Atpakaļ uz afišu

Mārtins Makdona

Vienrocis no Spokānas

Melnā komēdija 1 daļā

 

Pirmizrāde: 2013. gada 5. februāris

No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja

 

Vai jums kādreiz ir nodarīts pāri? Vai šis pāridarījums var būt tik spēcīgs, ka atstāj sāpes uz visu atlikušo mūžu? Un par jūsu vienīgo dzīves mērķi kļūst neiespējamais sapnis atgriezties pagātnē un izlabot tās kļūdas?

Pirms 27 gadiem urlas ir nogriezuši Kārmaiklam roku. Kopš šī brīža laiks ir apstājies, un visu turpmāko dzīvi viņš ir veltījis tam, lai dabūtu to atpakaļ. Viņš zina, ka roku vairs nepiešūs, ka - visticamāk - tās vairs sen nav, tomēr viņš apgalvo, ka tas nav trakums. Viņam ir mērķis. Plāns.

Viņš ierodas kādā nomaļā viesnīcā, kur beidzot varbūt viņa cerības piepildīsies. Bet ķildīgais pārītis, kuriem ir pārdodama kāda roka, izrādās visai draņķīgi blefotāji. Trijotnei apmainoties ar savstarpējiem pārmetumiem un mētājoties ar rasistiskiem un seksuāliem epitetiem, šīs jautrās mežonības vidū ierodas viesnīcas kalpotājs, kurš acīmredzami cieš no nopietnas depresijas par to, ka dzīvē nekas nenotiek. Visai aizdomīga kompānija!

Īru rakstnieka Mārtina Makdonas vārds ir kļuvis par dramaturģijas kvalitātes garantu. „Vienrocis no Spokānas" (2010) izspēlē rūgtu komiksu, bet lugas uzmācīgu ideju apsēstie tipi ir dabiski meļi, avantūristi, vientuļnieki un... arī kas cits. 

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ UN KŪPINA VĪRAKU! Līdz 14 gadiem skatīties neiesakām!

 

Sarunu ar režisoru Juriju Djakonovu raidījumā "Naba" klausieties šeit

 

http://www.martinmcdonagh.net/

http://bombsite.com/issues/63/articles/2146

http://query.nytimes.com/gst/fullpage.html?res=9B0CE2DB133AF934A35750C0A9669D8B63&ref=martinmcdonagh&pagewanted=2

 

Režisors - Jurijs Djakonovs

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu konsultante - Ilze Vītoliņa

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš

Lomās

Ģirts Ķesteris (Kārmaikls)
Lauris Subatnieks (Mervins)
Gints Andžāns (Tobijs)
Dārta Daneviča (Merilina)

Viedokļi

26
feb
2013
X

Pazaudētās rokas

Kitija Balcare //kroders.lv

Katram ir sava pazaudētā roka. Tāds varētu būt atsveicināšanās izteikums, dodoties mājup no režisora Jurija Djakonova Dailes teātrī iestudētās īru dramaturga Mārtina Makdonas lugas „Vienrocis no Spokānas”. Melnā komēdija vienā daļā ir ilustrācija indivīda mentālajam tranzītam no pagātnes uz nākotni. Bez piestātnēm objektīvā tagadnē, bet ar grabošiem skeletiem skapī.

Djakonova karikatūras

Režisora Jurija Djakonova līdz šim iestudētajām izrādēm raksturīga vēlme pasmaidīt par sabiedrību, kurā ikvienam indivīdam piemīt sava jokainība. Ar gaišu vai ar tumšu humoru, ar spilgtām karikatūrām par cilvēku – vientuļnieku un viņa psihozēm, fobijām, fantāzijām. Neatkarīgi no tā, vai izmantots Pintera, Šekspīra vai Makdonas teksts, Djakonova izrādēs pamanāms ironijas slānis, kam skatītāju rindās būtu jāatbalsojas smieklu vai smīnu formātā.

Šoreiz Jurijs Djakonovs izvēlējies tumšā humora meistaru Mārtinu Makdonu, kuru Latvijā teātra apmeklētāji, iespējams, atceras no izrādēm „Spilvencilvēks”, „Līnenas skaistumkaraliene”, „Klibais no Inišmānas”, „Vientuļie Rietumi”, bet kino cienītāji – no mākslas filmām „Reiz Brigē” (2008) un „Septiņi psihopāti” (2012). Luga „Vienrocis no Spokānas” 2010. gadā tika uzrakstīta Brodvejas skatuvei, reflektējot par Amerikas sabiedrību un tās problēmām. Makdonam raksturīgie drūmi vardarbīgie un asiņainie stāsti, ko caurvij ironija, pat satīra, šajā lugā atbalsojas arī Amerikas sociālpolitiskajā kontekstā.

M. Makdonas sarežģītās lugas ievešana Dailes teātra Kamerzālē ir drosmīga izvēle, tomēr Jurija Djakonova piedāvātais iestudējums nespēj atklāt teksta skarbo un provokatīvo būtību. Līdz izteiksmīgākam „makdonismam” mazliet pietrūkst spilgtuma un kārtainības, ko atsegt slāni pa slānim. Pats režisors ir atzinis, ka Makdonas darbs ir izaicinājums ne vien režisoram, bet tieši aktieriem. No aktieriem lielā mērā ir atkarīgs izrādes spēks, jo viens no izrādi nesošajiem pīlāriem ir tieši lugas teksts, balstīts izteiksmīgos dialogos.

Luga “Vienrocis no Spokānas” stāsta par četriem īpatņiem, kuri satiekas nomaļā viesnīcas istabā ar nolūku veikt nelegālu darījumu. Galvenajam varonim Kārmaiklam (Ģirts Ķesteris) no Spokānas pusaudža gados ļaunprāši piespieduši palikt roku uz sliedēm zem braucoša vilciena, atstājot viņu bez kreisās rokas plaukstas. (Turklāt promejot viņam vēl pamājuši ardievas ar viņa paša plaukstu.) Viesnīcnieks Mervins (Lauris Subatnieks), narkotiku un alkohola rezultātā kādu brīdi padzīvojis cietumā, visu dzīvi iedomājas sevi par varoni, kurš it kā kādu izglābis dzīvībai bīstamā situācijā (un visticamāk ne jau sociālās atbildības iedvesmots, bet tāpēc, lai piedzīvotu supervaroņa sajūtu pats sevī). Tumšādainais narkodīleris Tobijs (Gints Andžāns) un viņa draudzene Merilina (Dārta Daneviča) ir pārītis, kas iesaistās „netīros” darījumos ar vēlmi nopelnīt pārsimts dolāru un nemitīgi risina arī savstarpējās attiecības. Kārmaikls izmisīgi klīst pa pasauli jau gandrīz trīsdesmit gadus, meklējot pazaudēto plaukstu un iespēju atriebties pāridarītājiem, bet Tobijs un Merilina, to uzzinot, riskē piedāvāt Kārmaiklam it kā viņa paša pazaudēto roku. Un tiekas viesnīcā.

Aktieris Ģirts Ķesteris kā lugas galvenais varonis vienrocis Kārmaikls ir savā kārtējā margināļa lomā un iztur šo tēlu ar vēsu atturību, „tarantīnisku” pieeju situāciju risināšanā un absurda dialogos, vienlaikus aizdomīgi atgādinot dažas citas savas lomas (piemēram, šīs sezonas Petra lomu režisora Mihaila Gruzdova izrādē „Vau!!!”), kur citādais tiek izcelts kā lēnāks, apātiskāks, klusāks, krāsu ziņā – klusinātāks. Aktieris Kārmaiklu veido kā pretstatu pārējiem raksturiem – ziņkārīgajam un viltīgajam Mervinam, mazliet naivajai Merilinai un apmulsušajam un nepārliecinātajam Tobijam.

Šī iestudējuma versijā visspilgtākais raksturs ir Laura Subatnieka viesnīcnieks Mervins, kas stilizētā reklāmas pauzē uzpeld kā „uznirstošais logs” skatītāju acu priekšā un koncentrēti, bet precīzi izklāsta savu personību veidojošo priekšvēsturi. Tas tūlīt pat maina viesnīcnieka Mervina lomu situācijā, gan ļaujot viņam risināt paša „pazaudētās rokas” stāstu, atklājot savas dzīves būtiskākos pagrieziena punktus, gan ietekmēt pārējos situācijas ķīlniekus. Viesnīcnieka Mervina lomā Lauris Subatnieks uzrunā ar precizitāti, lomas noslīpētību kā verbāli, tā neverbāli.

Nelegālo roku tirdzniecības nepatikšanās iekļuvušais pārītis Merilina un Tobijs, kuri paralēli dzīvībai bīstamajai situācijai risina arī savas savstarpējās attiecības, šoreiz izrādē ir blāvāki raksturu satura ziņā. Ginta Andžāna tumšādainā Tobija izcelsmei izrādes gaitā tiek veltīti daudzi skarbi izteikumi par „nēģeriem”. Neskatoties uz polsterēto ietērpu, kam būtu jāilustrē atbilstošā miesasbūve, un rasta tipa bizītēm pusgarajos matos, Tobija tēls tomēr nav ne īsti karikatūrisks, ne arī saturiski pārliecinošs. Iespējams, lielāks efekts būtu tad, ja aktierim ļautu palikt pašam savā dabiskajā izskatā, bet tumšādainā raksturu viņš izspēlētu tikai verbāli un kustībās, izteiksmīgā plastikā, kuras šoreiz pietrūka, lai varētu pārliecinoši noticēt šī cilvēka rakstura identitātei. Savukārt aktrise Dārta Daneviča Merilinas raksturu veido izteiksmīgi, tomēr brīžiem ir par skaļu meitenīgie spiedzieni (izklausās visnotaļ dabiski, ja ņem vērā, ka sejā lido Kārmaikla meklējumu un atriebības gados sakrātās “īstās” cilvēku plaukstas), bet par maigu dialogos, kad jārisina dzīvībai bīstama situācija. Pietrūkst dinamikas. Tādas, kādu uzšķiļ Laura Subatnieka Mervina klātbūtne situācijās.

Pretrunīgi, kādēļ Dārtas Danevičas Merilinu režisors ar kostīmu konsultanti Ilzi Vītoliņu vizuāli veidojuši kā panku meiteni ar grebeni un melnos armijas zābakos ar baltām šņorēm. Baltās šņores, kas ievērtas melnos armijas tipa zābakos, ir vizuāli spilgta „skinhedu” kultūras zīme, kura simbolizē agresīvu un rasistisku attieksmi. Ja kopumā sabiedrība šo vizuālo brīdinājuma signālu neatpazīst, tad subkultūru līmenī tā ir kliedzoša zīme, ko savējie saprot. Ņemot vērā, ka Makdonas lugā ir izcelti rasistiskie aizspriedumi pret tumšādainajiem, tad Merilinas armijas zābaki ar baltajām šņorēm spilgti kontrastē ar viņas izvēli būt kopā ar Tobiju. Subkultūru kontekstā šādu divu indivīdu attiecības visticamāk netiktu pieļautas, neizsaucot kritiku un agresiju pašiem pret sevi.

Atkāpšanās, lai ieraudzītu

Viesnīca ir vieta, kur satiekas īpatņi. Katrs ar savu bagāžu. Izrādes scenogrāfiju veidojis mākslinieks Kristians Brekte, radot multiplikāciju stilistikā telpu spilgti dzeltenā, violetā un melnā krāsā, un telpas platleņķa ģeometrija, tāpat kā platleņķa durvju actiņa, liek domāt par skatupunktiem. Par distanci un distancēšanos, lai spētu saskatīt kopbildi.

Vienrocis Kārmaikls, kas jau gandrīz trīsdesmit gadus meklē savu pazudušo roku un vienlaikus arī iespēju atriebties saviem pāridarītājiem, aizvien attālinoties no notikuma mirkļa, atriebības kāri jūt aizvien intensīvāk. Arī skatītājam scenogrāfiskā risinājuma dēļ ir iespēja ieraudzīt ķildīgo pārīti attālināti iespiestu stūrī, redzot to tālāk kā fonu tiem iekšēji izplānotajiem notikumu scenārijiem, ko izdzīvo Kārmaikls, vēloties atriebties jauniešiem par uzdrīkstēšanos melot un krāpties.

Minimālisms ar košiem krāsu laukumiem un melnu, askētisku kušeti, kas vairāk atgādina slimnīcas gaiteni, nevis viesnīcas istabu. Pie dzeltenās sienas melnais, krustā sistais Jēzus ir nevis mērķis, bet līdzeklis, kas palīdz izkļūt no dzīvībai bīstamas situācijas. (Reliģiski jūtīgākām būtnēm aina nav ieteicama, jo var aizskart personīgo pārliecību ar nepiemērotu reliģiskā simbola izmantošanu.) Tāds spēļlaukums ar teatrālu pieskaņu, pāris asins triepieniem (mākslinieciskiem), kas atgādina aplikāciju.

Lai arī pats Mārtins Makdona noliedz, ka viņa radītos darbus vienlīdz labi var izmantot gan kā dramaturģisku materiālu teātrim, gan pielāgot scenārija formātam kino, tomēr luga „Vienrocis no Spokānas” ir samērā kinematogrāfiski „ērts” materiāls. Spraigums, sižets, raksturi. Tomēr Dailes teātra izrādē kino formāta ainas pavīd vien atsevišķos brīžos, darbībai ik pa brīdim atslābstot un kļūstot mazliet par lēnu. Mūzika, kura varētu dažbrīd piešķirt izrādei dinamiku un pastiprināt lugai raksturīgo kinematogrāfisko efektu, ir izmantota salīdzinoši nedaudz. Motīvu „God’s Goona Cut You Down”, kas skan Dailes teātra izrādē, no tradicionālas folkdziesmas daudzi mūziķi ir interpretējuši, izmantojot gan kino, gan seriālos, gan komercreklāmās. Makdonas izrādei Djakonovs ir izvēlējies roka balāžu meistara Džonija Keša (kurš, starp citu, bijis arī aktieris) izpildīto versiju, kas atgādina, ka „tu vari mest akmeni un paslēpt savu roku, bet gaismā reiz nāks viss”. Cik ironiski patiesībā. Visas paslēptās rokas reiz nāk gaismā. Subjektīvā gaismā.

Izrāde ir nosacīti absurda un nolasāma simbolu līmenī. Pazaudētā roka var tikt tulkota kā simbols katra indivīda personiskajiem pārdzīvojumiem, par kuriem viņš nespēj aizmirst, kurus vēlas ietekmēt, aizvien atgriežoties reiz piedzīvotās situācijās. Pazaudētās rokas meklēšana kādam pārtop par dzīves jēgu, citam par iemeslu atriebties, vēl kādam tā ir iespēja nopelnīt.

Izrādi ir vērts skatīties Laura Subatnieka Mervina monologa dēļ, Ģirta Ķestera Kārmaikla šķiltavu noslēguma ainas dēļ, pazaudēto roku filosofijas dēļ (liekot padomāt, kura no visām rokām pieder man pašam), bet varbūt ir vērts atturēties, ja neuzrunā skarbi jociņi un īpatņi, kas tiekas viesnīcas istabā, lai mazliet asiņaini un ar benzīna smaku risinātu attiecības.

Turklāt izrādē mazliet smēķē, mazliet kūpina vīraku, diezgan bieži izmanto mazliet necenzētu leksiku, pirmajās rindās sēdošajiem pastāv risks saskarties ar ekstremitāti, kas atdalīta no ķermeņa. Katram savi kaitīgie ieradumi. Pat ja tas nozīmē krāt savas dzīves laikā „pazaudētās rokas” vienā melnā sporta somā, lai kāds to reiz uzietu kā pierādījumu, ka laiks nav apstājies.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi