Atpakaļ uz afišu

Lauris Gundars

Vārnu ielas republika

Izrāde bērniem 2 cēlienos. Pēc Jāņa Grīziņa romāna motīviem

Pirmizrāde: 2011. gada 18. marts

Lielie nemaz nenojauš, ka blakus tiem pastāv tik daudzas bālģīmaino, papuasu un kovboju valstis ar saviem vadoņiem un augsti attīstītu valstisku organizāciju. Smilšainajā Rīgas nomalē Grīziņkalnā atrodas slavenā Vārnu ielas republika. No seniem laikiem te ir noteiktas robežas, te ir sava Itālija un savs Vidusjūras kūrorts, kura teritoriālajos ūdeņos nedrīkst kuģot sarkanādainie brāļi.

Vārnu ielas republikāņi savas valsts godu aizstāv līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņi nav uz mušpapīra ķerami. Un viņi neatzīst it nekādas varas pār sevi: ne gorodovoju, ne žandarmu, ne tramvajvaldes, nedz bodnieku un domnieku. Viņi ved politiku, paceļ jautājumus, noslēdz pamieru un risina priekšā nākošos konfliktus. Vārnu ielas republikā iet gana lustīgi. Pa riktīgam.

 

Iestudējumu atbalsta Latvijas Kultūrkapitāla fonds.

 

"Spēlmaņu nakts" 2010/2011 balva kā Gada izrādei bērniem vai jauniešiem.
Izrāde nominēta laikraksta "Diena" gada balvai kultūrā.



Režisore - Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone

Mūzikas autors - Goran Gora

Horeogrāfs - Alberts Kivlenieks

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Feldmanis

Lomās

Lauris Subatnieks (Lūrihs)
Kristīne Nevarauska (Mīce)
Intars Rešetins (Jāneks)
Aldis Siliņš (Peksis)
Artūrs Dīcis (Osis)
Dainis Grūbe (Kārlēns)
Gints Grāvelis (Lips Tulians)
Lauris Dzelzītis (Lielā Šprote)
Mārtiņš Počs (Villijs)
Ilze Vazdika (Paltraciene / Bufetniece)
Akvelīna Līvmane (Grīziņiene / Oficiante Alīda)
Indra Briķe (Martinsoniete / Garāmgājēja)
Pēteris Liepiņš (Francis / Robis)
Pēteris Gaudiņš (Ceimers / Pastnieks)
Dainis Gaidelis (Fazāns)
Ivars Auziņš (Pauls)

Viedokļi

24
apr
2011
X

Izrādes apskats: Bērnu republika Dailē

Dita Eglīte
//Delfi

Kaut arī Laura Gundara luga "Vārnu ielas republika" (pēc J. Grīziņa darba motīviem) Dailes teātrī stāsta par 100 gadus seniem notikumiem, Dailes teātra izrādē ieraugām neparasti daudz aktualitāšu. Turklāt jaunākais iestudējums bērniem Lauras Grozas režijā par ideāliem un sapņiem runā draudzīgi mīļā intonācijā. Tas laikmetā, kurā brutalitāte gāžas virsū no visiem "pakšiem", bērnus un pieaugušos nevar neuzrunāt.

Vērtējums: 4/5

Pavisam tieši iestudējumā bērni nolasa Vārnu ielas iemītnieku dauzīšanos. Visvairāk aizkustina tas, ka republikāņu un indiāņu starpā cīņas nav nežēlīgas viltības vai atriebības vadītas. Iestudējuma radošais kolektīvs notikumus organizējis kā spēli, kas ir adekvāti bērna pasaules uztverei. Brīžiem varbūt arī traucē aktieru uzspēlētā "bērnu rādīšana", jo vairāki no viņiem it kā uzsver tikai ārējās uzvedības īpatnības – kā šļupstēšanu, stostīšanos vai pēdu griešanu uz iekšu un nervozu dricelēšanos. Taču to kompensē kolēģi, kuri nevis spēlē, bet ir bērni – Laura Subatnieka nopietnais Lūrihs, Alda Siliņa aizrautīgais "mākslinieks" Peksis, Intara Rešetina gudrais un reizē romantiski kautrais Jāneks. Taču indiāņu kompānijas "zvaigzne" ir Laura Dzelzīša omulīgais prātvēders Šprote, kuru vērot izrādes laikā ir īsta bauda.

Pieaugušo pasaule šajā "republikā" ir tikai pieturas punkti notikumu attīstībai, taču arī šie varoņi ir katrs ar savu rozīnīti, lai cik maza arī nebūtu tam atvēlētā epizode. Tā, piemēram, vai gan kādam skatītāju zālē otrā cēliena sākumā ienāk prātā doma, ka vīrs, kurš tik atlētiski griežas ap tepiķu dauzāmo stangu, ir aktieris Pēteris Liepiņš slepenpolicista lomā? Katram no pieaugušajam te ir sava biogrāfija un savs stāsts stāstāms.

Otrs iestudējuma slānis ir nedaudz dziļāks, filozofiskāks, ko savukārt uztver lielākie bērni un pieaugušie. Tās ir revolucionārās idejas par labāku dzīvi, no kurām savukārt (jau pieaugušie), izdara savus secinājumus: sapņi par skaistāku nākotni būs mūžīgi, bet, sapņiem piepildoties, realitāte visticamāk izrādīsies cita. Kaut arī izrādes finālā Mīce lido "pa īstam", tomēr tilts uz 2011. gadu (izrādes notikumi datēti ar 1911. gadu) liek sašļukt skumjās, jo latviešiem gan šobrīd ir demokrātija un pašiem sava valsts, taču vai tāpēc mēs visi esam laimīgi un ticam, ka viss nu iet tikai uz labu? Tieši tāpat kā 20. gadsimta sākumā, arī šodien ir tēvi, kuri, lai nopelnīti dienišķo iztiku ģimenei, strādā divās maiņās. Un ir tik daudz ģimeņu, kas aizbrauc no Latvijas…

Zinot, cik bērni savā patiesajā būtībā ir kustīgi "objekti", Mārtiņš Vilkārsis uz lielās skatuves radījis darbīgu spēles telpu, kurā ir gan kastes, kur slēpties, gan šķūnīšu jumti un kāpnes (aktīvāku un radošāku gan gaidīju arī zviedru sienas iesaistīšanos darbībā). Un lielisko atmosfēru palīdz radīt arī ritmiski smeldzīgā Goran Gora mūzika! Katrā ziņā "Vārnu ielas republika" veiksmīgi turpina to bērnišķīgo vitalitāti un neuzspēlēto sirsnību, kura bija sastopama jau iepriekšējā DT lielās skatuves bērnu izrādē – "Punktiņa un Antons".

25
mar
2011
X

Par teju zaudētām vērtībām

Zigmunds Bekmanis
//Latvijas Avīze

Sapņi un godīgums pašiem pret sevi pat tad, ja tas nav izdevīgi, ir sākums lielu ideālu piepildījumam – tādu vēstījumu nes Dailes teātra izrāde bērniem un jauniešiem "Vārnu ielas republika".

Pēc Jāņa Grīziņa romāna motīviem tapušais aizraujošais iestudējums asprātības un dinamiskuma ziņā "sit pušu" Nacionālajā teātrī radīto "Karlsonu". Svaru kausus par labu republikāņiem nosver arī pats literārais materiāls, jo darbība risinās rokas stiepiena attālumā no mums – tepat Grīziņkalnā, kura proletārisko gaisotni pirms simts gadiem ar fonā kūpošo fabrikas dūmeni lieliski raksturo Mārtiņa Vilkārša dekorācijas.

Tā ir mūsu ikdiena, ilgas, sapņi, kurus izsapņo vienkārši latviešu strādnieku bērni, savā pagalmā spēlēdami republikāņus un indiāņus, arī trauksme, ko viņi izjūt starp divām revolūcijām lielo pasaules pārmaiņu priekšvakarā. Režisore Laura Groza likusi viņiem ieskatīties nākotnē, proti, šodienā ar to dienu acīm, un izrādās, aizgājušajam laikam ar mūsdienām ir daudz kopīga. Tikpat ietekmīga ir krievvalodīgo klātbūtne, bet viņi iespaidojami tikai ar pozitīvu piemēru.

Kopīga arī izceļošanas problēma. Vārnu ielas republika – sētas bērnu fantāzijas auglis – izrādē iegūst vispārinājumu ar savu valsti, neatkarīgu Latviju, par kuru impērijas žņaugos vēl uzdrošinās sapņot tikai ideālisti. Kam stipri tic, tas piepildās – to simboliski apliecina Mīce (viņas sapnis – kļūt par lidotāju), kā Ikars pārlidodama skatuvi izrādes beigās. Teatrāls, tomēr attaisnoti jēgpilns gājiens.

Dramaturgs Lauris Gundars no apjomīgā romāna meistarīgi izvilcis spraigākos un zīmīgākos notikumus, ļaujot gandrīz divarpus stundām aizzibēt nemanot. Aktieri darbojas kā labi noregulēts pulksteņa mehānisms, ar asprātīgām izspēlēm neļaujot atslābt uzmanībai.

25
mar
2011
X

Vārnu ielas sapņotāji

Linda Ģībiete
//Latvijas Avīze

Izrāde bērniem divos cēlienos – tik pieticīgi nodēvēts pēc Jāņa Grīziņa romāna motīviem veidotais iestudējums "Vārnu ielas republika".

Lauris Gundars labi būvējis romāna dramatizējuma struktūru, notušējot didaktiskos, ar šķiru cīņu un pārlieku kaismīgām politiskām idejām saistītos saturiskos pavērsienus, bet liekot darba idejai atklāties dabiskā personāžu saskarsmē – sarunās, situācijās, šķietami nejaušās atklāsmēs. Mārtiņa Vilkārša radītais skatuves iekārtojums ir gana pārsteidzošs un košs, kā to pieprasa pie kiča pieradinātā bērnu un jauniešu publika, taču vienlaikus piedāvā ļoti daudzveidīgu ainu telpisko risinājumu. Spēle var notikt vairākos "stāvos", mazie grīziņkalnieši var rāpties, skriet, slēpties, uz skatuves atrodas vieta gan gadsimta sākuma īres namiem ar šķietami nebeidzamiem iekšpagalmu labirintiem, šķūnīšu piebūvēm un kaktos apslēptiem bērnu rotaļu laukumiem, gan Grīziņkalna tramvaja līnijai, pa kuru kursē īsts tramvajs, gan ūdens lāmai (slavenajai Vārnu ielas jūrai) un pat iesārtām, fabrikas dūmu aizkvēpinātām pilsētas debesīm. Trūkst vien balagāna laukuma, par ko krāšņi izsakās izrādes dalībnieki, bet kas atrodas kaut kur, aizskatuvē, un jāuzbur iztēlē, tomēr šis uzdevums mazajiem nav pārāk viegls – nez vai mūslaiku lunaparks viņu iedomu ainās būtu atbilstoši poētisks tēls. Stilam piederīga ir Annas Heinrihsones veidotā kostīmu kolekcija, kurā padomāts gan par to, ka mātes un meitas kleitām jābūt darinātām no viena auduma baķa, gan par to, ka strādnieku bērni ir īpaši naski uz apģērbu nosmulēšanu.

Bez slepenas ielūkošanās mēģinājumu procesā grūti spriest par jaunās režisores Lauras Grozas darba metodēm, taču, skatoties viņas iepriekšējos iestudējumus un vērtējot svaigāko darbu – "Vārnu ielas republiku" – šķiet, režisore uztvērusi būtisku paņēmienu, kas iestudējuma struktūru nemanot pārvērš dzīvā, ticamā notikumā. Tās ir detaļas – Grīziņkalna puiku nobrāztie elkoņi, izbāztā mēle, cītīgi nododoties svarīgajām puiku darīšanām, pirmās bučas steidzīgums, mammu balsis, kuras no augšstāviem šaurajā pagalmā atskan kā tunelī. Dabiskas, reālajā dzīvē tvertas detaļas, visas uzveduma trupas prasmīgi izspēlētas, padara patīkami īstu arī iestudējumu kopumā. Tas uz teātru lielajām skatuvēm, sevišķi bērnu un jauniešu izrādēs, par nelaimi, nebūt nav tik bieža parādība.

Līdzīgi paveicies arī ar izrādes oriģinālmūziku – tās autoram Goran Goram šī ir debija teātra mūzikas jomā, varbūt tāpēc iestudējuma skaņu celiņā nav ne miņas no rutīnas un atbildības trūkuma. Mūzikā saklausāms Goran Goras kompozīciju ierastais skanējums, taču tam piemīt vairāk vienkāršības nekā lietām, ko mākslinieks paradis darīt uz skatuves. Mūzikā līdzās tradicionālajiem instrumentiem dzirdama arī visdažādākā svilpošana, žvadzēšana, šķindoņa, švīkstoņa, sitieni, rībieni, ko popkultūras kontekstā atpazīstam kā STOMP, taču avangarda mūzikā šāds trokšņu un tradicionālo skaņu sakausējums pazīstams jau sen. Patīkami, ka "Vārnu ielas republikā" mūzika izmantota ne tikai spraiga notikumu fona veidošanai, bet tā skan arī izrādes "iekšienē", proti, "trokšņošanu" ar dažādiem šķindošiem un grabošiem priekšmetiem rotaļājoties uzsāk izrādes dalībnieki, nemanāmi pievienojoties arī pavadījumam skandās.

Grīziņkalna bērni Dailes teātra iestudējumā tēloti utopiskākā garā nekā Jāņa Grīziņa romānā vai Adas Neretnieces kinolentē, neliekot uzsvaru uz sociālajiem un politiskajiem aspektiem, bet gan uz bērnu dabisko eksistences veidu – rotaļas viņu dzīvē kļūst nopietnākas par visnopietnāko nopietnību, kamēr lietas, par ko pieaugušie lauzītu galvu un plēstu matus, viņi padara par jestrām rotaļām. Tomēr kā mazam, tā lielam skatītājam ir skaidrs, ka strādnieku rajona bērnu dzīves nebūt nav tik jautras kā viņu rotaļas.

Pēc simt gadiem, tas ir, 2011. gadā, visi cilvēki būs vienlīdzīgi, nebūs ne strīdu, ne karu, ne naudas, ne ieroču, pasaule būs kļuvusi daudz labāka. Tā 1911. gadā spriež Vārnu ielas republikāņi. Arī par šo sapni varam nekļūdīgi teikt – tā ir tīrā utopija. Bet vai tāpēc liegts sapņot?

***

VĒRTĒJUMS

Režija 4/5

Dramaturģija 4/5

Scenogrāfija 4/5

Kostīmi 3/5

Mūzika 4/5

Aktierdarbs 4/5

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi