Atpakaļ uz afišu

Rejs Kūnijs, Džons Čepmens

Ar vīru nav viegli

Komēdija 2 cēlienos

Tulkojis Dž.Dž.Džilindžers

Pirmizrāde: 2011. gada 21. janvāris

Jo grūtāk klājas ikdienas dzīvē, jo krāšņāk uzplaukst komēdija. Rejs Kūnijs un Džons Čepmens ir īsti komēdiju virtuozi - ir gandrīz neiespējams izsekot viņu savirpinātajām attiecību, notikumu un pārpratumu kaskādēm.

Elegantajos Londonas apartamentos iet juku jukām. Nepietiek ar laulāto pāru intrigām - tām pa vidu vēl jaucas modīgs dizaineris, krāšņa blondīne un ekstravaganta bērnu grāmatu autore. Kārtīgas izsmiešanās kūre garantēta!

 

http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/snorbenini/latviesa-kautrigie-smiekli.-komedija-latvijas-teatri.a85269/

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Kristaps Skulte

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins (Igaunija)

Lomās

Vita Vārpiņa (Džoanna Markhema)
Ģirts Ķesteris (Filips Markhems)
Juris Žagars (Henrijs Lodžs)
Sarmīte Rubule (Linda Lodža)
Lilita Ozoliņa (Brauna)
Intars Rešetins (Alisters Spenlovs)
Lelde Dreimane (Silvija)
Pēteris Gaudiņš (Volters Pengberns)
Ieva Segliņa vai Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Vilkinsone)

Aktuālās izrādes

31
okt
ot
Ar vīru nav viegli Ar vīru nav viegli
Pensionāriem un personām ar invaliditāti - 50% atlaide!
19:00 2h 40min Lielā zāle EUR 5.00 - 15.00 Pirkt
24
nov
pk
Ar vīru nav viegli Ar vīru nav viegli
Pensionāriem un personām ar invaliditāti - 50% atlaide!
19:00 2h 40min Lielā zāle EUR 5.00 - 15.00 Pirkt

Viedokļi

11
feb
2011
X

Izpārdotie smiekli

Zigmunds Bekmanis
//Latvijas Avīze

Izskatās, ka Dž. Dž. Džilindžera iestudētā komēdija "Ar vīru nav viegli" Dailes teātrī būs kārtējais grāvējs gluži tāpat kā iepriekšējais britu dramaturga Reja Kūnija iestudējums "Ja mana sieva uzzinās...", kas kļuvis par skatītāju apmeklētāko izrādi Latvijas teātros aizvadītajā gadā.

"Ar vīru nav viegli" Kūnijs sarakstījis kopā ar Džonu Čepmenu. Divu pietiekami labi situētu grāmatizdevēju Filipa Markhema (Ģirts Ķesteris) un Henrija Lodža (Juris Žagars) visai garlaicīgajā dzīvē pārpratumi sākas ar svešas mīlestības vēstules izlasīšanu. Plānotajā Markhemu ģimenes prombūtnes laikā viņu guļamistabu mīlas priekiem iekārojuši vienlaikus vairāki pāri... Šī izrāde kārtējo reizi apgāž stereotipu, ka angļiem nav humora izjūtas. Drīzāk nevaru atcerēties nevienu mūsdienu latviešu oriģinālkomēdiju, kur skatītāji būtu tā smējušies, ja neskaita Žurkas Kornēlijas piedzīvojumus.

Pat ja izrāde nebūtu izdevusies, uz to vērts atnākt kaut vai Ģirta Ķestera spēles dēļ. Ne bez režisora ziņas šis valdnieku un skarbo mīlētāju atveidotājs pārtapis pilnīgi pretējā tēlā – neizlēmīgā, čīkstulīgā laulātajā draugā, kurš, būdams padevīgs savai sievai kā klēpja sunītis, pēkšņi aizsvilstas nepamatotā greizsirdībā –, parādot līdz šim maz izmantotu sava talanta šķautni.

Nākamajos Džilindžera iestudējumos gribētos redzēt arī Juri Žagaru kāda pretņa lomā, jo šoreiz viņa varonis daudz neatšķiras no mačo tipa vīrieša, kas spējīgs atrisināt jebkuru situāciju tāpat kā pats aktieris.

Pie Džilindžera trāpījumiem noteikti pieskaitāma rakstnieces Braunas jaunkundzes lomas uzticēšana Lilitai Ozoliņai, kura to spēlē ar tādu iekšēju starojumu, kas man asociējās ar Veras Singajevskas sirsnīgajiem varoņiem. Bet nenozīmīgā Vilkinsones jaunkundzes loma tikusi Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, šķiet, tāpēc, lai atkailināšanās skatā ikviens varētu pārliecināties, ka dvīņu mammai ar augumu viss kārtībā. Protams, skatītāji un kritiķi jau parasti saskata to, kas režisoram nemaz nav ienācis prātā.

11
feb
2011
X

Ar komēdiju nav viegli

Linda Ģībiete
//Latvijas Avīze

Manas maņas, dodoties uz Dailes teātrī tapušo smieklu vakaru – Reja Kūnija un Džona Čepmena "Ar vīru nav viegli" –, aizķēra kinokritiķes Ditas Rietumas "čivinājums", kurā jauniestudējums nodēvēts par "konceptuālu Dailes galvenā režisora Džilindžera aktu". Bet dažus mirkļus vēlāk turpat "tviterī" kolēģes domu gājienu izzināt bažīgi vēlējies teātra un kino vērtētājs Normunds Naumanis, pārvaicājot, cik nopietnā intonācijā šie vārdi rakstīti.

Var secināt, kas ir uzticamākā Dailes teātra komēdiju publika – laulāti pāri ar zināmu dzīves pieredzi, kas uz teātri pēc nogurdinošas darba dienas devušies kopā un kopā izbaudījuši arī vairākumu lugā aptverto, pārspīlēto un biezā slānī sablīvēto negadījumu, kas mēdz atgadīties ģimenē, – vienam nevedas gultas lietās, citam turpretī gultas lietas vedas tik lieliski, ka ar sievu vai vīru vien nepietiek; telpā, kuru kāds pāris izlēmis slepus izmantot mīlas priekiem, kā par spīti, visnepiemērotākajos brīžos ierodas negaidīti viesi; kāds tiek pārsteigts puspliks vai nonācis citā, vēl nejēdzīgākā stāvoklī; bet beigu beigās lugas varoņi spiesti krustām šķērsām mainīties lomām, lai ar veselu ādu izbēgtu no kļūmīgajām divdomībām, kurās pašu muļķības vai nelaimīgas sagadīšanās dēļ iekūlušies.

Pirms sešiem gadiem Džilindžers, iestudējot Somerseta Moema "Penelopi un Diku" – ne tik ekscentrisku, tomēr visai jestru "smejamgabalu" iz laulības dzīves aizkulisēm –, veikli izāzēja teju visus mūsmāju teātra vērtētājus, liekot viņiem atzīt šķietami neiespējamo – arī komēdija var būt laba izrāde, bet diemžēl šoreiz režisors ar inscenētāja izdomas pārbagātību neizceļas. Teksta Kūnija un Čepmena lugā ir patiesi daudz, divdomības, par kurām tā jūsmo šā žanra mīļotāji, lielākoties meklējamas vārdu spēlēs un mākslīgi konstruētās situācijās. Ja režisoram izdotos šos vārdu plūdus un neiespējamās norises ietvert tikpat neiespējamā, ekscentriskā, spilgtā skatuviskā formā, izrāde no lugas notikumu izspēlēšanas, iespējams, pārvērstos par mākslas notikumu.

"Ar vīru nav viegli" nenoliedzami jau tagad izskatās gana spilgti – krāsu uz skatuves ir daudz, iestudējuma vizuālā tēla veidotāji – scenogrāfs Kristaps Skulte un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa – radījuši kičīgu, violeti oranži dzeltenos toņos ieturētā interjera un disko laikmeta stilā veidotās kostīmu kolekcijas sabalsojumu. Tomēr, lai arī manāmi centīgi tēlotāju mēģinājumi pievērsties komiski nereālistiskam spēles veidam, aktierdarbos trūkst enerģijas tik straujam, pārgalvīgam skrējienam, kāds jāveic, lai Kūnija un

Čepmena neticamos atgadījumus padarītu ticamus. Pašmāju komēdiju iestudējumos tēlotājiem jāliek lietā raksturs, Kūnija un Čepmena daiļrade prasa veiklas kājas. Ne katram tādas ir izaugušas.

Žanra īpatnības tomēr izdodas "atkost" Ģirtam Ķesterim Filipa Markhema lomā (viņš arī žēlīgais vīrs, ar kuru nav viegli – un šāda loma aktierim nebūt nav tipiska), Intaram Rešetinam, kurš tā arī patur noslēpumā sava varoņa – interjerista Alistera Spenlova – patieso seksuālo orientāciju, un Vitai Vārpiņai uzticīgās sievas Džoannas Markhemas ādā, bet ierasti šarmanti savu nelielo, tomēr savdabīgo lomu – seksu nīstošo, taču šo jauko nodarbi allaž piesaucošo bērnu grāmatu autori Braunas jaunkundzi – atveido Lilita Ozoliņa. Pārējā izrādes trupa sava ierastā spēles stila ietvaros rāda centīgu, tehniski precīzu, tomēr ne līdz galam aizraujošu teātri, par kuru publikai gribas smieties tikai tālab, ka visai jautri ir dramaturgu sacerētie vārdiņi. Ar to ir mazliet par maz, lai sasmīdinātu teātra gājēju sabiedrības drūmāko pārstāvi – kritiķi, kurš arī par komerciālu iestudējumu vēlētos spriest kā par konceptuālu Dailes galvenā režisora māksliniecisko aktu, nevis kārtējo nepieciešamību maksāt autortiesību atlīdzību Kūnija kungam un Čepmena kunga mantiniekiem.

***

VĒRTĒJUMS

Režija 2/5

Scenogrāfija 3/5

Kostīmi 4/5

Aktierdarbi 3/5

Horeogrāfija 3/5

Muzikālais noformējums 2/5

1
feb
2011
X

Latvijas teātru Ābolu ķocis

//Diena

Valda Čakare
***

Britu izklaides meistara Reja Kūnija luga Džilindžera iestudējumā piepulcējas Dailes teātra joku gabaliem, kas līdzinās cits citam kā alvas zaldātiņi, jo izrāžu nosaukumi, saturs un veids, kādā tiek uzrunāts skatītājs, piedāvā lielākoties pārbaudītas un iepriekš paredzamas shēmas. Šoreiz pa nepareizajām gultām maldās izdevējs, bērnu grāmatu rakstnieks un viņu abu dzīvesbiedres. Dažiem aktieriem sekmējas radīt intriģējošus komiskos tipus - Ģirta Ķestera Mārkhems, rakstot bērnu grāmatiņas, piesavinājies bremzēta pusaudža uzvedības stilu; Vitas Vārpiņas Mārkhema kundze vīra karjerai ziedojas ar teicamnieces centību un Mātes Terēzes cienīgu pašaizliedzību, bet Jura Žagara izdevējs Lodžs kā rubenis riesta laikā starot staro savas vīrišķīgās pievilcības apziņā. Kopumā scenogrāfa Kristapa Skultes un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas koši ietērptais uzvedums atstāj spilgtu, skaļu un savā drudžainajā raibumā visai monotonu iespaidu. Iespējams, arī tāpēc, ka izrādes straujais temps aktieriem vēl nav asinīs un ir pārāk skaidri redzams, cik ļoti viņi cenšas to nepazaudēt.

Guna Zeltiņa
****

Apzināti un pārliecinoši izveidots izklaides produkts krīzes laika lietošanai, kurā velti meklēt dziļāku saturu. Bet skatītājs to var pārvērst par atslodzes un izsmiešanās seansu, vērojot to, kā komēdijas autoriem vistriviālākās situācijas vairāku pāru attiecībās izdodas pārvērst asprātīgā bezjēgas pārpratumu karuselī.

Daļai aktieru tā ir līksma izdauzīšanās pēc Marijas Stjuartes ieturētā stila un formas, piemēram, Vitai Vārpiņai, kura pēc sava lieliskā, nervus plosošā snieguma skotu karalienes lomā te azartiski ienirst koptas mājsaimnieces veidolā. Ar perfektu formu izceļas Intars Rešetins (gan atgādinot par savu varoni izrādē Manu sievu sauc Moriss) un Juris Žagars, - par viņa lomas odziņu izvēršas stilīgo dizaineri parodējošā deja (horeogrāfe Inga Krasovska); no savas līdzšinējās pieredzes atšķirīgās, komiskās attiecībās un izpausmēs parādās Ģirts Ķesteris un Sarmīte Rubule. Kopumā pamazām saveidojas labi atpazīstamu komerckomēdiju iestudēšanas paņēmienu popūrijs. Elegants ir Kristapa Skultes veidotais skatuves telpas dizains, tam atbilstoši Ilzes Vītoliņas tērpi. Vienu šādu «ēdienu» sezonā varētu droši baudīt, bet citādi... Vai gan man literārajam erudītam Dž. Dž. Džilindžeram būtu jāatgādina, ka komēdijas rakstījuši arī Oskars Vailds, Pjērs Marivo un daudzi citi?

Zane Radzobe
****

Svaigākais komerciestudējums Dailes teātrī ir patīkams pārsteigums. Sižets nav oriģināls - drusku seksa, pārpratumi, vairāki pāri, kas pretendē uz vienu gultu, - bet dailēniešiem izdevies izrādē uzburt dzirkstoša joka spontanitāti un vieglumu, smejoties nevis par, bet kopā ar saviem varoņiem.

Iestudējuma ritmu veido nevis gegi, kā ierasts Latvijas teātrī, bet precīzi izpildītu reakciju virknes, kas ļauj skatītājam sekot ne tikai varoņu rīcībai, bet arī domām, kuras pārpratumu virtenēs met aizvien fantastiskākas virāžas. Labs balanss starp gaidīto un negaidīto, un zāle eksplodē smieklos. Sarmīte Rubule, Lilita Ozoliņa, Elīna Dzelme, Pēteris Gaudiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa spēlē ar gaumi, bet izrādes smagumu iznes Vita Vārpiņa, Ģirts Ķesteris, Juris Žagars un Intars Rešetins. Ģ. Ķesteris un I. Rešetins labi «aizņēmušies» no iepriekš veidotām lomām, savukārt V. Vārpiņa un J. Žagars spējuši sabalansēt psiholoģiju un tikko jūtamu groteskas kārtu, radot tēlus, kas dziļāki par komiskajām maskām. Vienīgais, ko nesaprotu, ir jautājums, kas vizuāli krāšņajā izrādē (scenogrāfs Kristaps Skulte) iedvesmojis Ilzi Vītoliņu izķēmot pašas burvīgajos kostīmos ietērptos aktierus ar šausmīgām parūkām.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi