Atpakaļ uz afišu

Pīters Stroens

Kauli

Melnā komēdija 2 daļās


Radošo meklējumu cikla „Brīva skatuve" ietvaros 

 

Dailes teātra pagraba telpās

 

Pirmizrāde: 2013. gada 22. septembris

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Dombrovska

 

Kādā Londonas priekšpilsētas nolaistā porno ķinītī saimnieko pusbrāļi Benijs un Rubens. Brīvajos brīžos viņi ļaujas savai kaislībai - privātiem film noir un Hamfrija Bogarta gangsterfilmu seansiem. Turklāt viņi ir pamatīgi parādā vietējam reketam. Kādu nakti ķinītī ieklīst kāds iereibis tips, kurš varētu būt Anglijas visnežēlīgākais bandīts. Un sākas histēriski piedzīvojumi, kas visai lielā mērā atgādina abu pusbrāļu tik ļoti iecienīto filmu notikumus.

Luga „Kauli" atklāj paša autora kaislību pret vecām gangsterfilmām un noskaņas ziņā atgādina Kventina Tarantīno un brāļu Koenu filmu intonāciju. 

 

LĪDZ 14 GADIEM SKATĪTIES NAV IETEICAMS!

 

Režisors - Gundars Silakaktiņš

Kostīmu māksliniece - Jurate Silakaktiņa

Gaismu mākslinieks - Harijs Zālītis

Scenogrāfs - Vents Vīnbergs

Kustību konsultants - Kārlis Božs

Lomās


Viedokļi

4
okt
2013
X

Lielo puišu gangsterspēles

Kitija Balcare //kroders.lv

Jaudīgu melno komēdiju var radīt tad, ja aktieris lomu apdzīvo ar aizrautību un ja katrs raksturs ir spilgts. Tāds, kas nerada šaubas par redzēto. Ar savu pirmo Dailes teātrī režisēto izrādi „Kauli” režisors Gundars Silakaktiņš ir spējis ne vien likt skatītājam aizrautīgi smieties, bet arī atklājis aktieru briedumu izteiksmīgās lomās, ļaujot tiem uzspēlēt „gangsterspēles” bez sieviešu klātbūtnes.

Klubiņā pie „psihopātiem”
Dailes teātra pagrabstāvs šoreiz pārtapis par privātu „nepieklājīgo” filmu kinoteātri, uz kuru ved garš, melns, ar afišām aplīmēts gaitenis. Te norisinās samērā nežēlīgas pieaugušo puišu izklaides ar aukstiem ieročiem un arī ar šaujamajiem. Izteiksmīgākam emocionālajam fonam darbība notiek Ziemassvētku laikā, par ko liecina daži svētku dekori un arī Jēzus bērniņa skulptūra (kas kādā brīdī negaidīti pārtop par pašaizsardzības līdzekli un auksto ieroci), pie kuras „nepieklājīgo” filmu apmeklētāji var atstāt ziedojumus. Spēļu saturu radījis angļu izcelsmes dramaturgs Pīters Stroens (Peter Straughan), kura melno humoru un atjautību Dailes teātra aktieri bez redzamas piepūles iekļauj savā darbībā. Jāatzīst, ka šai rupjību pārpilnajā izrādē cenzējamie izteikumi pat latviski iederas vietā, nelecot ārā no kopējā izrādes skanējuma.
Privātajā kinoteātrī, kas pieder parādos slīkstošiem brāļiem Benijam (Pēteris Liepiņš) un Rubenam (Lauris Subatnieks), Ziemassvētku priekšvakarā nejauši iemaldās policijas meklēts gangsteris Regs (Lauris Dzelzītis), kuru Rubens vienpersoniski izlemj sagūstīt, puskailu piesiet pie krēsla un paturēt par ķīlnieku, ko iemainīt pret prāvu naudas summu. Šajā noziegumā pret savu gribu tiek iesaistīti arī kinoteātra darbinieki Beks (Gints Grāvelis) un Mūns (Aldis Siliņš), velkot lozes, kuram būs tā „laimīgā”, lai atrisinātu samilzušo situāciju pēc iespējas ātrāk. Nogalinot.

Angļu gangsteri Regu aktieris Lauris Dzelzītis spēlē labākajā iespējamajā versijā – zemā, aizsmakušā balsī, paslēpis gludi skūto galvu zem platmales, piegulošā bezpiedurķņu kreklā uz labi trenēta auguma, pāri tam bikšturi, kuri tur svītrota uzvalka bikses, smilšu krāsas putekļu mētelī, smalkās kurpēs, ar asiņaino depozītportfeli. Viņš Regu veido tik līdzsvarotu un pašpārliecinātu, cik pilsētā meklētākais organizētās noziedzības pārstāvis vien var būt, apzinoties, ka bīstamās situācijās ir nepieciešama liela deva nosvērtības un saprāta.

Šīs devas visnotaļ trūkst Rubenam, kura personības dalīšanos prasmīgi spēlē Lauris Subatnieks, attēlojot nemitīgu šaubīšanos par savu ebreju vai itāļu izcelsmi un bērnības atmiņu uzplaiksnījumiem. Pēc Rega sagūstīšanas Rubens pats uzvelk viņa putekļu mēteli un izspēlē ķīlnieka-sagūstītāja lomu pārvērtību kārti. Rubena lēnums, stiklainais skatiens nekurienē kopā ar acu aizdomīgo mirkšķināšanu skatītājam ļauj prātot par viņa veselā saprāta klātbūtni.
Rubena vecākais brālis Benijs, kurš nešaubās par savu ebrejisko izcelsmi, Pētera Liepiņa atveidā iekļaujas stāstā kā uzņēmējs, kuram rūp paša nelielais bizness. Alda Siliņa panaivais Mūns, kurš ietērpies King Konga pinkainajā ādā ar hipsterbrillēm uz deguna, šoreiz ir viens no tiem, kurš iesaistīts melnās lietās pats pret savu gribu, pakļaujoties citu manipulācijai.

Lomas pulēšanai vēl jāpievēršas aktierim Gintam Grāvelim, lai viņa Beks savā rozā drisku balles kleitā atrastu šī rakstura spilgtākos akcentus, kuri pagaidām paliek nepamanīti uz pārējo kolēģu lieliskās aktierspēles fona. Taču kopumā šķiet, ka šim piecu aktieru ansamblim izrāde top viegli un ar dabisku nu jau pieaugušo puišu aizrautību, vienlaikus gūstot labu rūdījumu melnās komēdijas žanrā.

Kino flirts
Izrādes pieteikumā tās veidotāji sola Kventina Tarantīno un brāļu Koenu cienītājiem aizraujošu izrādi (kas tā tik tiešām arī ir). Režisors nepārspīlējot rotaļājas arī ar citiem uzpazīstamiem kino citātiem. Piemēram, režisors Gundars Silakaktiņš drosmīgi aizņemas šermuļus uzdzenošo kinorežisora Alfrēda Hičkoka šausmu filmas „Psiho” dušas ainas griezīgo skaņas elementu, kuru, pēkšņi sadzirdot, nešaubīgi rodas pārliecība, ka būs atgadījies kaut kas nelāgs.

Scenogrāfs Vents Vīnbergs spēles telpu nav pārsātinājis ar liekiem elementiem, bet nepieciešamo integrējis jau esošajā pagrabstāva drūmumā, vairāk ļaujot spēlēties ar scenogrāfiju gaismu māksliniekam Harijam Zālītim, kurš apguvis film noir estētikas trikus un padarījis ierobežoto skatuves laukumu telpiskāku un daudzveidīgāku. Šai izrādē visa uzmanība tiek vērsta uz aktierspēli, kuru skatītājam zāles izmēra dēļ ļauts vērot arī vidējos un tuvplānos.

Režisors Gundars Silakaktiņš skatītāju acu priekšā rada mazās „gangsterstāsta” filmiņas, kuras stilizēti atdala ar pāris sekunžu tumsu kā ar maziem starpbrīžiem, ieaicinot skatītāju jau nākamajā kadrā, kur aktieri turpina darbību jaunā situācijā. Šāda pieeja ļauj melno komēdiju pielīdzināt arī absurda situāciju komēdijai, kur aktieri katrā epizodē risina konkrēto tā brīža būtiskāko jautājumu. Ar prātu vai ar ieročiem – atkarībā no konkrētās situācijas.

Kaulu skapji
Izrādi „Kauli” var vērot vairākos slāņos. Pirmajā to redzam kā parupju un politiski jūtīgu izklaides gabalu ar tumšiem jokiem, kur lugas autors atklāti provocē ar ebreju tematiku un itāļu „mafijas” akcentiem. Savukārt jau citā līmenī tas ir stāsts par psihoanalītisku personības šķērsgriezumu, meklējot tos grabošos „kaulus”, kuri katram pašam savā skapī noglabāti un, iespējams, veiksmīgi aizmirsti kopš bērnu dienām.

Patiesībā stāsts ir par trauslajām robežām katrā pašā: par to, kur beidzas īstenība un kur sākas iedomas. Izrādes izskaņā skatītājs pats var izlemt, vai tas bija pārspīlēts kinomānu rotaļu laukums vai izdzīvošanas stratēģijas mēģinājums, peldot parādu jūrā, vai tā tomēr bija šizofrēniska bērnības notikumu raisīta performance ar eksistenciāliem jautājumiem par savu vietu zem saules. Pareizās atbildes, visticamāk, nav pat režisoram. Izrādes atvērtās beigas pārtop par visnotaļ nežēlīgu režisora triku kā tiešāko ceļu skatītājam pašam pie saviem „kaulu kambariem”.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi