Gada aktieris otrā plāna lomā

 

LĪDZ 14 GADIEM SKATĪTIES NAV IETEICAMS! 

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

 

Režisors - Regnārs Vaivars

Kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Lomās

Indra Briķe (Vecāmāte)
Juris Bartkevičs (Vectēvs)
Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Māte)
Ērika Eglija vai Sarmīte Rubule (Ārste)
Andris Gross (Onkulis Toļa)
Markuss Rodrigo Rozentāls (Saša Saveļjevs)

Viedokļi

18
apr
2012
X

Бабулечка

Маша Насардинова
//Бизнес и Балтия

Почему Регнар Вайварс назвал свой спектакль «Похороните меня за плинтусом» гомерической комедией, понять невозможно. Можно лишь предположить, что это рекламный посыл, адресованный той части дайлесовской публики, что не читала книгу Павла Санаева. Почему в апреле новехонький «Плинтус» играют два раза, а в мае-июне не играют вовсе – тут вообще никаких предположений. Только совет: постарайтесь попасть.

Повесть Санаева опубликовали в 96-м; судя по тиражам, бумажным и электронным, она давным-давно стала всенародным достоянием. (Тиражи эти – свидетельство немеркнущей любви, как запись в ЗАГСе после долгих лет гражданского брака; ведь довольно набрать в поисковике «Похороните меня за плинтусом», и бери себе, пользуйся даром. И берут. А после хотят владеть единолично и на законных основаниях. Не все, но все же.)

«Меня зовут Савельев Саша. Я учусь во втором классе и живу у бабушки с дедушкой. Мама променяла меня на карлика-кровопийцу и повесила на бабушкину шею тяжкой крестягой. Так я с четырех лет и вишу.» Воля ваша, есть в этом что-то линдгреновское. Малыш без Карлсона, с всесильной, дорвавшейся-таки до домоправления фрекен Бок. Почти сказка, почти страшилка. Почти автобиография.

Сергей Снежкин снял по «Плинтусу» добротное и мрачное кино о несчастном мальчике и его несчастной бабке.

Игорь Коняев, ставя спектакль в «Балтийском доме», пригласил на роль Савельева Саши взрослого актера Игоря Скляра.

Регнар Вайварс пошел другим путем и самым, пожалуй, опасным. У него в «Плинтусе» Савельева Сашу играет мальчик в возрасте Савельева Саши – даже два мальчика, в очередь, мне достался Артур Даниэл Рыжийс. Обычно это ужас что такое, дети на сцене, их как будто из дерева выпиливают, Рыжийс же был живехонек. Но не в этом дело. А в том, что Вайварс, перенося книгу на сцену, заодно перенес и акценты. И правильно поступил.

Тепло, которым обдает читателя каждая санаевская строка, проще всего объяснить тем, что в детстве счастлив каждый, счастлив при любых жизненных обстоятельствах, счастлив – и все тут; правда, редко кому потом удается это счастье выразить словами. Санаев сумел. Снежкин не сумел. Вайварс нашел альтернативный источник тепла. Он поставил спектакль не о мальчике, которого мучает и прячет от матери деспотичная полусумасшедшая бабушка, а о бабушке, которая сходит с ума от любви. Любви в «Плинтусе» Вайварса столько, что Савельев Саша просто не может быть несчастным. Это ведь его все любят, это за него борются.

Здесь не важен антураж и не важно, что Сашин дедушка (Юрис Барткевичс) – увенчанный всевозможными премиями народный любимец, народный артист. Интерьер, созданный Мартиньшем Вилкарсисом, даже под пыткой не выдаст, что за героями повести угадываются Всеволод Санаев, его жена Лидия, его дочь Елена, его зять Ролан Быков. Для режиссера и сценографа «Плинтус» – история универсальная. Понравится вам это или нет, но они лишают ее привязки ко времени и звездного флера.

Хотя нет, не совсем. Звезда в спектакле имеется. Это поразительная Индра Брике в роли бабулечки. «Гомерическая» – это о ней. Гомерически смешная. Гомерически
трагичная. Это вокруг нее выстроен весь спектакль (сказать, что на ней все держится, было бы несправедливо по отношению к Вайварсу – «Плинтус» силен не только выдающимися актерскими работами, но и продуманностью и чуткостью режиссерского рисунка). В кульминационном монологе публику вслед за актрисой бросает то в дрожь, то в истерику, то в хохот, однако ощущения, что со зрителем играют, как кошка с мышью, не возникает ни разу. Точку в истории поставит, конечно же, Савельев Саша, и закончится «Плинтус» не дружными всхлипываниями, а улыбкой. 28 апреля – последнее представление в этом сезоне.

13
apr
2012
X

Baisās sacensības

Silvija Radzobe //Kultūras Diena

Regnāra Vaivara izrādes Apglabājiet mani zem grīdas laikā Dailes teātra Mazajā zālē valda spriegs klusums, skatītāji kā pārakmeņojušies seko līdzi nežēlīgajam stāstam. Saliedētā aktieru ansambļa lieliskais darbs, uzvedumam virzoties uz finālu, sāk uztraukt. Kā sporta sacensībās vai koncertā. Ļoti gribas, lai komanda uzvar, lai nav nevienas greizas nots. Izdodas! Tīri, precīzi un patiesi - ik reakcijā, intonācijā, kustībā. Režisors ne tikai oriģināli redz dramatisko materiālu, viņš tik jūtīgi un rezultatīvi strādā ar aktieriem, ka daži burtiski atdzīvojušies kā no letarģiska miega.

Kaut arī psiholoģiskā reālisma stilā (ar naturālisma un psihoanalīzes elementiem) izstāstītais sižets par kroplīgām, uz perversijas robežas dominējošām attiecībām, kura pamatā Pāvela Sanajeva proza, lokalizēts krievu ģimenē, tas lielā mērā ir aktuāls vispār mūsdienu pasaulei, arī latviešu videi.

Neuzrāda vainīgo

Viens, iespējams, pats galvenais no izrādes atslēgas vārdiem ir ģimene. Redzam nepārprotamu ģimenes institūta sabrukumu - bērnus audzina vecvecāki, starp pieaugušām meitām/dēliem un mātēm/tēviem valda neiecietība, rupjība un naids. Kāpēc pēkšņi un tieši pašlaik tik neiespējami kļuvis saprasties? Kāpēc tik daudziem dzīve savu vistuvāko vidū pārvērtusies par baisām ciešanām? Tēmas aktualitāti kopā ar R. Vaivara uzvedumu apliecina vismaz divas citas spēcīgas, skatītāju intereses karsti atbalstītas pēdējā laika izrādes Latvijas teātros: Hanana Liepājā (režisors Dž. Dž. Džilindžers), Osedžas zeme Nacionālajā teātrī (režisors Valters Sīlis). Kaut kādā mērā arī Mākoņains, iespējams, skaidrosies Valmierā (režisors Oļģerts Kroders). Un vai par to pašu nav arī Jaunā Rīgas teātra metaforiskā stilistikā atrisinātais Alvja Hermaņa Melnais piens, kurā uzmanība centrēta uz lielāko no ģimenēm - tautu? Kāpēc visās cilvēku kopienās, un jo sevišķi vismazākajā no tām - ģimenē -, centrbēdzes procesi ņem virsroku pār centrtieci, saārdīdami šīs sistēmas? Man patīk, ka neviena no izrādēm neuzrāda konkrētu vainīgo - ne globalizāciju, ne individuālismu -, jo atbilde jebkurā gadījumā būtu vienkāršota. Pirmkārt, nezinām, kas šai procesā ir cēloņi un kas - sekas. Otrkārt, nav iespējams vairs vēsturi pagriezt atpakaļ - var mēģināt vienīgi patiesi ieskatīties tagadnē.

Indras Briķes Vecāmāte atņēmusi meitai dēlu - astoņgadīgo Sašu, kura lomā Artūrs Daniels Rižijs. Vecējošā matrona aizbildinās, ka zēna māte - Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Oļa - nespēj pienācīgi parūpēties par slimīgo puisēnu. Ka bez viņas gādības un mīlestības mazdēls aizies bojā. Taču īstenībā Vecāmāte ir pārvērtusi dzīvi par elli ne tikai Sašam un Oļai, kurai liegta tikšanās ar dēlu (retās izņēmuma reizes kulminē baisos skandālos), bet arī savam vīram Seņam, kura atveido Juris Bartkevičs.

Briesmone ar lielo burtu

Visi apjūsmo Indras Briķes spēli šai izrādē. Un ir par ko. Vēl vairāk - tā ir pat liktenīga loma aktrises biogrāfijā, kas apliecina izcilās varoņlomu tēlotājas joprojām dzīvo talantu, kas bija jau gluži vai aizmirsies pēdējos turpat vai desmit gados, kad aktrise pasīvi dežurēja nenozīmīgās lomiņās. Tāpat Vectēvs ir pirmā īstā loma, kas attaisno otra bijušā liepājnieka - Jura Bartkeviča - klātbūtni Dailes teātrī. Jūtīgi reaģējot uz partneriem, spēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kura atbrīvojusies no ārišķīgajām čivinoši meitenīgajām intonācijām, kas aktrisei bija pielipušas pēdējās lomās. Precīzs Toļas - normāla jauna vīrieša lomā, kurš pret savu gribu spiests vērot svešās ģimenes zvērudārzu, - ir Andris Gross. Pats apbrīnojamākais aktierdarbs tomēr ir Artūra Daniela Rižija Saša - ne Latvijas teātrī, ne filmās nekad neviens bērns nav tik patiesi spēlējis. (Rodas gan jautājums - vai zēnu netraumē piedalīšanās tik nežēlīgā izrādē.)

Indras Briķes Vecāmāte ir briesmone ar lielo burtu. Autors situāciju centies nedaudz mīkstināt, uzsverot, ka Vecāmāte ārstējusies psihiatriskajā slimnīcā. Īstenībā tas ir pat ļoti reāls, tikai nedaudz izspilgtināts raksturs. Diez vai Vecāmāte racionāli izplāno savu sadistes dzīvi, visdrīzāk tā ir intuitīva eksistence, un tāpēc īpaši briesmīga, jo šai personai dabiska. Redzam, cik liela taisnība Z. Freidam, ka viens no pašiem galvenajiem principiem cilvēka esībā ir bauda. Un - cik tā var būt dažāda! Vecaimātei baudu gandrīz vai seksuāla apmierinājuma līmenī rada varas apziņa, kas izpaužas jebkuras mazdēla prieka un cerību dzirkstelītes apdzēšanā. Kad zēns ieslīgst nomāktībā, vecene ar melīgiem solījumiem pati pacenšas radīt prieka atblāzmu, lai to jo enerģiskāk mestos izmīdīt. Cik neaizsargāts, atvērts, bez viltus ir puisēns! Vērot šīs eksekūcijas bez iespējas iejaukties, šķiet, būs nepanesami. Bezizejas izjūtu vairo režisora precīzi īstenotā ģimenes - slazda - atmosfēra: svešiniekiem, kas ienāk no āra, kā Ērikas Eglijas Ārstei, vai kaimiņienei aiz sienas, ar kuru bieži tiek runāts pa telefonu, tiek nospēlēta attiecību idille, kas mainās kā diena pret nakti, tikko durvis aizveras. I. Briķes un A. D. Rižija tēlu attiecību partitūra veidota gluži vai pēc muzikāliem pamatprincipiem - nemitīga emocionālu kāpumu un kritumu atkārtošanās veido savdabīgu viļņošanos. Tai līdzi ceļas un atkrīt skatītāju cerības, ka zēnam izdosies izrauties. Baiss ir brīdis, kad zēns atsakās doties līdzi dievinātajai mātei - viņš jūt, ka jaunā sieviete viņu nespēs aizstāvēt un atgriešanās būs jo traumējošāka. Un tad ārēji gandrīz nemanāms attiecību pagrieziens: zēns ir uzminējis Vecomāti, sācis, lai sevi saglabātu, apgūt dotos apstākļus - neizrāda vairs, ko domā un jūt, šad tad pat piebalso savam tirānam. Pamazām lomas mainās - spēli, ja to tā var saukt, sāk vadīt zēns. Viņš balansē kā uz naža asmens - viena pārspīlēta kustība vai aizdomīga intonācija, un - beigas. Skatītāji, elpu aizturējuši, dzīvo līdzi šīm baisajām sacensībām.

Finālā, kad I. Ķuzules-Skrastiņas pagļēvā Māte beidzot izšķiras uzņemties atbildību par savu dēlu (aktrise precīzi atveido procesu, kā pakāpeniski un ne uzreiz nobriest izmaiņas sievietes raksturā) un atstātā Vecāmāte, nokritusi uz ceļiem, gaudo pie meitas dzīvokļa slēgtajām durvīm, jaucot patiesas un liekulīgas jūtas, pārņem dziļš gandarījums. Par to, ka upuris izglābies. Un pateicība aktieriem, kuri bija tik nesaudzīgi pret sevi, lai mums sagādātu šo prieku.

12
apr
2012
X

Par kroplo mīlestību

Kitija Balcare //kroders.lv

Tētim, kas pirms pāris gadiem man ieteica
noskatīties filmu „Apglabājiet mani aiz grīdlīstes”

Katrs mīl, kā grib. Tā, kā prot. Reizēm, kad logos nav aizvērti aizkari vai kaimiņu sienas ir pārāk plānas, gadās redzēt vai dzirdēt lietas, kurās mums šķietami nebūtu jāiejaucas. Ir izrādes, kas rada šo lūrēšanas sajūtu. Un pieļaujama šāda rīcība ir vien tad, ja spējam situāciju uztvert kritiski, ne vien nosodot, bet arī meklējot cēloņus.

21. marta vakarā Dailes teātra Mazā zāle pārtapa par to dzīvokli, kurā aizkari vaļā, sienas plānas un no mīlestības līdz naidam un atpakaļ viens vienīgs solis. Režisors Regnārs Vaivars tulkojis un dramatizējis Krievijas autora Pāvela Sanajeva stāstu „Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” («Похороните меня за плинтусом», 1993), iestudējot un pārveidojot to par homērisku komēdiju „Apglabājiet mani zem grīdas”.

Emocionālā nevaldāmība bez smiekliem
Tas, vai bērnības atmiņās rīti smaržo pēc tikko ceptām pankūkām ar mājas zemeņu ievārījumu vai atgādina apnikušo ikrīta rīvēto ābolu garšu un kārtējo tableti, kas jāiedzer, lai it kā nodzīvotu vēl vienu dienu, ir atšķirīgi diapozitīvi. To, kādi ir rīti mazajam Sašam (Artūrs Dāniels Rižijs) pie vecmāmiņas Ņinas (Indra Briķe), redz skatītājs. Homēriskā komēdijā. Homērisks esot nevaldāms, nekontrolējams. Un vai šī izrāde ir saucama par komēdiju? Tas ir visnotaļ retorisks jautājums. Smiekli ir virspusēji. Slāni pa slānim atkailinot izrādes kodolu, smiekli nenāk. Apzinoties, ka izrādes tēliem bijuši savi prototipi dzīvē, pie tam itin zināmi Krievijas kultūrtelpā.

Bērnībā tikām audzināti, ka smieties par ārprātīgajiem/slimiem ļaudīm neesot pieklājīgi. Izrāde ir pieteikta kā komēdija, taču sižeta nezinātāju var samulsināt. Iespējams, tāpēc arī smiekli laiku pa laikam no dažādiem Dailes teātra Mazās zāles nostūriem izskanēja. Gribētu domāt, ka tie bija kā protests un sašutums par (pie)redzēto, nevis kā realitātes šova vērošanas refleksijas un sajūsma par galējībām.

Emocionālās galējības, kuras iemieso vecmāmiņa Ņina, ir sievietes emocionalitātes robežu ekstrēmākā izpausme. Sieviete kā epicentrs dzīvībām, kas ir apkārt. Savam vīram, meitai, mazdēlam. Atbildība kā pašizvēlētā nasta un kā nabassaite, kas neļauj sievietei pazust egoismā un novērsties no dzīves. Līdz ar to atbildība sakāpinātā izteiksmē pārtop pārlieku trauslā ievainojamībā. Savukārt ievainojamība rada neprognozējamību: vienā mirklī vecmāmiņa smejas, citā nolād visu, kas pagadās viņas ceļā.

Kontrolpunkti un bļitkošana
Sieviete, kas padomju laikā audzina mazdēlu, visticamāk ir piedzīvojusi visnotaļ skarbu bērnību. 20. gadsimtā dzīvojušās sievietes ir gājušas caur uguni un ūdeni, zaudējušas vīrus, piedzīvojušas varas maiņas, zaudējušas ticību, strādājušas fabrikās, tādējādi savu smalko sievišķību pārvēršot smagnējā un rūdītā attieksmē.

Lai arī vecāsmātes Ņinas komunikācija ir skarba un despotiska, tomēr atsevišķos mirkļos izskan arī deminutīvu birums ar zaķīšiem, kaķīšiem, eņģelīšiem, bērniņiem un citiem „šiem” un „ņiem”. Maiguma mirkļus, kad izskan šie mazdēlam veltītie vārdi, var uzskatīt par kontrolpunktiem, kuros mīlestība izpaužas to klasiskajā izpratnē. Tā ir tāda komunikācija, kas vismaz daļēji atbilst skatītāja gaidām par to, kādām jābūt attiecībām starp mazbērniem un vecvecākiem. Mīlestības indikators izrādē iemirgojas atsevišķās epizodēs – pelēna apglabāšanā un bēru rituāla skaidrošanā, mazdēla drudža ārstēšanā, dzimšanas dienas atļaušanā, vecātēva mūzikas atskaņotāja pārdāvināšanā Sašam, telefonsarunā ar kaimiņieni, lepojoties ar mazdēla attapību. Indra Briķe rāda vecmāmiņu Ņinu tā, ka skatītājam pret viņu nerodas ilgstoša nepatika vai simpātijas. Attieksme pret Ņinu nemitīgi mainās – tāpat kā viņas emocionālā dramaturģija katrā atsevišķā situācijā, tāpat kā viņas fināla monologā, kas izskan pie meitas durvīm. Šizofrēniski kliedzieni mijas ar lūdzošiem čukstiem un zemes skūpstīšanu.

Jaunais aktieris Arturs Dāniels Rižijs prasmīgi veido Sašas lomu un spilgti dzīvo līdzi situācijām, nevienā mirklī neliekot skatītājam apšaubīt reālistisko līdzdalību izrādē. Tēlojums ir svaigs un patiess, bērnišķīgi atbruņojošs.

Aktieris Juris Bartkevičs organiski pieņem savu Vecātēva lomu, ārēji radot cēla un cienījama vīrieša tēlu, bet iekšēji tomēr līdzpārdzīvojot vecāsmātes Ņinas varmācīgās mīlestības izpausmēm pret mazdēlu Sašu un arīdzan pret meitu Oļu (Ilze Ķuzule-Skrastiņa). Vectēvs jūt līdzi bērniem, bet atbildīgos brīžos dodas „bļitkot”. Tā izrādē tiek atklāta vīrieša norobežošanās no problēmu risināšanas, tā vietā izvēloties meditāciju mīnus grādos uz ledus (reizēm pat uz ļoti plāna), norobežojoties no situācijas, kurā sieviete ir ņēmusi virsroku un nepieļauj nekādas atkāpes no pašas noteiktajām vadlīnijām.

Epizodiskā ārste Toņa Ērikas Eglijas tēlojumā ir precīza, ar vizuāli noslīpētu tēlu, kas atsauc atmiņā ārsta mājas vizītes. Nenoautie zābaki un cepure, sārtie vaigi, karotīte, ar ko jāpietur mēle, darba portfelītis – dokumentāla aina no bērnības, kas atsauc atmiņā padomju laiku. Ārste vizītes laikā cenšas pierādīt, ka daudz kas var rasties „no nerviem”. Arī mazajam Sašam. Turklāt, ja cilvēkam kaut ko ilgi atkārto, tad vienā brīdī sāk šķist, ka tā ir patiesība. Ja puikam tiek stāstīts, ka viņš ir slims, tad ar laiku viņš pieņem šo situāciju un sāk spēlēt līdzi, pieņemot šo lomu.

Neviļus salīdzinot izrādi ar Sergeja Snežkina kinodarbu, jāatzīst, ka Regnāra Vaivara versijā salīdzinoši neliela uzmanība tiek pievērsta bērna mātei Oļai un viņas kā mātes un kā meitas pārdzīvojumiem. Savukārt par „asinssūcēju” izdaudzinātais Toļa (aktieris Andris Gross) meitas Oļas dzīvesbiedra lomā ir visnotaļ atturīgs, neitrāls, ne visai iedziļinās situācijā. Nav redzama saikne, kas vieno Oļu un viņas vīrieti. Tāpat arī izrādes laikā netop zināms, vai viņš ir mākslinieks vai dzērājs (par to liecina vien viens sīks teikums, ko Oļa saka par Toļas vēlmi iedzert), vai abi, vai neviens. Līdz ar to A. Grosa atveidotais Toļa ir vien epizodiska loma, kas atstāj Oļu savos pārdzīvojumos vienatnē. Vīrieša retā parādīšanās izrādes gaitā nepārliecina par to, ka Oļa izdzīvo dilemmu, meklējot savā dzīvē vietu gan šim konkrētajam vīrietim, gan bērnam.

Pārlaicīgumu meklējot
Tā bērnība, par kuru radīts šis stāsts, ir laiks krietni pirms deviņdesmitajiem, kad stāsts tika uzrakstīts un publicēts. Scenogrāfiskais risinājums un rekvizītu izmantojums lika brīžiem svārstīties, cenšoties identificēt to laiku, kurā režisors vēlas šo stāstu stāstīt. Ja padomju laiks, tad mobilais telefons nokauj telefonbūdiņas sajūtas, kas redzamas filmā. Iespējams, tas ir centiens nojaukt laika robežas, parādot šo ģimenes attiecību problemātikas pārlaicīgumu.

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis izrādes telpu sadala divos spēles laukumos – iekštelpās un pieputinātā pagalmā, tādējādi pretnostatot vidi, kurā dzīvo puika, un pagalmu, kurā iekšējās pretrunās mokās viņa māmiņa Oļa. Dzīvoklis kā cietoksnis bērnībai, un pagalms kā piesnigusi frontes līnija, kuru jāpārkāpj.

Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone kombinē krieviskos akcentus, norādot uz krievu ziemas saltumu, ar kažokādu driskainiem akcentiem, kas vienlaikus pasvītro cenšanos būt cienījamiem ļaudīm, ejot cilvēkos, bet patiesībā nespējot būt tiešiem un atklātiem. Piemēram, lai arī sarunā gan ar ārsti Toņu, gan ar kaimiņieni vecāmāte ir iztapīga, pieklājīga, tomēr, līdz ko durvis ir ciet vai klausule nolikta, atklājas cita attieksme – rupja un kritiska. Taču, neskatoties uz to, pat ārstes klātbūtnē Ņina nespēj mainīt attieksmi pret bērnu un nekontrolē savu valodu un rīcību.

Izrāde ir apliecinājums ģimenes saišu sarežgītumam, savstarpējo attiecību daudzslāņainībai, kuras apzinoties ikdienā jāspēj risināt samilzušas situācijas.

Izķircinātā nāve
Izrādes izskaņu, ko iezīmē vecāsmātes nāve, Regnārs Vaivars atstāj bez norādēm par tās cēloni. Ja filmā režisors Sergejs Snežkins ir ļāvis vecmāmiņai sabrukt ar sirdstrieku turpat dzīvojamā istabā, tad Regnāra Vaivara versijā skatītājs par Ņinas nāvi uzzina tikai no ainas, kurā izrādes varoņi pošas uz bērēm.

Pats stāsta autors Pāvels Sanajevs ir publiski iebildis pret Sergeja Snežkina uzņemtajā kinofilmā ar tādu pašu nosaukumu „Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” (2009) atainoto itin sadzīvisko nāves pienākšanas brīdi, jo pats savā dramatizējumā, kas netika ekranizēts, par nāves cēloni ir izvirzījis vecmāmiņas nespēju pārdzīvot mazdēla aizvešanu no viņas mājām. Regnārs Vaivars ir izvēlējies vidusceļu. Vecmāmiņa Ņina mirst, bet brīdis, kurā tas notiek, skatītājam nav zināms. Vai tas noticis pie meitas Oļas nama durvīm, vai automašīnā, dodoties mājup kopā ar vectēvu, vai arī kādā citā brīdī, turpinot dzīvot savu dzīvi dzīvoklī, kurā vairs nav jārīvē āboli mazdēlam un nav jāatceras, cikos jāiedod kārtējā tablete. Iztukšotā ikdienā.

Var būt, ka man nav humora izjūtas. Var būt, iepriekš zināmais stāsta sižets un Pāvela Sanajeva literārais un dzīves stāsts, ietekmēja to, kādām acīm skatījos izrādi. Taču smiekli šoreiz izpalika. Vien dziļš klusums un pietāte pret to, kā šo visnotaļ dokumentālo stāstu uzdrošinās stāstīt pats Pāvels Sanajevs, Regnārs Vaivars, mazais aktieris Artūrs Dāniels Rižijs un pārējā radošā grupa. Lai arī izrāde ir skarba, tomēr, tai beidzoties, jaunais aktieris Artūrs Dāniels Rižijs plati smaida, saņemot kaudzi ar ziediem. Bērns spējis iekāpt Sašas kurpēs un izkāpt no tām ar gandarījumu par izstāstīto stāstu.

Nezinu, vai tur augšā ir interneta pieslēgums. Taču gadījumā, ja mani vecvecāki šo redzējumu lasa, tad vēlos pateikt paldies par to, ka manas bērnības atmiņas saistās ar tīru mīlestību un ar to, ko mācījos no savas ukraiņu izcelsmes vecāsmātes un latviešu vecātēva, redzot, kā viņi kopā nodzīvoja savas dzīves.

P.S. Līdz 14 gadiem skatīties neesot ieteicams. Skatīties nav ieteicams līdz tam vecumam, kamēr skarbums šķiet smieklīgs un kamēr nav vēlmes paskatīties uz lietām no izrādes varoņu skatupunkta.

P.P.S. Iespējams, ka grīdlīste/kājlīste nav īpaši labskanīgs vārds latviešu valodā, bet tomēr „plintuss” ir vēl jokaināks. Tā lingvistiska piezīme tiem, kas latviskoja Pāvela Sanajeva stāsta nosaukumu. Labprāt uzzinātu, kāpēc ir atstāts šāds vārds.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi