Atpakaļ uz afišu

Konors Makfērsons

Slazdā

Iespējams, reāls stāsts 1 daļā

 

Sadarbībā ar Teātra attīstības apvienību "Daile"

 

Pirmizrāde: 2013. gada 17. septembris

No angļu valodas tulkojis Eduards Liniņš

 

Kādā Īrijas ciemata krodziņā nejaušība vai likumsakarība saved kopā četrus vīriešus un kādu jaunu sievieti, kas ir atbraukusi no pilsētas. Vakara gaitā viņi cits citam stāsta ticamus un ne tik ticamus stāstus, kuros atklājas katra personāža pagātnes iedomātie vai reālie rēgi. Cik katrā no šiem stāstiem ir patiesības un cik - izdomas? Cik joku un cik patiesu sāpju?

Teātra attīstības apvienība „Daile" sadarbībā ar Dailes teātri veido izrādes, to izveidē piesaistot aktierus un režisorus no citiem Latvijas teātriem un ārvalstīm.

Īru dramaturga Konora Makfērsona (dz. 1971) skumja humora caurstrāvotā drāma ar oriģinālo nosaukumu „Aizsprosts" (1997) saņēmusi prestižo Lorensa Olivjē balvu kā gada labākā luga. Savukārt Jans Villems van den Boss Dailes teātra skatītājiem ir labi pazīstams kā skatītāju iemīļoto un mākslinieciski veiksmīgo izrāžu „Spilvencilvēks", „Amadejs" un vērienīgās drāmas „Vējiem līdzi" režisors.

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un SIA "Prike Latvija".

 

Par iestudējumu stāsta izrādes režisors Jans Villems van den Boss:

Es tiešām ticu, ka jebkurš stāsts, jebkura luga ir par pazudušo dēlu. Šajā gadījumā - par pazudušo meitu. Un vislabākās lugas ir tās, kas stāsta par atgriešanos mājās.

Īpaši interesanti ir tas, ka Konors Makfērsons Latvijā tiek iestudēts pirmo reizi. Makfērsona vecāki nāk no laukiem, bet viņš pats ir „Dublinas zēns". Un šajā lugā viņa personāži atgriežas laukos un no tiem kaut ko iegūst. Arī es pats nāku no neliela ciemata, tāpēc man tas ir būtiski. Kur tu atrodi savu vientulību? Kā tu tiec ar to galā? Kur tu vari atrast patiesu saikni starp cilvēkiem? Pilsētā vai laukos? Uz skatuves ir daudz vieglāk parādīt sliktas lietas, nevis labas. Daudz grūtāk ir radīt siltumu, parādīt brīdi, kad starp cilvēkiem rodas saikne, tuvība, draudzība.

Šajā lugā mēs neko daudz neuzzinām par personāžu pagātnes drāmām. Mēs zinām, ka tās ir, kaut kas ir noticis. Bet viņi nestāsta par savas dzīves galvenajiem notikumiem, lai gan parasti lugās notiek tieši tā. Te īstā drāma notiek aiz skatuves, aiz lugas darbības robežām - pagātnē, kā lielajās grieķu traģēdijās. Te vissvarīgākās ir detaļas.

Lugas oriģinālais nosaukums ir „Aizsprosts". No vienas puses, tā ir metafora lauku pastorālās dzīves beigām. No otras puses, tas ir psiholoģisks simbols - metafora personāžu dvēseles stāvokļiem. Viņi atbrīvojas caur stāstu stāstīšanu. Vienu brīdi mēs ar aktieriem gribējām likt izrādei nosaukumu „Slūžas". Svarīgi ir tas, ka slūžas var regulēt. Tas nav izvirdums, tas nav Niagāras ūdenskritums.

Šīs lugas gudrība slēpjas tajā, ka tā sākumā liekas tik neticami banāla. Krogā sarunājas pieci cilvēki - kāpēc man par to būtu jāinteresējas? Pie velna, kas te notiek?! Kad pirms 15 gadiem šī luga tika iestudēta Londonā, par to visi runāja, bet es atteicos iet skatīties izrādi. Es vienkārši nespēju noticēt, ka tas varētu būt interesanti. Tāpēc man kā režisoram šis ir izaicinājums.

Kas ir nāve? Man šķiet, ka nāve ir gals attiecībām. Brīdī, kad es izdzēšu kādu numuru no sava telefona, - tā ir nāve. Pat tad, ja nomirst kāds tuvs cilvēks, mēs tik un tā esam ar viņu saistīti. Nav galīga punkta, tās nav beigas. Tajā ir savdabīgs skaistums. Es tam noteikti ticu. Mums ir attiecības ar savu pagātni. Mums visapkārt ir tik daudz spoku - tie ir ne tikai miruši tuvi cilvēki, bet arī cilvēki, kuri joprojām ir dzīvi, - cilvēki, kuri kādreiz ir bijuši mūsu dzīvē, bet no tās pazuduši. Ar attiecību izbeigšanos nekas nebeidzas, atmiņas par attiecībām ir kā spoks. Ne tikai reālas attiecības, arī tas, kas nav noticis, kas ir bijis tikai iztēlots. Izrādes personāži runā par laumiņām un spokiem, bet īstie spoki ir tas, kas ir noticis mūsu dzīvēs un ko mēs atceramies, par ko domājam. Mūsu attiecības, jūtas, nožēlas.

Kas notiek, kad mēs esam izdarījuši nepareizo izvēli? Mums ar to ir jāsadzīvo - tur slēpjas šausmas. Un tas ir aizraujoši!

 

LĪDZ 14 GADIEM SKATĪTIES NAV IETEICAMS!

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=390456:liepjas-un-dailes-tetra-aktieri-tiekas-van-den-bosa-qslazdq&catid=173&Itemid=210

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

Jurim Žagaram - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada aktieris.

Pēterim Gaudiņam - nominācija Spēlmaņu nakts 2013/2014 balvai Gada aktieris otrā plāna lomā.

 

Režisors - Jans Villems van den Boss (Lielbritānija)

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Gaismu māksliniece - Māra Vaļikova

Vizuālās koncepcijas autors - Jans Villems van den Boss

Projekta vadītāja - Daiga Livčāne

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Brendans)
Juris Žagars (Džeks)
Egons Dombrovskis vai Ivars Auziņš (Finbārs)
Pēteris Gaudiņš (Džims)
Inese Kučinska vai Vita Vārpiņa (Valērija)

Viedokļi

2
jan
2014
X

Spoki stāsti un vīriešu dižošanās

Zane Radzobe //IR

Uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves režisors Jans Villems van den Boss uzbūvējis krogus istabu. Priekškaram veroties, tā ir tukša. Ienāk Jura Žagara atveidotais Džeks. Ielej alu, ar trenētu kustību atver kasi, samaksā. Pakar virsjaku, pārlaiž kritisku skatienu, noņem no vadža un saloka kārtīgāk — lai nebūtu redzama caurā odere. No blakus telpas ienāk Artūra Skrastiņa Brendans, tukšā bāra īpašnieks.
Konora Makfērsona luga stāsta par viena vakara notikumiem maza Īrijas ciematiņa «kultūras iestādē» nr.2 (jo «pirmās» godu «nocēlusi» smalkāka dzertuve, kas, saprotams, klātesošajiem rīvē kantes). Egona Dombrovska (otrajā sastāvā Ivars Auziņš) Finbārs, vietējais mākleris, pārdevis māju sievietei no pilsētas, turklāt jaunai, un gaidāms, ka šovakar nāks te lielīties — ar darījumu un galvenokārt ar dāmu. Kaut pats ir precējies — sašutumā dalās ciema vecpuiši, kuri nolēmuši šai nekaunībai stāties pretī vienotā frontē. Kad Finbārs un Ineses Kučinskas (citā sastāvā Vita Vārpiņa) Valērija ierodas, tā arī notiek.
Izrāde ir četru aktieru meistardarbs. Skaistas sievietes klātbūtne ir katalizators — liek (žēl tikai, ka aktrisēm nav atrastas arī citas funkcijas) Skrastiņa, Žagara, Dombrovska varoņiem un Pētera Gaudiņa čīkstulīgajam Džimam sacensties, velkot uz zoba sāncenšus, izceļot sevi. Luga veidota kā ainu virkne — katrs stāsta savu spoku stāstu. Tajos savijas mitoloģija, dzīve un varoņu raksturi. Azartiskumā, šķiet, sacenšas ne tikai varoņi, bet arī aktieri, ievelkot skatītāju aizraujošā karuselī. Smieklīgi un aizkustinoši aizrautīgais klačīgums savijas ar azartu, varoņu attiecību zemstrāvām un skumjām. Jo stāsts jau īstenībā ir par vientuļiem, ciema eksistences vienmuļībā garlaicības un dzīves sistiem, bet neuzvarētiem cilvēkiem. Tikai izrādes fināls izskan citā toņkārtā — arī Valērijai ir savs stāsts. Tas ļauj ciema vīriem pieņemt viņu kā savējo, tomēr skatītājus atstāj pārdomās, vai stāsta melodramatiskums pārlieku nedisonē ar iepriekš uzburto smeldzīgo dzīves prieku.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi