Atpakaļ uz afišu

Ērihs Kestners

Punktiņa un Antons

Izrāde bērniem 2 daļās.

Tulkoja un dramatizēja Dž.Dž.Džilindžers

Pirmizrāde: 2009. gada 29. maijs

Daži domā, ka Punktiņa ir briesmīgs bērns. Citiem liekas, ka viņa ir pirmklasīga. Viņa kniksē sienai un pārdod tai sērkociņus, viņa gribētu būt dvīne un labprāt spēlē smieklus, viņa skuj sunim bārdu un beidzot pat izgudro, ka viņai iekšā dīgst maza eglīte.

Savukārt Antons ir varens zellis, kurš nomokās un vāra, pelna naudu, maksā par ēdienu un īri un rūpējas par savu slimo māti, kura zina tikai bēdas, slimības un rūpes.

Kad vecāki pelna daudz naudas un viņiem nav laika saviem bērniem, mājās sāk zust sērkociņi. Punktiņa melo saviem vecākiem, un tas ir ļoti neglīti. Tas ir šausmīgi, bet ārkārtīgi interesanti. Šajā mājā visiem ir noslēpumi. Kaut kas te vairs nav kārtībā. Kad spēlē iesaistās kārnās guvernantes Andahtas jaunkundzes līgavainis Velna Roberts, viss sāk iet pa galvu pa kaklu. Kad tas nāks gaismā, tad tik būs tracis!

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

 

3. septembra izrādē: Punktiņa - Elīna Dzelme, Antons - Lauris Subatnieks, Gotfrīds Kleperbeins - Gints Andžāns, Hābekūsa kungs - Kristaps Rasims, pirmais policists - Juris Frinbergs,  garāmgājēji - Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Dainis Grūbe

 

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Kustību konsultante - Inga Krasovska

Gaismu māksliniekks - Romāns Medvedevs

Lomās

Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Elīna Dzelme (Punktiņa, arī garāmgājējs)
Kristīne Nevarauska (Punktiņa)
Lauris Subatnieks un Lauris Dzelzītis (Antons, arī garāmgājējs)
Dainis Gaidelis (Poges kungs)
Sarmīte Rubule (Poges kundze)
Ilze Vazdika (Berta)
Marīna Janaus (Antona māte)
Aldis Siliņš (Velna Roberts)
Gints Grāvelis (Gotfrīds Kleperbeins)
Pēteris Gaudiņš (Pirmais policists)
Ivars Auziņš (Otrais policists)
Āris Rozentāls (Bremzera kungs)
Juris Gornavs, Aivars Siliņš (Hābekusa kungs)

Viedokļi

4
jūn
2009
X

Punktiņa un Antons jeb Pasaka bērniem un pieaugušajiem

Līvija Dūmiņa
//NRA

Ievads jeb Ko tik nedomā pieaugušie

Kad Dailes teātra repertuāra plānos parādījās populārā vācu rakstnieka Ēriha Kestnera romāns Punktiņa un Antons, bet Dž. Dž. Džilindžers kā tā režisors (arī dramatizējuma un tulkojuma autors) varu galvot - ne viens vien, kas sabiedriskajā transportā braucis garām Dailes teātrim un, skatot afišas, skaļi šausminājies - pateicoties Džilindžeram, psihi un nekrofīli to apsēduši, nodomāja - re, un tagad viņš ar savām netīrajām roķelēm ķersies klāt arī bērnu literatūras klasikai. Šī režisora iestudētā Īkstīte tapa pirms gadiem pieciem, kurš gan to tagad vairs atceras...

«Mieru, tikai mieru!» - varu sacīt, citējot lidojošo vīreli labākajos gados no cita bērnu literatūras nemirstīgā parauga. Tik labsirdīgu, sirsnīgu, asprātīgu bērnu izrādi ar ļoti siltu intonāciju patiesi sen nebija nācies redzēt. Sen arī Dailes teātrī nav skanējusi bērnu čalošana, jo repertuārā šajā ziņā bija robs, kas nu veiksmīgi aizpildīts. Par to liecina arī mazo skatītāju nedalītā uzmanība. Skatīšanās un aktīvās līdzdzīvošanas prieku vairoja vismaz divu aktrišu atpazīšanas prieks, un te savu darījis UgunsGrēka nosaukumu ieguvušais seriāls. Ilzes Ķuzules Punktiņā bez problēmām tika sazīmēta Elza, bet Ilzes Vazdikas vitālajā ekonomē Bertā - Milda.

Turklāt, Ēriha Kestnera sociāli asi krāsotais darbs skan gluži kā šodien rakstīts, jo kontrasts starp Punktiņas un Antona pieredzi ir ļoti pazīstams. Meitēns tiek vizināts mersedesā, bet cieš no darbā un izklaidēs aizņemto vecāku uzmanības trūkuma un svešu cilvēku manipulācijām, savukārt puika ir slimās mātes mīlestības ieskauts, taču uz viņa mazajiem pleciem uzkrauts smagais eksistences jautājums ar rūpēm par dienišķo maizi.

Un, ja tomēr, redzot, kā Ginta Grāveļa Gotfrīds Kleperbeins ēd banānu, lai Ivara Auziņa policistam būtu miza, uz kā paslīdēt, atmiņā ataust nupat Nacionālajā teātrī Džilindžera izrādē Smiekli tumsā skatītā banāna aina - tad vainojama ir tikai pieaugušo fantāzija.

Kad pieaugušie spēlē bērnus

Daudzi izmet savu bērnību kā vecu cepuri un aizmirst kā novecojušu telefona numuru. Taču tikai tas pieaugušais, kas saglabā sevī bērnu, var saukties par cilvēku. Apmēram tāda ir Ēriha Kestnera doma, kas arī iemiesota Džilindžera izrādē. Tas ir labs cilvēcības eksāmens, ko it labi var attiecināt uz izrādi un secināt, ka režisors to iztur pārliecinoši.

Iespējams, arī atmiņas par savu ne pārāk seno bērnību palīdzējušas izvairīties no pārspīlējumiem vai dīvainas pāri stāvošas pieaugušā pārākuma sajūtas, ar ko nereti grēko pieaugušie, spēlējot bērnus. Gints Grāvelis Gotfrīda lomā precīzi nospēlē blēņdari, kam acis spīd un rokas niez azartā pastrādāt kārtējo nedarbu. Ilze Ķuzule ir izcila Punktiņa - kustīga kā ūdenszāle, sprigana, sirsnīga un ļoti patiesa. Visā rakstam atvēlētajā telpā varētu aprakstīt to vien, kā aktrise spēlē, ar savu enerģiju uz skatuves sagriežot spēles viesuli. Kā ieceļ savu Pifku friziera krēslā un notriepj ar putukrējumu, rauj sev zobu, puto olas, tirgo sērkociņus. Taču bērna «rokas un kājas pa gaisu» spilgtajā formā iepludināta vientulība, kas piepilda to pasaules daļu, ko sauc par ģimeni, piešķirot tēlam savu dramatisma devu. Ko vērta ir intonācija vien, kad uz Sarmītes Rubules Poges kundzes histēriskajiem draudiem sajukt prātā, Punktiņa atbild, paužot vēlēšanos par solītā īstenošanu. Nepateicīgāka ir pareizā - gādīgā un drošsirdīgā - Antona loma, taču Laura Subatnieka neviltotā sirsnība un labestība aizkustina, bet attiecībās ar Marīnas Janaus atveidoto slimo māti veido nepieciešamo atsvaru labi situētās Poges ģimenes paviršajai un vienaldzīgajai attieksmei pret meitu. Otrā sastāvā Punktiņu atveido Dailes teātra 9. studijas audzēkne Elīna Dzelme, Antonu - Lauris Dzelzītis.

Kad pieaugušie spēlē sevi

Pieaugušo tēlojumā ienāk groteska, bet šīs tehnikas lietojums nav konsekvents. Ļoti kolorīts veidojies negatīvais pāris - Alda Siliņa Velna Roberts ir īstens aktiera meistarstiķis, bet viņa līgava - Ievas Pļavnieces kā mietu norijusī Andahtas jaunkundze (kāda frizūra!) - precīzs «stulbā kazāā» iemiesojums. (Punktiņa un Antons ir kārtējais veiksmīgais Džilindžera un kustību konsultantes Ingas Krasovskas sadarbības piemērs.)

Dainis Gaidelis kā Poges kungs ar uzpolsterētu vēderu vairāk atgādina omulīgu saimniekpapu nekā nervozo Kestnera aprakstīto direktoru un viņa vārdi par aizņemtību darbā izskan tikpat neīsti kā Sarmītes Rubules Poges kundzes tēlotās migrēnas lēkmes. Sarmīte Rubule pārliecinoši nospēlē patiesas rūpes tikai un vienīgi par savu izskatu un aktīvu augstākās sabiedrības dāmas izklaides dzīvi. Taču tēla lūzumam laimīgajā finālā, kad no vīra komandētājas pēkšņi kļūst par klusu un paklausīgu mājas peli, noticēt ir ļoti grūti, pietrūkst motivācijas.

Ilze Vazdika garšīgi nospēlē mājas dvēseli Bertu, kam nekas cilvēcisks nav svešs - viņa veikli cilā gan salami desas koku, zvetējot Velna Robertu, gan glāzīti un kājas, flirtējot un dejojot ar Pētera Gaudiņa policistu. Marīnas Janaus atveidojumā Antona mātes ciešanām viegli noticēt. Epizodēs smīdina un savu stāstu izstāsta Laura Dzelzīša garāmgājējs - nelaimīgais celtnieks ar latgalieša akcentu. Punktiņas bāršanos cienīgi šarmanti atvaira Āris Rozentāls Antona skolotāja Bremzera kunga lomā, bet viņas enerģijas nospiests ir Jura Gornava frizieris Hābekusa kungs.

Kad suns spēlē suni

Vecais teātra triks ar dzīvnieku uz skatuves, kas šoreiz gan ir literārā materiāla diktēts, strādā ļoti labi. Lai arī flegmatiskajam melnajam pekinietim ar brūno taksi Kestnera romānā tik vien kopīgā kā piederība suņu dzimtai un Pifkas vārds, viņa šarms, īpaši ar sarkano aubīti galvā, kad tēlo vilku pasakā par Sarkangalvīti un neparko netaisās rīt Punktiņu, ir neatvairāms. Arī prieks, ieraugot Bertu, kas izpaužas enerģiskā astes luncināšanā, jo paredzama cienāšana ar pīrādziņiem.

Kad pieaugušie tēlo pieaugušos

Krāsainās Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas bildēs, Ilzes Vītoliņas raksturus uzsverošajos kostīmos un lustīgu vācu šlāgeru pavadībā izspēlētais stāsts par draudzību, ko pabalsta aktualitātes un morāles ribas, finālā pārvēršas par skaistu pasaku. Pārmaiņas, par kuru cēloni kļūst Punktiņas un Andahtas ubagošanas noslēpuma atklāšana, kas savukārt atver acis Pogem, notiek kā pēc burvju nūjiņas mājiena un tikai vārdos. Bija tumša nakts un pēkšņi spīd saule. Noticēt grūti, bet sapņot nav liegts. Mums šodien ir vajadzīgas pasakas, secināja Eiropa, kad priecīgais pelnrušķis Aleksandrs Ribaks uzvarēja Eirovīzijā. Vajadzīga arī šī un daudz vairāk.

4
jūn
2009
X

Latvijas teātru Ābolu ķocis

//Diena

Henrieta Verhoustinska

Vispirms - tā ir ļoti gaidīta izrāde. Spriežot pēc četrgadnieku un piecgadnieku lielā daudzuma zālē, kopš Dailes Burvja no Oza zemes (2004) ir izaugusi jauna paaudze, kas par notiekošo uz skatuves bija sajūsmā. Izrāde ir stilā tik vecmodīga, ka, ja pie tās nebūtu strādājis provokāciju meistars Džilindžers un izcilais scenogrāfs M.Vilkārsis, varētu rasties aizdomas, ka kāds cienījams režijas klasiķis turpina gadu desmitiem koptās bērnu izrāžu tradīcijas. Tomēr šeit ir skaidrs, ka tradicionālā forma ar lineāru stāstījumu, pavisam maz mākslīgo efektu un skatuves ripu, kas griežoties skatienam atklāj četras telpas un proscēniju, kura atveido ielu, - ka šis klasiskais stils ir apzināts paņēmiens, kā bērniem izstāstīt stāstu, kas arī kļuvis par klasiku. Izrāde runā par divām tēmām, kas ne mazāk kā 30.gadu Berlīnē aktuālas šodienas Latvijā. Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir dziļa, un to izjūt arī bērni. Otra - vecākiem nav laika saviem bērniem. Diemžēl sasteigtais un drusku paviršais happy end nekādus risinājumus nepiedāvā, bet tas jau arī nav teātra uzdevums. Iestudējumam gan mazliet trūkst konsekvences. Ir lomas, kurās izspīlēta kāda koša tēla īpatnība, teju uz parodijas robežas. Tāda ir klīrīgā, nervozā I.Pļavnieces guvernante Andahtas jaunkundze un viņas līgavainis - A.Siliņa neveiklais laupītājs Velna Roberts, kuru kustības un balsis jau līdzinās animācijas varoņiem. Arī

I.Ķuzule nevairās no košām krāsām, iejūtoties Punktiņas - hiperaktīvas, vecāku novārtā pamestas meitenītes ādā, kas nesaspringusi jauc fantāziju ar realitāti, tomēr Punktiņa nešaubīgi ir apveltīta ar talantīga bērna īpašo starojumu. Šiem vairāk vai mazāk hiperbolizētajiem varoņiem iepretim divi absolūti dabiski tēli - L.Subatnieka Antons un M.Janauas Antona māte. Arī I.Vazdikas Resnās Bertas organika ir perfekta gan ainā, kur jāizlamā aizdomīgā guvernante, gan ar desas luņķi apdullinot Velna Robertu, gan uzdejojot polku ar policistu. Kā teica kāda mazā skatītāja - ir gan skumji, gan priecīgi. Un aktuāli arīdzan.

Normunds Naumanis

Latvijas ražīgākais režisors (šosezon ik mēnesi - pa jaunai izrādei) uz pavasari acīmredzami izpumpējies - temporitma ziņā šī bērnu izrāde sanākusi šļaugana, un pie dzīvības to neatgriež pat nemitīgi skanošā jodelēšana, kurai, protams, atsaucīgie mazie skatītāji katrreiz plaukšķina līdzi. Bet jautājumu - kāds sakars 1931.gada Berlīnei ar Alpu tiroliešu populāro muzicēšanu? - neuzdošu... Daļa aktieru pašaizliedzīgi pūlas turēties psihofiziskās ticamības robežās (tas labi padodas Laurim Subatniekam un Marinai Janauai, kuru starpā nudien dzimst apķērīgā Antona un slimās mammītes smeldzīgā rūpe vienam par otru, nodrošinot izrādei aizkustinošas lirikas porcijiņu), citi ķēmojas uz nebēdu, kaut grūti izprast, kādēļ Daiņa Gaideļa Punktiņas tēvam regulāri jāzviedz kā idiotam, kamdēļ talantīgās Ievas Pļavnieces Andahtas jaunkundze spiedz necilvēcīgā balsī un patiešām kustas kā "stulbā kaza", bet Punktiņa (Elīna Dzelme) savukārt uzvedas kā infantila vecmeita, kas pūlas iestāstīt, ka ir maza meitene. Bez jelkādiem inscenējuma pārsteigumiem un rātni sekojot leģendārā Kestnera darbu ilustratora Valtera Triera "sīkburžuāziski glītajai" stilistikai, iepakotā izrāde balansē starp kariķētas "atrādīšanās" un "reālisma tradīciju" teātri, kurā pietrūkst fantāzijas dzirksteļu un stilizācijas elegances. Kopiespaids - Džilis iemiesojies kolēģa K.Auškāpa ādā un Daili atgriezis arhaiski naivajos Džona Neilanda laikos. Bet satīriķis Kestners, kurš dzimtajā Drēzdenē studējis teātra kritiku, teiktu - pieklājīgi garlaicīgs plāna darbs, kas diez vai nodara dižu ļaunumu, bet arī nerosina iemīlēt teātri. No provokatora un tabu grāvēja Dž.Dž.Dž.taču drīkst prasīt ko vairāk?

Undīne Adamaite

Iela ar laternām un raibām afišām, istabas ar košām tapetēm Punktiņas bagātā papuča direktorkunga desmit istabu dzīvoklī un pelēki noplukušām - Antona un viņa mātes lētajā miteklī atgādina kādu bērnu izrādi no tālās bērnības. Piemēram, Emīlu un Berlīnes zēnus Nacionālajā teātrī. Šis Mārtiņa Vilkārša retrosveiciens bērnībai un teātra vēsturei jaunāku laiku kontekstā atgādina arī mājas lietu veikala IKEA "scenogrāfiju". Šī stilizācija ir piemērota vide, lai secīgi dzīvo ilustrāciju stilā izstāstītu stāstu. Šādu pieeju varētu uztvert arī kā stagnāciju un nevarīgu izdomas trūkumu (dažās ainās, jāatzīst, fantāzija varēja būt lielāka), ja vien klasika nebūtu piepildīta ar jaunu dzīvu saturu. Pirmām kārtām to nodrošina Ilzes Ķuzules Punktiņa. Viņas vēlēšanās draudzēties, runāties ar svešiniekiem un iztēloties kā jau bērnam, kurš cieš no pieaugušo uzmanības trūkuma, ir gluži mežonīga. Aktrise pamatīgi izpētījusi un piesavinājusies aptuveni četrus piecus gadus vecas meitenītes psiholoģiju un domu gaitu - plastiku, maza bērna motoriku un īpašo vaikstīšanos. Brīžam traucē aktierspēles nenoskaņotais kamertonis. Piemēram, Ievas Pļavnieces spiedzīgā "muļķa kaza" ir izkāpināta līdz groteskai maskai, arī Alda Siliņa Velna Roberts (kas bērniem patīk vislabāk), taču Punktiņas draugs - Laura Dzelzīša Antons un viņa mamma ir pavisam "normāli" un dabiskajā vecumā. Kā vienmēr savā nevainojamajā gaumes un smalkas humora izjūtas teritorijā dzīvo Ilze Vazdika Resnās Bertas lomā. Vērtīgākais šajā iestudējumā man šķiet intonācija, kādā teātris runā par "divi pasaulēm", diemžēl ļoti šodienīgu tēmu. Ne jau nu filmu Nodzītus zirgus arī nošauj, vai ne? vai Velosipēdu zagļi skarbumā, bet savā veidā - godīgi. Īpaši uzteicams Dainis Gaidelis, kurš Punktiņas papa pamuļķīgo "follerī/follarā" smiekliņu noved līdz klusai un nopietnai sarunai ar meitu, apjēdzot, ko īsti abi ar cacīgo sieviņu pastrādājuši ar savu mūžīgo laika trūkumu un viesībām. Man liekas apsveicami, ka šīs "vienkāršās" mācības šodien skan no Dailes teātra skatuves. Ka arī bagātnieku meitiņa var būt ar drosmīgu un labu sirdi un ka beigās viss būs labi.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi