Atpakaļ uz afišu

Rejs Kūnijs

Ja mana sieva uzzinās..

Komēdija 2 cēlienos.

Tulkojis Raimonds Rupeiks

Pirmizrāde: 2009. gada 24. septembris

Angļu dramaturga Reja Kūnija (1932) lugas nenovēršami kļūst par komerchītiem. Viņa unikālais komediogrāfa nervs un avantūristiskais temperaments liek smieties visu zemju un kontinentu skatītājiem, izspēlējot Ginesa rekordu grāmatas cienīgu komisko situāciju skaitu un nodrošinot iespējamo smieklu daudzumu.

Notikumus šeit pārstāstīt nav iespējams. Rejs Kūnijs izliek nemitīgas lamatas saviem personāžiem. Neprātīgais pārpratumu karuselis griežas arvien ātrāk, un nekas nav tāds, kā izskatās. Intrigas augstākajā un ne tik augstā sabiedrībā, prātam neaptveramas notikumu šarādes, pārpratumu kaskādes un farsa situāciju lavīna gāžas pār publiku. Tie ir azarta, fantāzijas un asprātības svētki.

Luga „Ja mana sieva uzzinās..." saņēmusi prestižo Lorensa Olivjē balvu kā labākā 1991. gada komēdija.

Izrāde bijusi skatītāju visvairāk apmeklētais Dailes teātra iestudējums 2009./2010. gada sezonā.

 

Īgņām un intelektuāļiem skatīties nav ieteicams!

  

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Kristaps Skulte

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Gaismu māksliniekks - Igors Kapustins (Igaunija)

Lomās

Ērika Eglija (Gledisa)
Marīna Janaus (Istabene)
Vita Vārpiņa (Pamela)
Lauris Subatnieks (Ronijs)
Intars Rešetins (Oficiants)
Pēteris Liepiņš (Pārvaldnieks)
Sarmīte Rubule vai Elīna Dzelme (Džeina)
Artis Robežnieks (Džordžs)
Aldis Siliņš (Ķermenis)
Andris Bērziņš (Ričards)

Viedokļi

9
okt
2009
X

Teātra ciba

Līvija Dūmiņa
//NRA

Raits temps, seksuālas pikantērijas un parupji jociņi, grūti pārstāstāms, taču aktīvu smadzeņu nodarbināšanu nepaģērošs sižets – tās ir farsu raksturojošās pazīmes, kas piemīt šai Dž. Dž. Džilindžera izrādei par smuku meiteņu kāro premjera padomnieku. Šaudoties pa Kristapa Skultes projektēto viesnīcas istabu ar balkonu un skapi, kurā slēpt līķi, sievu, mīļāko u.c., Andris Bērziņš izmelojas virtuozi, demonstrējot tautai politiķu dubultmorāli un publika lokās smieklos. Andrim Bērziņam labi piespēlē Artis Robežnieks premjera padomnieka palīga lomā. Opozīcijas sekretāre Elīna Dzelme rozā apakšveļā izskatās labi, bet rozā kleitā – labāk (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa). Ja pa mūsu vēl neslēgtajām slimnīcām rosītos tādas medmāsas kā Kristīnes Belickas Gledisa, vīriešu dzimtes sirdzēji izveseļotos nekavējoties, bet sievietēm labākajā gadījumā nāktos pie deguna likt ožamo spirtu. Varu iedomāties, ka daudzi zālē sēdošie vīrieši savas laulenes salīdzināja ar Vitas Vārpiņas draisko Pamelu, priecājoties par viņas temperamentu un savu sievu tikumu. Godprātīgi savu darbu dara Pēteris Liepiņš, Intars Rešetins, Marīna Janaus, Lauris Subatnieks. Par to, kādām izdarībām pakļauts plastiskais Aldis Siliņš līķa lomā, aktierim vajadzētu izsniegt pienu, bet par rezultātu – labu konjaku.

Tieši tas, kas vajadzīgs – var izsmieties, uz pāris stundām atslēgties no raižu pilnās ikdienas – apmēram šādu tekstu var dzirdēt, pēc izrādes ejot uz garderobi. Tautas balss – Dieva balss. Krīzes laikā noteikti.

3
okt
2009
X

Smiekli īsai distancei

Gundega Saulīte
//Latvijas Avīze

Mana īsrecenzija

Šoreiz recenzija varētu būt rekordīsa. "Noskatījos, izsmējos, līdz beigām paguvu arī pagarlaikoties. Taču nākamajā dienā bija aizmirsies gan tas, par ko smējos, gan arī – ka vispār esmu bijusi teātrī. Tātad smiekli īsai distancei." Taču Dailes teātra darbs, gatavojot sezonas pirmo iestudējumu lielajai skatuvei, neapšaubāmi ir pelnījis plašāku analīzi. Tāpēc uz R. Kūnija komēdijas "Ja mana sieva uzzinās" izrādi iespējams paraudzīties arī nopietnāk, izvērtējot ieceri un tās sasniegšanas ceļus, tāpat aktieru veikumu.

Krīzes laikā piedāvā izklaidi

Dailes teātris, piedāvājot spilgtu situāciju komēdijas paraugu, tiecas aizstāvēt tiesības skatītājam sniegt dažas atslodzes stundas, kad nav jādomā par ikdienas dzīves samežģījumiem, bet iespējams bezrūpīgi pasmieties par to, cik bēdīgi klājas kādam britu premjerministra palīgam, kurš sapinies melos un bailēs par to, ka tie reiz nāks gaismā. Tā vietā, lai atrastos parlamenta apakšpalātas sēdē, šis Ričards Villijs viesnīcas numurā nodomājis izklaidēties ar sekretāri Džeinu. Komēdija veikli uzbūvēta tā, lai kavētu šo nodomu, turklāt, cenšoties visus konfliktus nogludināt vai vismaz izlikties, ka nekādu kavēkļu nav, galvenais varonis savos tīklos sapinas arvien vairāk... Tas arī īsumā ir šīs komēdijas saturs, ko uz skatuves, režisora Dž. Dž. Džilindžera vadīts, izspēlē aktieru ansamblis, brīžam aizsniedzot farsa spēles augstumus.

Par pāris stundās saņemto smieklu vitamīna devu tik tiešām varam būt pateicīgi. Izrādes atmosfērā kopā savijas absolūta bezrūpība, naiva nopietnība un sārtos toņos risinātā vizuālā estētika, skatītājam ļaujot visu notiekošo vērot no malas, attālinot savas ikdienas raizes vai personiskos pārdzīvojumus. Ir taču tik jauki pasmieties par Andra Bērziņa atveidotā censoņa nelaimēm! Un dažās vietās piesauktā politiskā atribūtika šajā darbā uztverama kā mazi, pikanti jociņi, kas vēl vairāk kairina zālē sēdošo smieklu kāri.

Pazīstamais Džilindžers

Arī režisora cienītāju pulkam nenākas vilties. Te sastopams tik daudz kas no iemīļotā arsenāla: gan dāmas augstpapēžu kurpēs, gan iemīļots mūzikas izmantošanas paņēmiens, gan atkailinātas miesas un pikantas kostīmu detaļas un pat viens pliks dibens (vīrieša). Jau kopš "Penelopes un Dika" iestudētājs pierādījis savu prasmi izveidot izrādi spilgtu, krāsainu, mazliet izaicinošu.

Jaunākajā darbā gan visizaicinošākais šķiet programmā ierakstītais brīdinājums: "Īgņām un intelektuāļiem skatīties nav ieteicams!" Tas, kas vērojams uz skatuves, lielākoties ir labi pārbaudītu paņēmienu lietojums. Gadās arī pa spožai epizodei, piemēram, divu vīru deja ar trešo – šķietami nedzīvo Ķermeni, ko plastiski veikli iemieso Aldis Siliņš. Par šo, iespējams, visspilgtāko komēdijas ainu bravo pienākas horeogrāfei Ingai Krasovskai. Šī deja notiek pirmā cēliena beigās, un tajā atklāti gan personu raksturi, gan pašsajūta, gan arī visas izrādes jēga – izmisīga cenšanās patiesību aizstāt ar uzspēlēti jautru un nevērīgu izlikšanās spēli. Otrajā daļā vairs tik filigrāni spēles augstumi netiek aizsniegti, vēl vairāk – sāk klibot ritms, fināls ar visu pierasto paklanīšanos rituālu pārāk izstiepts. Turklāt otrajā daļā, tuvojoties atrisinājumam, kāpinājuma vietā spēlē tiek iesaistīta medmāsa Gledisa, ko Džilindžers uzticējis Kristīnei Belickai, centīgai viņa nodomu izpildītājai, taču bez manāmām aktrises dotībām. Arī tas kavē komēdijai kā petardei šauties pretī finišam, jo neaktrises darbošanās ne tikai disonē ar ansambļa profesionālo līmeni, bet gluži vienkārši bremzē spēles ritmu, par tēlam raksturīgu īpašību kopumu vai ticamību nemaz nav pamata runāt.

Galvenais varonis un citi

Izrādes pievilkšanas spēks, bez šaubām, ir Andris Bērziņš galvenajā Ričarda Villija lomā. Apveltīts ar spēju organisku reakciju uz partnera vārdu vai kustību pārvērst sakāpinātā, hiperbolizētā novērtējumā, izvērst un sakāpināt darbību atbilstīgi farsa likumībām, viņš politikas darboņa nenogurstošo rīcību atklāj kā griešanos vāveres ritenī, jo pats tam neļauj apstāties. Tomēr otrajā cēlienā bija nepieciešama režisora acs un roka, lai galvenajam varonim ļautu atklāties vēl kādā aspektā, kaut cilvēciski nožēlojamā vai, teiksim, savu niecību sajūtošā. Aktiera meistarība līdz šādai ekvilibristikai droši vien sniegtos, tagad šis Ričards Villijs kā sācis, tāpat arī izrādi beidz – vieglprātīgā bezrūpībā. Viņa uzdevums Džilindžera iestudējumā vairāk fiziski veicams, un ar to Bērziņš tiek galā. Taču šo aktieri, kas tik tiešām ir Dailes teātra ansambļa "smagsvara lielums", var izmantot vēl interesantāk un vēl iespaidīgāk.

Farsa spēlē visprecīzāk iekļaujas jau pieminētais Aldis Siliņš, kurš izveidojis gandrīz bezvārdu lomu, bet viņa skatuves eksistenci raksturo fiziskā atbrīvotība un izteiksmība. Patiesību, ka komēdija spēlējama dziļā nopietnībā, paļaujoties uz darbības apstākļiem un tēla raksturu, vienlīdz labi iemieso Pētera Liepiņa Pārvaldnieks un Intara Rešetina Oficiants. Artis Robežnieks spēlē ķermeniski veikli, taču brīžam pārcenšas Džordža Pigdena ārējo savdabību raksturojumā. Iezīmīgas ir Marinas Janaus un Vitas Vārpiņas parādīšanās, arī jaunā aktrise Elīna Dzelme ar lielu enerģijas devu cīnās par savu vietu uz skatuves.

Katrā ziņā skatītāji smejas, aktieri cenšas, teātris kaļ jaunus plānus, cerams, arī ar tālākām distancēm.

28
sep
2009
X

Andra Bērziņa iznāciens

Dita Eglīte
//Delfi.lv

Kamēr Nacionālajā teātrī virmo nacionālnopietnas "Vadoņa" kaislības, Dailes teātris šajā krīzes brīdī ar komēdiju "Ja mana sieva uzzinās…" piedāvā izklaidi. Bet skatītāji ar izpirktām biļetēm balso gan par vienu, gan par otru.

Iestudējot Dailes teātra repertuāram tik labi pazīstamā dramaturga Reja Kūnija farsu, Džilindžers galvenajai lomai izvēlējies Andri Bērziņu. Aktieri, kurš aizvadītajā sezonā atgriezies teātrī pēc ilgāka pārtraukuma un šis jaunākais Dailes teātra iestudējums apliecina, ka tieši teātrī ir viņa īstā vieta. Aktierdarbam raksturīga izteikta organika, kurā tiek saglabāta eleganta ironija pret savu tēlu. Andra Bērziņa spēlētajam politiķim Ričardam Villijam, kuram vēl vairāk par valsts lietām rūp garas kājas, blondi mati un zilas acis, Džilindžers izrādes sākumā noorganizējis gana cienīgu uznācienu – spožu prožektoru izgaismotajam izrādes galvenajam varonim skatītāji var veltīt mīlestības pilnus aplausu. Aktieris izrādes laikā šo avansu nopelna godam. Par viņa aktierdarbu varētu piešķirt pat vēl vienu zvaigznīti. Andris Bērziņš ir gandrīz vienīgais, kurš gluži neicamā stāsta līniju iztur līdz izrādes finālam nemulstot un nehaltūrējot. Bet tik pārsteidzoši, konstatēt, ka viņa aktierbiogrāfijā īstas komiskās lomas ir labi, ja uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas.

Neraugoties uz situācijas absurdu, Andra Bērziņa Ričards par vēlamo notikumu attīstības gaitu uztraucas ar tik rūpju pilnu seju un ar tādu enerģijas potenciālu, it kā viņa rokās būtu nācijas glābšana. Lai ar smaidu sejā sekotu galvenā varoņa nenogurstošajai mānīšanās eopejai, Andrim Bērziņam nav nepieciešami nekādi "ārēji" paņēmieni, ko izmanto, piemēram, kolēģi Intars Rešetins (Oficiants), lietojot latgalieša akcentu vai Artis Robežnieks (Džordžs Pigdens), spēlējot it kā neattapīgu ierēdni. Arī Elīnas Dzelmes sekretārīte Džeina apbruņojusies vien ar trafaretiem blondīņu "raksturlielumiem". Tāpat profesionāli neveikla ir Kristīnes Belickas (Gledisa) briļļu nemitīgā kārtošana uz deguna. Bet Laurim Subatniekam ar savu greizsirdi Roniju, šķiet nav nekādas attiecības. Varbūt viņa plikais dibens 2. cēlienā tā arī būtu jāuztver kā zināma attieksme?... Šī pikantērija gan, tāpat kā Pēterim Liepiņam norautās bikses, jau robežojas ar sliktu gaumi.

Labi, ka šiem neērtajiem mirkļiem līdzās ir patiešām asprātīgas kvalitātes. Piemēram, tiešā un pārnestā nozīmē košā Marīnas Janauas Istabene un neticami plastiskais Alda Siliņa Ķermenis. Labi farsa estētiku jūt koķetā Vitas Vārpiņas Pamela. Lieliski ir tērpi – kā allaž Ilze Vītoliņa pratusi dāmām paslēpt to, kas slēpjams, tai pat laikā atstājot arī pietiekami daudz vīrieškārtas skatītāju acu priekam.

Varbūt var mēģināt saprast, ka ekstrēmi ierobežoto finanšu situācijā nevienam vairs īpaši negribas censties? Režisora un aktieru "sagurums" īpaši jūtams otrajā iestudējuma daļā, kad labi uzņemtais temps un melu lavīnas asprātīgā izspēle nemanot sačākst. Aktieri brīžiem nezina, ko īsti darīt un lugas teksts arī nepalīdz – uz skatuves ir pārāk daudz personāžu un pārāk maz viņiem attiecīgajā situācijā paredzētās jēgas. Košsarkanbaltā spēles telpa (scenogrāfs Kristaps Skulte) iecerēta kā krāšņa bilde, tomēr galvenās durvis smalkās viesnīcas apartamentā virinās ciet un vaļā pēc saviem ieskatiem, bet guļamistabas durvis grab un klab kā vecā vilcienā. Brīžiem smieklīgi, brīžiem skumji. Bet, jācer, ka tas pārejoši.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi