Oņegins

Video

Publikācijas

Teātra ciba: Oņegina pirmizrāde Dailes teātrī

2013. gada 28. februāris

Lasīt

Izrādes apskats: daudz, daudz lāču. "Oņegins" Dailes teātrī

2013. gada 11. marts

Lasīt

Pieaugšana vai sevis noliegšana?

2013. gada 14. marts

Lasīt

Kā Džilindžers mani iesēdināja peļķē

2013. gada 18. decembris

Lasīt

Два раза за последнюю неделю мне пришлось пережить в зрительном зале театра «Дайлес» то, что с самой юности меня, с одной стороны, глубоко печалило, а с другой — возмущало.

И в гастрольном спектакле Театра Сергея Безрукова «Пушкин», и в «Онегине» театра «Дайлес» Пушкин погибает. Снова переживаешь эту бессильную ярость, когда ничего не можешь противопоставить заезжему молодчику, походя убивающему того, кто сам — великое достояние нашего народа. «Как он мог?..» — этот вопрос звучит во мне уже несколько десятилетий…

Когда я смотрела безруковского Пушкина, четыре с половиной часа пролетели как один миг. Мне все время казалось, что это история обо мне и моих предках, что ничего более близкого всему моему существу показать на сцене невозможно. Эффект усиливался, когда герои с экрана на заднике сцены сходили прямо на сцену и продолжали начатое на экране действо.

А на ONegina, памятую о херманисовском «прочтении», шла с какой–то опаской. И, несмотря на блестящую игру всего актерского ансамбля, песенка Пушкина (Интара Бусулиса) «Спящая Наташа», практически единственная, не считая некоторых массовых сцен, исполненная в спектакле на русском, возмутила похабным окончанием. Это было в самом начале и, в общем–то, выглядело как камешек авторов — композитора Карлиса Лициса, поэта Яниса Элсберга и либреттиста Эвиты Мамаи — в огород Натальи Николаевны. Упрек, так сказать. Хотя нечего их в этом винить, ведь многие пушкинисты вот уже более 150 лет тоже вешают на юную супругу поэта всех собак…

С самого начала Пушкин как будто и принимал самое активное участие в судьбе своих любимых героев, ведь писал же он: «Онегин, добрый мой приятель…» — значит, мог и стихи ему свои читать, и выпивать с ним, и в карты играть, а с другой стороны, он только наблюдатель. Действо развивалось в русле сюжета романа «Евгений Онегин».

Можно назвать эту постановку мюзиклом, а можно и зонг–оперой. ВСЕ артисты театра пели — и соло, и хором. Хорошие голоса, достойное исполнение, запоминающиеся мелодии. Моя первоначальная настороженность постепенно улетучивалась, потому что я убеждалась в уважительном отношении к великому творению русского гения.

Богатые исторические, со вкусом сшитые костюмы (автор — Илзе Витолиня, которая создает костюмы и для нашего Русского театра), замысловатые раздвижные, двухэтажные декорации, где на втором этаже стоял письменный стол поэта и куда он уединялся, чтобы творить или рвать бумагу, выражая недовольство написанным или героями. Отлично поставленное сценическое движение и танец, раскрывающие отношения героев, эпоху, место, настроения, атмосферу — здесь много удачных находок.

Когда Татьяна (Иева Сеглиня) бранит Ольгу (Илзе Кузуле–Скрастиня) за легкомыслие на балу, где поссорились Ленский (Артис Робежниекс) с Онегиным (Артур Скрастиньш), сестры наскакивают друг на друга в танце. Бесхитростный, добродушный сельский бал в доме Лариных и светский бал в Санкт–Петербурге отличаются и настроением, и костюмами, и текстами. Механически много раз повторяя одно и то же про «удачный танцевальный вечер», поворачивается в разные стороны вместе, как заведенная игрушка, великосветская танцующая толпа. Так показаны пустота и набор условностей, по которым живет высший свет, — о них нам говорили еще в школе.

В сцене письма Татьяны на экране на заднике сцены возникает пушкинский факсимильный текст, а петербургские сцены предваряются возникающими на заднем экране рисунками поэта. И хотя сцена сна Татьяны в «Евгении Онегине» одна, постановщики сделали из нее три. Симпатичный Медведь из рассказанного в романе сонного видения, а вместе с ним целый цыганский табор (Мирдза Мартинсоне, Лилита Озолиня, Янис Паукштелло и другие) с настоящей повозкой и хор деревенских девушек в сарафанах и кокошниках, которые еще и танцевали с парнями, — говорят, в этих сценах участвовали все актеры театра! Красиво, зрелищно, «театрально».

Пушкин пытается уговорить Онегина с Ленским помириться, стоя между ними, но все совершается так, как и написано в романе. И вот здесь возникает первая церковная сцена — отпевание Ленского. Авторы музыки, текста и либретто, как мне показалось, постарались сделать это максимально бережно. Композитор Карлис Лицис говорил, что специально для этого слушал православное церковное пение. И слова в этой сцене из церковных песнопений — «Господи, помилуй!», «Прости грехи наши».

При помощи метафоры — дуэли Пушкина с Онегиным — постановщики показывают трагедию смерти поэта. Я думала: имели ли они право поместить на сцене иконы архангелов, ввести в сцену актера–батюшку в облачении, который окуривал ладаном из кадильницы скорбные фигуры присутствующих при последних мгновениях поэта и его самого на печально знаменитом диване? Ладан настоящий, его приятный запах распространялся на весь зал, усиливая эффект. А костюм для актера, играющего священника, сшили по образцу подлинного облачения. И снова вокал, напоминающий церковные песнопения, но не оскорбляющий твоих чувств.

Последняя ария поэта–Бусулиса звучит величественно и скорбно: «Прощайте мои любимые книги — мои учителя, прощай, жена, прощай Русская земля, единственная моя… Пока будут звучать на этой земле песни, буду жив и я…». Голос Интара хорошо, адекватно звучит на протяжении всего действа. Не потому ли он полушутливо говорил, что «Пушкин — это я».

После премьеры этого, безусловно, непростого, с профессиональной точки зрения, я бы сказала, выматывающего, спектакля постановщики и актеры поведали, что с сентября разучивали вокал, а соединили его впервые с реальными сценами только в начале января. Ведь это так непросто — петь и вести драматическую игру. В хоровых номерах участвовали все актеры театра, но была и помощь со стороны — на их голоса накладывалась запись и светского, и церковного хоров. Здесь еще много секретов, но при некоторой вольности сюжета он достаточно строго придерживается классики, и его все же можно смотреть школьникам, изучающим «Евгения Онегина». Во всяком случае, поэт здесь представлен достойным ЧЕЛОВЕКОМ.

Aizvērt

Līvija Dūmiņa

Labāks mūzikls par šo Dailes teātrī nav redzēts. Pat vēlējos vispārināt līdz Latvijai, taču apstājos, atcerēdamās šīs pašas komandas – Kārļa Lāča, Dž. Dž. Džilindžera, Evitas Mamajas, Jāņa Elsberga un Ingas Krasovskas – Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī. Un jāpaliek pie secinājuma, ka abi mūzikli ir labākie, kādi šeit redzēti.

Jaudīgā un siltām strāvām caurvītā mūzika, scenogrāfija, kostīmi, gaismas, teju visa trupa uz skatuves – Oņegina vēriens liek elpai aizrauties. Krieviskais kolorīts ar Puškina laikmeta garšu un kultūras vēstures apzināšanu līdz detaļām izstrādātās bildēs atstāj vajadzīgo iespaidu. Ieva Segliņa (Tatjana), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Olga), Artis Robežnieks (Ļenskis) un Artūra Skrastiņa «ar nāvi slimais» riebeklis Oņegins īpaši fināla ainā (tā nāves deja un galvas mājiens lācim – neizdzēšamas emocionālas atmiņas) ir lomas ar lielo burtu, un tādas tās ierakstās arī aktieru biogrāfijās kā ļoti labi, pat izcili darbi. Ideja par Puškina ieviešanu Oņegina sižetā ir daudzsološa un autora-tēlu attiecību līnija nospēlēta – harismātiskais Intars Busulis kā norūpējies tētis cenšas savākt nepaklausīgos bērnus. Viņa vokālās spējas, protams, ir unikālas, un klausīties Busuļa dziedājumus ir bauda.

Un tomēr iespaids pretrunīgs. Kaut kā pietrūkst. Tas «kaut kas» ir tik grūti formulējams kā dvēsele – kurš to redzējis, kāda tā izskatās? Tāpēc jārunā subjektīvā izjūtu līmenī – ja izrādes miesa tehniski noslīpēta gandrīz līdz perfekcijai, tad vismaz pirmizrādē dvēsele tajā šķita samocīta. Par dzīvību šaubu nav – piemēram, Tatjanas vēstules ainā tā burtiski ievibrē, saslēdzoties smalkajām un netveramajām matērijām, kas nojauc robežu starp skatuvi un zāli, mākslu un dzīvi. Un šī aina tāda nav vienīgā. Tomēr šķiet, ka izrādes dvēsele iegūtu vitalitāti, ja viscaur tai būtu ļauts skanēt Puškina valodā, jo Elsberga dzeja dažbrīd klab kā zirga pakavi, kas sabradājuši dzīvu miesu. Īpaši otrajā daļā Dzejnieka nāvē bija jādomā, ka ne jau Oņegina raidītā lode nogalina Puškinu, bet tie klabošie panti. Un kopumā tomēr – labākais mūzikls, kas Dailes teātrī redzēts.

Arno Jundze

Dailes teātra superhits, kāds pēdējos gados šajā teātrī nav bijis pieredzēts. Jau pērn Kārļa Lāča Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī ienesa latviešu mūzikla žanrā spēcīgu svaiga gaisa vilni, tomēr Oņegins pārspēj Liepājā redzēto gan muzikālā ziņā, gan pēc iestudējuma vēriena, pamatīgi izvēdinot arī Rīgas teātru telpu. Ejot uz pirmizrādi, bija bažas, vai tik aktieri lielā nopietnībā nedziedās atdzejotu Puškinu, jo krievu ģēnijs latviski skan apmēram tikpat atbaidoši kā latviešu tautasdziesmu atdzejojumi krievu valodā. Simtprocentīgs Puškins krievu valodā skanēja tikai vienreiz – pirmajā cēlienā, Busuļa balsī un tekstā, pēc kura smalka sabiedrība īsti nezināja, ko darīt – ķert pie sirds vai izlikties, ka viņiem bijušas dzirdes halucinācijas. Halucināciju nebija! Kad Krievijā, šķiet, 2009. gadā izdeva Puškina nerātnās vārsmas, viss beidzās ar to, ka grāmatas tirāžu konfiscēja toreiz vēl milicija, jo mūsu Čaks vai Melgalvs šajā ziņā Aleksandram Sergejevičam līdzi netur. Bez šī iestarpinājuma Dž. Dž. Džilindžers vienkārši nebūtu Džilindžers!

Ja ne šis huligāniskais izlēciens, viss pārējais tomēr risinājās pietiekami akadēmiskā un pieklājīgā gaisotnē, kuru var baudīt pat labi audzinātas ģimnāzistes. Kārļa Lāča mūzika ir veiksmes stāsts par sevi, veiksmīga bijusi ideja uzlikt uz skatuves ne vien Oņegina varoņus, bet arī pašu Puškinu, kurš, starp citu, pēc prominentu literatūras pētnieku un ne tik prominentu puškinologu domām, savā izcilajā darbā sevi attēlojis… kā Tatjanu. Savukārt monstrozais Oņegina traktējums Artūra Skrastiņa izpildījumā, kas varētu nobiedēt tos, kuriem no Oņegina ticis tik cik pamatskolā, tomēr atbilst Puškina iecerei attēlot viņam netīkamu jauno cilvēku, gaisa grābsli un iznireli, kurš pozicionējas gudrāks par citiem, bet patiesībā ir nekam nederīgs radījums – te ielikts viss Puškina riebums pret par sevi jaunāko dendiju paaudzi, kas laikam taču izkonkurēja Puškinu asprātībā, intelekta spējās un cīņā par jaunkundžu labvēlību. Liela izrādes veiksme ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Olga, bet jo īpaši Ievas Segliņas Tatjana. Ievas Segliņas jaunība un Odrijas Tatū faktūra ir lielisks atradums teātrim jau ne pirmajā lomā šosezon, ja vien aktrisei nesakāps galvā komplimenti un arī turpmāk veiksies ar režisoriem. Nevar nepieminēt arī Ļenski – Arti Robežnieku. Puškins arī šim tēlam ironiju nav taupījis – provinciāls lauķis, draņķīgs dzejnieks, tomēr uz skatuves Ļenskis ir neparasti silts un cilvēcisks.

Aizvērt

Маша Насардинова //Бизнес и Балтия

Театр "Дайлес" обзавелся собственным "Онегиным". По воле режиссера Дж.Дж.Джиллинджера спектакль обречен на скандал и успех; в сценическом деле это почти всегда синонимы.

Про скандал, наверное, всем интересно, поэтому позвольте без преамбул. В одной из первых сцен "Онегина" из уст Интара Бусулиса, играющего Пушкина, раздается классическое русское трехбуквенное ругательство. Громко, без смущения, на весь зал.

Далее. В сцене третьего сна Татьяны молодая красивая актриса Иева Сеглиня обнажает грудь.

Что там еще? Ах да. Онегин убивает Пушкина на дуэли.

А если кто-то скажет, что это мелочи, то окажется не прав, ибо в "Онегине" Алвиса Херманиса крамольного было примерно столько же, а стон о том, что Новый Рижский покусился на "наше все", слышится и сейчас, через полтора года после премьеры. Но эту тему даже развивать не хочется, потому что к театру она никакого отношения не имеет, только к бездарной (меж)национальной политике и измученным ею людям.

У Херманиса строфы "Евгения Онегина" звучали на русском.

У Джиллинджера стихи Пушкина вольно (и удобно для пения, потому что "Онегин" в "Дайлес" — мюзикл) переложены на латышский Янисом Элсбергсом. Великий и могучий прорывается на сцену лишь однажды, когда Онегин со своим приятелем Пушкиным учат жизни юного Ленского. Тут как нельзя более кстати приходится сочинение Александра Сергеевича "Недавно тихим вечерком", написанное о ту пору, когда несовершеннолетний лицеист Пушкин лишился невинности с Натальей, крепостной актрисой графа Толстого. Уроки старших товарищей не пройдут для Ленского даром: вскоре он и Ольга согрешат.

Постельная сцена выглядит первой серьезной натяжкой в либретто. А вот то, что Пушкин гостит у Евгения в деревне и знакомые каждому старшекласснику события разворачиваются у него на глазах, кажется донельзя естественным. Даже явление Александра Сергеевича в образе мужа Татьяны больше шокирует вернувшегося из-за границы Онегина, чем публику (публика не дура, публика помнит про "Я так люблю Татьяну милую мою").

Второй раз сюжет делает лихой поворот во время дуэли Онегина и Пушкина — такой же неизбежной, нежеланной и трагической, как и дуэль с Ленским. Для зрителя это сильный удар по нервам. Уравнять в правах Наталью Гончарову с Татьяной Лариной — не проблема, Онегин же с Дантесом в одно целое не срастаются, хоть ты тресни. Онегин что у Пушкина, что у Джила, что у великолепного актера Артура Скрастиньша, исполняющего в спектакле "Дайлес" титульную роль, — жертва. Прогневал человек судьбу неведомо чем. Нет ему счастья, не было и не будет. Жалко!

Дантеса не жалко никогда.

Вообще даже странно, что "Онегин" оставляет после себя мысли столь меланхолические. Потому что постановка эта — одна из самых ярких и зрелищных, которые только можно увидеть в городе. В ней идеально продуманы, выверены и сложены абсолютно все сцены, от сольных, вроде письма Татьяны, до умопомрачительных массовок, в которых поют и танцуют добрых три десятка актеров (включая роскошных дайлесовских гранд-дам — Лидию Пупуре, Лилиту Озолиню, Илзе Ваздику, Мирдзу Мартинсоне, Индру Брике, Марину Янаус). Классицистские декорации Мартиньша Вилкарсиса безупречны. Костюмы Илзе Витолини — воплощение стиля. Хореография Инги Красовской умна. Видеопроекции Артиса Дзерве и световая партитура Игоря Капустина могут не броситься в глаза (что само по себе похвала), но многое добавляют спектаклю.

И музыка, конечно. Музыка Карлиса Лациса в "Онегине" — даже не козырной туз, а целая колода козырей. Ее уже начали растаскивать на цитаты, песни, номера. Сама она тоже не без цитат: в сцене письма Татьяны, не таясь, проглядывает мелодия дуэта Татьяны и Ольги "Слыхали ль вы", с которого начинается "Евгений Онегин" Чайковского, и отзвуки Первого фортепианного концерта того же автора где-то потом мелькают; все это мило и забавно. Однако настоящие вершины в своем "Онегине" Лацис с Чайковским не делит.

Он сочинил прекрасную лирическую арию для Ленского (и Артис Робежниекс исполнил ее выше всяких похвал) и нервную, сверхдинамичную композицию для Пушкина (впрочем, удивляться надо не тому, как хорошо поет Бусулис, а его актерскому мастерству). Наконец, он придумал Татьяне еще два сна о несчастной любви — помимо всем известного, канонического, эротического, с медведем. В первом были цыгане пестрою толпою, Земфира и Алеко. Во втором Наина мучила Финна. И если этот шедевр, ради которого в спектакль рекрутировали джазовую диву Иеву Керевицу, не войдет в историю латвийской вокальной музыки, то это будет непонятно что за история такая.

Aizvērt

Гарри Гайлит //Патрон

Модным театральным трендом стал сегодня роман в стихах Александра Сергеевича Пушкина «Евгений Онегин». Его ставят и в Москве, и в Питере, и в Риге. У нас он идет уже сразу в трех театрах: в Новом Рижском, в Национальной опере и в Дайлес. Замечательно поставил Пушкина Дж.Дж.Джилинджер. Немного удивляет, что из классики он опять сделал мюзикл. Это настораживает, но уже на десятой минуте спектакль настолько захватывает, что до конца смотришь его с большим удовольствием.

Жаль, что отстает в этом марафоне наша Русская драма. Но что поделаешь, так у нас с классикой всегда. В латышских театрах уже много лет постоянно идут пьесы Чехова, играют Пушкина, Тургенева, даже Толстого, а на русской сцене все время ставят что–нибудь «покассовей» да попроще.

В спектакле Джилинджера «Onegins» все начинается не традиционно с «дяди самых честных правил, что не в шутку занемог», а чуть иначе. Перед нами дружеская попойка. В ней участвуют Онегин, Ленский и… сам Пушкин. А что? Поэт вполне мог нагрянуть к ним в деревню погостить. Он ведь в романе присутствует повсеместно.

Сцена роскошно костюмирована. Спектакль богато оформлен, и что радует, никакой модернизации, как это сделано в рижской Опере - там все одеты в современные офисные костюмы. Впрочем, по части моды Джилинджер небольшой сюрприз все же приготовил: в мюзикле роль Пушкина отдана ультра-модному эстрадному певцу Интару Бусулису. В остальных случаях Джилинджер обходится своими силами. Арию Онегина поет звезда театра и кино Артрур Скрастыньш, арию Ленского - Артис Робежниекс. Голоса у них замечательные. Во всяком случае, для мюзикла ничего лучше и не надо.

Сцена дружеской попойки неожиданно завершается очень скабрезным, матерным анекдотом, отчего зал, конечно, встает на уши. Дескать, вот, нате вам, опять опускают классику.

Но, к счастью, ничего подобного до конца спектакля больше не случается. А этот единственный пошлый эксцесс со словом из трех букв публика может воспринимать и как камешек в адрес Нового Рижского театра. Мол, Джилинджер намекает, что он тоже может Пушкина лихо, по-постмодернистки вывалять в грязи, но делать этого не собирается. И действительно, весь спектакль у него наоборот проникнут глубоким пиететом и к самому поэту, и к его поэтическому шедевру. Словно Джилинджер хочет нам продемонстрировать, как без примитивного осовременивания и прочих дешевых постмодернистских приемов, можно очень интересно и увлекательно поставить русскую классику. Впрочем, настаивать не буду - это только мое предположение, однако такой урок он нам своим мюзиклом преподнес.

Идею поставить музыкальный спектакль по роману Пушкина (но не оперу!) Джилинджер вынашивали полтора года. Здесь стоит особо отметить, что если в двух других постановках - в Национальном оперном и в Новом Рижском театре - текст «Евгения Онегина» звучит на русском, то для мюзикла поэт Янис Элсбергс специально заново перевел Пушкина на латышский язык. Вернее, не просто перевел - он сочинил целое либретто. И вдобавок, для пущей яркости, подверстал к нему кое–что из пушкинских «Цыган», «Руслана и Людмилы», и даже из его повести «Выстрел». Получилось очень необычно. Как сказал Бусулис: «Это очень вольный перевод, с большим количеством отсебятины. Но самые козырные стихи Пушкина, из–за которых Пушкин и стал Пушкиным, на латышский переведены построже».

И еще одна особенность. Пожалуй, самая важная. Обычно мюзиклы, если они ставятся по мотивам классики, превращаются в банальную вереницу сценических иллюстраций. Здесь же мы видим живой, полноценный спектакль. Такое впечатление, что Джилинджер не «Евгения Онегина» интерпретирует, а делится своим воспоминаниями о том, каким ему запомнился давно читанный роман в стихах и трагическая история гибели поэта вперемешку с разными эпизодами из других памятных режиссеру произведений.

Этот прием дает свободу для фантазии. В спектакле, может быть, самыми интересными становятся умышленно «пропущенные» поэтом главы романа. В тексте они скрыты за многоточиями, а здесь ярко и динамично вписываются в мюзикл. Это фольклорные сцены с цыганами, сцена ссоры Ольги и Татьяны из-за предстоящей дуэли Ленского с Онегиныма, это церковная литургия с настоящим священником. Он ходит перед нами, освещая всех кадящим кадилом, и густой запах ладана льется в зрительный зал. А на сцене тем временем теряющий рассудок Онегин переживает нелепую смерть поэта. И звучит уже не оперная тема любви Онегина и Татьяны - она переходит в более глубокую, философскую тему поэта и судьбы. Оказывается,м свой мюзикл Джилинджер поставил о том, что Пушкин в «Евгении Онегине» по сути дела сам предсказал свою смерть.

Неожиданный финал. Да и весь спектакль получился тоже очень неожиданный. В последнее время увидеть на сцене хорошую современную постановку - большая редкость. Удивительно, что такой великолепной современной постановкой оказалась инсценировка всеми читанного перечитанного классического романа. И жаль, что не на русском языке.

Aizvērt

Dita Eglīte //Delfi.lv

Dailes teātra "Oņegins" noteikti būs baudāms Puškina daiļrades pētniekiem un zinātājiem. Taču arī citiem Kārļa Lāča, Evitas Mamajas un Jāņa Elsberga mūzikls Dž. Dž. Džilindžera režijā var kļūt par itin spilgtu šā gada kultūras dzīves notikumu.

Vērtējums:

Par Dailes jauniestudējuma karognesējiem pamatoti varētu uzskatīt Liepājas "Pūt, vējiņi!" veiksmes stāstu un atraktīvā dziedātāja Intara Busuļa iesaistīšanu Puškina lomā. Intriga brīnišķīga un uzvedums, protams, tika gaidīts kā Notikums. Turklāt iespaidīgā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija rada aizdomas, vai milzīgā Dailes teātra skatuve nav sarāvusies un, ja skatuvniekiem nevajadzētu stumdīt Larinu mājas "salontelpas", mūzikla scenogrāfijas iespaids būtu pavisam nevainojams.

Ja runā par lāčiem, vispirms jau droši vien jāsāk ar to Lāci, kas rakstāms ar lielo burtu. Liepājas teātra mūziklā ausis priecēja latviešu tautasdziesmu motīvu "vinjetes", spēcīgi uzrunājot individuāli latvisko gēnu, savukārt Dailes "Oņeginā" Kārļa Lāča muzikālajā audumā sajūsmina krieviskā kolorīta organiskā klātbūtne. Tas pats sakāms par Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera kopradīto skatuves stāsta karkasu jeb scenāriju. Krieviskais, pirmkārt, jau iemiesojies visos lāčos, kas iestudējumā parādās vairākkārt – gan kā mīlīgi pūkains meža zvērs, gan kā nerakstīts Krievijas simbols, gan tekstos izspēlējot neviennozīmīgos priekšstatus un pieņēmumus par lāča lempīgumu vai draudīgumu. Un galu galā izrādē Oņegins, raujoties uz nāvi, cer, ka vismaz lācis viņu piebeigs. Līdzīgi kā "puškinologi", aiz laimes te varētu raudāt arī semiotiķi.

Aizraujoši tekstos saklausīt latviešu valodas spēles. Tā Larinu mājas ainā, satiekoties trīs draugiem ar daiļajām māsām Olgu un Tatjanu, sparīgi tiek dziedāts "lai sapņi piepildās". Tikmēr, priekšzināšanu dēļ, dramatiskās priekšnojautās saraujos, atceroties Tatjanas simbolisko sapni par lāci. Tomēr kopumā Jāņa Elsberga dzeja šķiet it kā neadekvāti sadzīviski un arī "klab" par daudz. Ir gan asprātīgs šāds risinājums, lai paironizētu par Ļenska aprobežotību un mazspēju dzejas laukā, viņa mutē liekot plikas rīmes – formā, bet saturā – dabas apcerēšanu.

Cita starpā – dabas tēma savukārt poētiski un jēgpilni risināta video mākslinieka Arta Dzērves paātrinātajā gadalaiku ritā video projekcijā Oņegina un Ļenska dueļa fonā, it kā attēlojot, kā pirms nāves visa dzīve acu priekšā nozib kā viens mirklis. Traģiski aprobežots un nenoticis cilvēks varbūt arī ir šis Arta Robežnieka Ļenskis, kurš joprojām savos gados plivinās pa mākoņiem gan vārdos, gan mīlā (kamēr astoņpadsmitgadīgajam Puškina oriģināla jauneklim to varētu piedot). Tomēr "Olga-Volga", "kodes-lodes" u.c. primitīvās atskaņas vērienīgo "Oņegina" konceptu stipri piezemē, liekot apšaubīt, vai šim "Oņeginam" ir maz kāda saistība ar izcilo krievu dzejnieku Aleksandru Sergejeviču Puškinu.

Jau izskanējuši diametrāli pretēji viedokļi par Intara Busuļa lomu konkrētajā tēlā un jēgā. Es laikam piederu pie tiem, kam radošās grupas iecere šķiet sevi attaisnojusi. Ja vien ignorēju mūzikla Puškina dzīves prozu apcerošos pirmsnāves pantus par īso tēva mūžu un atstājamo bibliotēku, par neadekvāti izstiepto finālu ar kārtējo Cienīgtēvu un vīraka kūpināšanu-šūpināšanu (kas šosezon tika izmantots jau "Finita la comedia!") un ilustratīvi dekoratīvo dzejnieka guldināšanu uz baznīcbeņķa nemaz nerunājot.

Taču tā nav Busuļa vaina un visādi citādi Busuļa– nebēdņa- mākslinieka klātbūtne tieši Puškina– citādā ādā man šķiet ļoti simpātiska. Vairāk kā spridzīga ir arī viņā nerātnā dziesmiņa krievu valodā par dusošo skaistuli Natašu. Līdzās atsaucēm uz citiem Puškina darbiem Busuļa- Puškina "realitāte" rada tādu kā mistikas klātbūtni (atšķiras arī Busuļa dziedāšanas maniere!). Tādēļ gan adekvāti, gan asprātīgi šajā kontekstā iepazīšanās ballītē izspēlējas Olgas vārdi: "Ļenski pazīstam, Puškinu lasām, bet – kas ir Oņegins?"

Jā, un - kas ir Oņegins? Uz šo jautājumu atbildēt ir visgrūtāk. Varbūt pat neiespējami. Nejaukais ciniķis, dzīves apnikušais kundziņš, ar veģetatīvo distoniju slimais, depresīvais švīts? Pirmajā Tatjanas sapnī, kurā iestrādāta Puškina poēma "Čigāni", var ieraudzīt norādes uz to, ka Oņegins tiek asociēts ar zvēru, droši vien – arī ar lāci. Pārējie divi sapņi to tikai vēl apstiprinās. Sapņi vispār izrādījušies labs materiāls un forma, kā muzikālo stāstu par Oņeginu un Puškina daiļradi padarīt kolorītāku, biezāku un reizē – noslēpumaināku. Tie izrādē inscenēti ļoti spilgti un atmiņā iespiežas pārliecinoši.

Neaptveramu darbu vērienīgajā mūziklā ieguldījusi horeogrāfe Inga Krasovska, kuru Dž. Dž. Džilindžers intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" neminstinoties pat nosaucis par otro režisori.

Jaudīga un reizē dziļi simboliska jau ir pati pirmā tautas jeb kora parādīšanās. Skatuves priekšplānā trīs draugi dīkdienīgi gulšņā uz cisām, sitot "trīs kārtis" un kundziņu uzvedībā nolasāma neizturama garlaicība, kamēr tauta pilnasinīgi izdejo un izdzied savas nacionālās tradīcijas (uztverot enerģisko tautas parādīšanos, pirmā asociācija nez kāpēc ir ar Masļeņicu). Radīts kolorīts kontrasts – vienkāršajai krievu tautai dzīve nekad nav bijusi salda, turpretī Oņegins, piemēram, vai mirst nost bez darba, ar svētkiem, vai bez ballītēm…

Kustību partitūra oriģināli izstrādāta arī abām balles ainām. Īpaši "roku dejas" ļauj aizdomāties par nesen redzēto, teatrāli dejisko Džo Raita "Annu Kareņinu". Inga Krasovska ne par matu neatpaliek no Antverpenes avangarda horeogrāfa Sidi Larbi Cherkaoui. No lielā ansambļa skatiem īpaši gribētos izcelt Čigānu ainu jeb Tatjanas pirmo sapni. Niansētajā gaismojumā un horeogrāfijā, kā arī Ilzes Vītoliņas kostīmu kolekcijā Tatjanas pirmais sapnis ir kā atsevišķa izrāde izrādē – ar Ilzes Vazdikas noslēpumaini valdonīgo Čigānmammu, Ērikas Eglijas splīnīgo čigānieti Zemfiru un Intara Rešetina šarmanto jaunekli centrā, kā arī ar enerģētiski jaudīgo mūziku. Čigānu motīvs ieskanas arī finālā Oņegina dziedājumā – viņā, protams, ir kaut kas arī no pasaules klejotāja- meklētāja čigāna dabas.

Gluži cilvēciski šajā skatuves stāstā tomēr gribas identificēties ar Olgu un Ļenski. Tīrā bauda klausīties Arta Robežnieka skanīgi siltajā vokālā vai ļauties Ilzes Ķuzules- Skrastiņas dzīvespriecīgi nevainīgajam meitenīgumam. Viņas Olga ir sirsnīga un vitāla jaunava, kurā iemīlēties varētu jebkurš. Tā vien šķiet, ka arī Oņegins pirmajā ballītē drīzāk pamana Olgu (kamēr Tatjanu varbūt ievērojis ne vairāk kā kuru katru mēbeli šajā mājā). Emocionāli uzrunā nevis Tatjanas traģēdija, bet drīzāk Olgas bēdu aina pēc Ļenska nāves un nelaimīgās meitenes nesekmīgie centieni ietīties aizkaros, kas tik jutekliski vēl gluži nesen "stāstīja" par abu cilvēku mīlas attiecībām.

Iespējams, ka Dž. Dž. Džilindžera stāsts ir arī par to, kā radītājs netiek galā ar savu varoni Oņeginu, kurš uzsācis no autora neatkarīgu dzīvi. Ja Busuļa Puškins ir visnotaļ harmonisks, Skrastiņa Oņegins pēc iespējas ātrāk vēlētos uzzināt, "kādā krāsā acis nāvei". Varu iedomāties, ka šādās galējībās intensīvas radīšanas procesā dzīvo jebkurš mākslinieks: kad no vienas puses tevi aptver radīšanas bauda, no otras – neizturamas šaubas vai vēlme aiztiekties aiz iespēju robežām.

Mazāka vieta šoreiz atvēlēta Tatjanai. Ieva Segliņa dzied skaisti un tīri, taču tēlojumā ir tikai divas "maskas": ieinteresēts izbrīns, sekojot Oņegina parādībai un fināla epizodēs – jaunas sievietes godīgs pašapzinīgums. Viņai gan lieliski izdodas noturēt skatītāju zāles uzmanību liktenīgās vēstules ainā, un pēdējā Tatjanas un Oņegina duetā uz brīdi noticu, ka viņa tiešām šo "zvēru" varbūt arī mīlējusi. Bet, kāpēc Oņegins pēkšņi aizrāvies ar precēto un tāpēc tagad nepieejamo Tatjanu, nesaprotu un nenolasu. Turklāt Artūra Skrastiņa sejā joprojām nav pazudis sarkastiskais smīns un viņš arvien vairāk atgādina ar nāvi slimo. Vai tik vientuļam un neizprotamam cilvēkam no malas maz kāds var palīdzēt? Busuļa Puškins mēģina – sūtot tīru Tatjanas mīlestību, taču tas rezultējas ar Ļenska nāvi. Vai Puškins beigās sevi soda par to? Izsaucot Oņeginu uz dueli, zinot, ar ko tas atkal var beigties?...

Ir īpašas sajūtas atrasties tik pārpildītā Dailes teātra lielajā zālē. Varbūt kas līdzīgs piedzīvots populārā "Šveika" laikā ar "Prāta vētru". Toreiz Artūra Skrastiņa titulvaronis bija jauns un asprātīgs dzīves paradoksu spridzinātājs, bet no šodienas tik nesimpātiskā Oņegina drīzāk gribētos turēties pa gabalu. Tāda mūslaiku dzīves drāma – un skatītāji izrādi uzņem ļoti atsaucīgi, gatavi aplaudēt vai pēc katra otrā muzikālā numuru, un arī aktieri ir ļoti atdevīgi šajā darbā. Ja nu vienīgi potenciālajiem apmeklētājiem var ieteikt biļetes izvēlēties kaut kur tālāk no skandām, jo troksnis brīžiem ir mežonīgs – gan jau ka dzirdi arī traumējošs.

Aizvērt

Ieva Rodiņa //satori.lv

Dailes teātra granduzvedums mūzikls "Oņegins" tapis kā režisora Dž. Dž. Džilindžera, libretistes Evitas Mamajas, dzejnieka Jāņa Elsberga, komponista Kārļa Lāča kārtējais sadarbības posms. Līdzās nacionāli mītiskajai laiktelpai, kas pārliecinošā formā attēlota Liepājas teātra mūziklā "Pūt, vējiņi!" (2011), "Oņegins" šķiet kā stilistiski loģisks turpinājums, tikai šoreiz – mēģinot skatuviski notvert krievu kultūras "zelta laikmeta" – romantisma – elpu.

Lai gan salīdzināšana pie nekā konstruktīva nevar novest, tomēr Dailes "Oņegina" kontekstā nevar aizmirst arī pērn JRT Alvja Hermaņa režijā tapušo iestudējumu "Oņegins. Komentāri", kas izskanēja pieklusināti intīmā noskaņā – visticamāk, šāds iespaids palicis atmiņā aktieru meditatīvās dzejas deklamācijas izteiksmes dēļ. Tomēr aiz šī hipnotizējoši poētiskā virsslāņa slēpās skrupulozi racionāla Puškina darba un ar to saistītās laikmeta panorāmas analīze, par dominējošo no divām monētas pusēm tomēr kļūstot lekcijai. Šķiet, šāds izrādes formāts ir tuvāks JRT tradicionālajai stāstu stāstīšanas metodei. Teātra regulārie apmeklētāji jau pieraduši pie grēksūdzes tipa uzrunām, kuras aktieri kā monologus runā skatītāju zālei, šajā izteiksmē apvienojot gan atsvešinātību, gan personiska tuvplāna elementus.

Ja JRT izrāde ir stāsts par laikmetu, tad Dailes teātra lieluzveduma centrā noteikti ir cilvēks un viņa jūtu pasaule. Ne velti Dailes teātrī tapušajā mūziklā Intara Busuļa iemiesotais Dzejnieks šķietami zaudējis ģēnija oreolu un kļuvis par izrādes varoņu laikabiedru – tātad būtībā organiski iekļāvies paša iztēles radītajā pasaulē. Zīmīgi, ka pirms izrādes sākuma Intara Busuļa Puškins iznāk no kulisēm un Harija Spanovska Duelants no pretējām kulisēm šauj uz viņu pāri skatītāju galvām, bet – nenošauj. It kā Dzejnieks spētu valdīt paša iztēlē radīto realitāti un tikai pasmieties par kāda tēla mēģinājumu nepakļauties viņa spalvai. Izrādes gaitā gan šī kontrole zūd un Puškins iet bojā, paša radītā varoņa Oņegina nošauts, – tēla paustā patiesība ir kļuvusi dzīvāka un reālāka par rakstnieka iztēles un iedomu abstrakto dabu.

Sākotnēji šķiet, ka Puškina kā tēla ieviešana izrādes darbībā ir tikai formāls, varētu teikt, dekoratīvs elements. Tomēr tas būtiski paplašina romānā "Jevgeņijs Oņegins" ietverto konfliktu loku, liekot domāt par realitātes un iztēles radītu priekšstatu attiecībām – par to, vai mēs ikdienā dažkārt necenšamies izmisīgi radīt paši savu iedomātu realitāti, vēlamo pieņemot par esošo un bieži vien attieksmi pret kādu notikumu nostādot augstāk par pašu realitātes faktu. Gluži tāpat izrādē iztēlotais (respektīvi, Dzejnieka radītie tēli un notikumi) no labdabīgas fantāzijas kļūst par neapturamu cēloņsakarību ķēdi, kuru apturēt vai pat izmainīt vairs nav tās radītāja jeb ierosinātāja spēkos.

Šķiet, attieksmē pret Puškina darba galveno varoni Jevgeņiju Oņeginu iespējami divi ceļi – viņu iespējams interpretēt gan kā jaunības piedāvāto iespēju apdullinātu maksimālistu, kas ieslīdzis pārmērīgā paštīksmē un narcismā, gan kā aukstu, emocionāli atmirušu ciniķi, kas, dzīves nogurdināts un vīlies, gluži vienkārši atsakās cilvēciski just. Dž. Dž. Džilindžers Dailes teātra versijā izvēlējies otro interpretācijas ceļu, gan Oņegina, gan viņa tuvākā drauga Ļenska lomu piešķirdams jau mākslas un dzīves pieredzējušiem aktieriem Artūram Skrastiņam un Artim Robežniekam. Oņegins Artūra Skrastiņa attēlojumā iemieso mūsu laikmeta "modernā" cilvēka ikonu – (pseido)intelektuālu dendiju, kura sejā mijas absolūta vienaldzība un nonicinošs riebums. Turklāt aktieris varoni spēlē tik vēsi atsvešinātu no visa apkārt notiekošā, ka brīžiem darbībā aktīvāk iesaistās un "oņeginiskāks" par pašu Oņeginu kļūst Intara Busuļa Puškins, kurš apveltīts ar ne mazāk attīstītu prasmi ironizēt par apkārt notiekošo. Oņegina būtība atklājas tikai apkārt esošo cilvēku atspulgos, viņam kļūstot par spoguli, kurā kā maskas ik pa brīdim pavīd atsevišķas detaļas, noskaņas un fragmenti no apkārtējās sabiedrības. Šis Oņegins atgādina ēnu, kas gurdi un bezkrāsaini slīd caur dzīvi.

Jau sākotnēji kļūst skaidrs, ka Artūra Skrastiņa Oņegins un Arta Robežnieka Ļenskis ir absolūtie pretstati, kuru pasaules skatījums kardināli atšķiras – ne tikai tik fundamentālos jautājumos kā tajā, kas ir patiesā dzīves jēga un vai tāda vispār ir, bet pat tik ikdienišķos kā priekšstati par uzvedības etiķeti sabiedrībā. Dailes "Oņeginā" Arta Robežnieka Ļenskis šķiet ieslīdzis vieglā paštīksmē, un šo sargājošo, utopisko laimes izjūtu uzturēt palīdz Ilzes Ķuzules-Skrastiņas vieglprātīgi koķetā Olga. Viena no ironiskākajām ainām uzvedumā ir Olgas un Ļenska "sadziedāšanās" baldahīnu un grandioza izmēra puscaurspīdīgu plīvuraudumu aizsegā – pieticīgi "aizplīvurotā" mīlas aina smīdina ar pārspīlēto naivumu, pat bērnišķīgumu, ļaujot Ļenska un Olgas attiecības interpretēt kā ārpus laika un telpas eksistējošas. Abu romantiskie priekšstati par to, kādai jābūt patiesai mīlestībai, tik spilgti kontrastē ar Oņegina un Tatjanas attiecību stāstu, ka šķiet iemiesojam kādu utopisku pasaku ainu.

Tomēr no oriģināltekstā ierakstītās traģiski skaudrās Oņegina un Tatjanas mīlestības, kuru Oņegins jaunības maksimālismā atraida kā nevērtīgu un pieļautās kļūdas smagumu apjauš tikai tad, kad Tatjana viņam zudusi, Dailes teātra uzvedumā pāri palicis gaužām maz, jo rodas sajūta, ka režisora interpretācijā Oņegins nemaz nav spējīgs mīlēt, gluži tāpat kā nav spējīgs uz jebkādu nesavtīgu rīcību – piedot, aizmirst, piekāpties vai lūgt piedošanu. Savā kokainumā Oņegins atgādina mēbeli, tādu kā "Nārnijas hronikās" tēlotais teiksmainais drēbju skapis, caur kuru izejot var nokļūt citā pasaulē. Oņegina pasaule ir posts un vilšanās, viņa vienaldzība un dzīves apnikums kā destruktīvs spēks savā ceļā šķietami nejauši iznīcina visu – Tatjanas jaunības sapņus, Olgas un Ļenska bērnišķīgi saldās jūtas, ciešo tu-draudzību ar Ļenski... Artūra Skrastiņa Oņegins kā gražīgs bērns negribīgi tiek ierauts duelī kā spēlē, kurā (negribot) uzvar, tāpat kā bez viņa gribas un līdzdalības dzimst jūtas pret Tatjanu – un rodas sajūta, ka Oņegins Tatjanu iemīl tikai kā smuku porcelāna figūriņu, kas negribot nokļuvusi cita rokās un tieši tādēļ kļuvusi tik iekārojama.

Tikmēr Ievas Segliņas Tatjanas jūtu dzīve uz skatuves izskan tik koncentrēti un patiesi, ka kļūst par mūzikla centrālo stāstu – ne velti būtiskākās sižetiskās intermēdijas veido tieši Tatjanas sapņi, kuros Oņegins pārvērties neveikli groteskā dejojoša lāča tēlā kā nepieradinātās, mežonīgās Krievijas simbols, iemiesojot ārēji priekšzīmīgās Tatjanas zemapziņas kaislības. Līdzīgi kā Oņegins iemieso mūsdienu cilvēka absolūti negatīvo, tā Tatjana – pozitīvo arhetipu. Kamēr Oņeginam viss notiekošais ir nedaudz garlaicīga spēle, kuras spēlēšanai viņš neredz jēgu, tikmēr Tatjanas ciešanas un caur tām piedzīvotais iniciācijas process atgādina stilizētu svētceļojumu, kura laikā viņas dvēsele attīrās un atdzimst, kļūdama vēl cēlāka un nesavtīgāka. Aktrises attēlotā jūtu amplitūda ir apbrīnojama – no bērnišķīga mulsuma par pašas jūtām līdz karaliski aukstai atsvešinātībai, pāraugot Oņeginu. No diviem bērniem – naivi labticīgās Tatjanas un mūždien neapmierinātā un savtīgā Oņegina – izrādes beigās pieaudzis (jo spēcīgs uzņemties atbildību par paša rīcību) ir tikai viens. Taču vai šī pieaugšana interpretējama kā sevis noliegšana vai gluži vienkārši kā racionāli pārdomāts solis, nepakļaujot savu dzīvi postošai iznīcībai? Uzvedums skaidru atbildi nesniedz. Taču ir skaidrs, ka mūsdienu pasaulē izdzīvot var tikai tāds cilvēks, kas ar iekšēja spēka palīdzību spējīgs pārvarēt vilšanās un pakļaut sevi nežēlīgajam pārvērtību jeb pieaugšanas procesam, nemitīgi sevi pilnveidojot.

Aizvērt

Silvija Radzobe //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Pēc Teātra Vēstneša pasūtījuma uzrakstīju rakstu par Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera darbu pēdējos gados, kas tiks publicēts žurnāla 3. numurā. Mana sacerējuma virsraksts ir Džilindžers: divi vienā un galvenā atziņa, ka režisors Dailes teātrī sevi realizē kā rūpīgs saimnieks-organizators, bet Liepājas teātrī – kā mākslinieks. Raksta tapšanas laikā man nebija iespējams vēlreiz noskatīties Oņeginu, ko biju redzējusi pirmizrādē. Mūziklu redzēju tikai 10. decembrī, kad žurnāls jau drukājās tipogrāfijā un kad tajā nevarēja mainīt vairs ne vārda. Bet 10. decembra vakara Oņegins izmainīja ne tikai manu viedokli par šo iestudējumu un režisoru, bet par visu Dailes teātra pašreizējā brīža seju.

Latvijas teātros aizvien biežāk tiek izlaistas negatavas izrādes, kuras gatavību sasniedz vien ap septīto desmito rādīšanas reizi. Mans personiski piedzīvoto negatavo izrāžu saraksts pēdējās sezonās nav mazs: Zojas dzīvoklis Valmieras teātrī, Kabalas noslēpumi, Ilgu tramvajs JRT, Osedžas zeme NT, M. Butterfly un Oņegins Dailes teātrī... Turklāt tās visas ir nozīmīgas izrādes, bieži vien attiecīgo teātru sezonas centri. Dzirdēts viedoklis – tas taču tikai dabīgi, katrai izrādei vajag iespēlēties. Var piekrist tiktāl, ka piektā izrāde var/drīkst būt labāka par pirmo. (Kaut gan nevaru iedomāties, ka R. Vilsons, E. Nekrošus, R. Kasteluči, K. Serebreņņikovs vai K. Smeds publikai rādītu pusgatavu darbu.) Bet nevar piekrist gadījumiem, kad pirmizrāde rada tik atgrūdoši negatīvu iespaidu, ka to pārvarēt, lai noskatītos uzvedumu vēlreiz, ir ārkārtīgi grūti. Kā personiski man bija ar Oņeginu. Šādai situācijai ir vairākas krasi negatīvas sekas. Avīzes/žurnāli recenzijas pieprasa tūlīt pēc pirmizrādes. Ja kritiķis ir godīgs un redzīgs, viņš pauž negatīvu viedokli, par ko no teātra puses tiek pasludināts par ļaundari, kurš nīst skatuves mākslu. Bet par vienu un to pašu uzvedumu pie mums neraksta vairākas recenzijas, un tā teātra vēsturē tiek iegrāmatots negatīvs vērtējums, kas vairs neatbilst konkrētajam objektam, ja izrāde piedzimst. Un kritiķis tiek iesēdināts peļķē.

Protams, neviens mākslinieks apzināti netiecas izlaist brāķi. Vai mūsu teātros pārāk īss ir laiks, kas tiek plānots izrādes iestudēšanai? Vai režisori neprot mērķtiecīgi organizēt darbu? Vai aktieri nav pietiekami profesionāli? Vai tiek ņemts vērā, ka sarežģītākām izrādēm, pie kurām pieder arī mūzikli, laiks ir nepieciešams ilgāks?

Turklāt nav godīgi skatītājiem pārdot negatavas izrādes, kuru cenas, salīdzinot ar Eiropu, ir relatīvi zemas, bet, samērojot ar mūsu cilvēku vidējiem ienākumiem, tikpat augstas. Teātris arī finansiāli tā zāģē zaru, uz kura pats sēž – ja cilvēks teātrī būs pirmo reizi vai arī būs atvilkts labprātīgā piespiedu kārtā, viņš vairs otrreiz, ja būs sastapies ar brāķi, nenāks pat par velti.

Tagad Oņegins ir ne tikai viena no pēdējo gadu labākajām Dailes teātra, bet visas Latvijas teātru izrādēm, kas pēkšņi atļauj ieraudzīt trīs būtiskas sakarības. Šis uzvedums kopā ar Aleksandra Morfova Finita la comedia! un Lauras Grozas M. Butterfly, pirmkārt, visi tapuši uz Dailes nolādētās Lielās skatuves un veido intriģējošu uzvedumu trijotni, kuras skatīšanās sagādā baudu un kuru gribas redzēt atkārtoti. It kā tai piemistu kāda saldā indes garša – noslēpums vārdā teatrālisms un sāpoša cilvēciskā dvēsele. Otra sakarība: Dailes teātris tādējādi izrāvies no ilgstošā stagnācijas stāvokļa. Un trešā – pašlaik Džilindžers ar Pūt, vējiņi! un Oņeginu sevi reprezentē kā mūziklu labāko moderno iestudētāju Latvijā. Mākslinieciskās kvalitātes ziņā blakus, manuprāt, var stāvēt vienīgi Lauras Grozas šīrudens Piafa Liepājas teātrī. Un galasecinājums: nav divu Džilindžeru, ir viens, kurš pilnvērtīgi kā mākslinieki sevi realizē kā Dailē, tā Liepājā, turklāt viņam izdevies, kā šķiet, pilnībā atbrīvoties no pēckaligulas traumas.

Oņeginā vislielākās, gandrīz neticamas pārmaiņas notikušas ar Artūru Skrastiņu Oņegina lomā un Intaru Busuli kā Puškinu. Izrādījies pilnīgi pamatots lēmums uzaicināt uz dzejnieka lomu šo dziedātāju: viņš omulīgi šiverē pa skatuvi, visur jūtas kā mājās, bet brīžos, kad viņa nesatraucamā pašapmierinātība draud ieslīgt komēdijas žanrā, pēkšņi iedziedas tādos reģistros, kas K. Lāča mūzikā ļauj saklausīt kādu gluži pārpasaulīgu dimensiju. Tādējādi ieraugām Puškina tēla divdabību – talants, pat ģenialitāte, kas paslēpta pilsoniska dzīves baudītāja piezemētajā veidolā. Savukārt A. Skrastiņš Oņeginu spēlē kā tipisku romantisma traģēdijas tēlu, apgāžot visas teorijas par traģēdijas varoņa neiespējamību mūsdienās. Var jau būt, ka režisors un A. Skrastiņš pret Oņeginu ir žēlsirdīgāki nekā Puškins, jo cilvēku zem ironiskās ārējās elegances atklāj ātrāk, nekā to dara autors. Taču personiski man par to ir pilnīgi vienalga, ja rezultāts ir tik pārliecinošs, emocionālajā ziņā pat satricinošs. A. Skrastiņa Oņegins ir maksimālists, kurš tiecas pēc absolūtā – mīlestībā, draudzībā, dzīves jēgā. Un izdara liktenīgu kļūdu – vīlies visos apkārtējos, neierauga Tatjanā sev radniecīgu dvēseli. Viņa nepiepildītās ilgas un alkas, vientulību, neprasmi atbrīvoties no aizsardzībai uzliktās ironijas maskas aktieris izdzied ar tādu spēku un kaisli, ka teksts it kā izkūst, izšķīst mūzikā, un telpā kā viļņi skalojas vien balss, kas pati pārvērtusies par mūziku. Rodas sajūta, kamēr skan šī balss, pasaule kļūst labāka, nekā tā reāli ir... Aktierim laika gaitā izdevies arī pārliecinoši iemiesot stilizēto kustību partitūru, kas saistās ar uzsvērti izteiksmīgām, romantisma teātrim raksturīgām ķermeņa pozām, kuras, no vienas puses, pasvītro Oņegina eleganci, no otras puses – ir ironisks komentārs par viņa dendijismu. Un – palīdz tikt prom no aktieriskā paštēla.

Apburošs ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Olgas un Ievas Segliņas Tatjanas duets: māsas ir vienādi jaunas un skaistas, bet ar dažādu raksturu, ko nosaka arī atšķirīgā seksuālā pieredze. Kamēr Tatjana kautri vairās no Oņegina un tikai sapņos ļauj vaļu savai kaislei, šīs izrādes Olga ir iepazinusi reālas mīlestības saldumu attiecībās ar sirsnīgo Ata Robežnieka Ļenski, tāpēc uzplaukusi kā sieviete. (Tas savukārt pamato Ļenska nevaldāmo greizsirdību.) I. Ķuzule-Skrastiņa Olgas lomā nospēlē plašu pārdzīvojumu gammu – no apburošas koķetes līdz atraitnes sērām; ziedošā seja pārvēršas, kļūst vaska bāla un it kā sastingusi, radot līdzpārdzīvojuma sāpes, kā ir, kad redzam, ka bojā aizgājis skaistums, jaunība.

Otrā cēliena vidū pārņem nemiers, ka izrāde iet uz galu un ka drīz nāksies atgriezties realitātē no teātra dāvātā brīnumpatvēruma. Negaidīts uzrodas arī salīdzinājums: A. Hermaņa Oņegins. Komentāri JRT ir kā eleganti ironiska skice iepretī Džilindžera krāsainajai lielformāta gleznai.

Aizvērt

Atsauksmes

Pievienot komentāru

Pievienot Pieslēdzies

Valdis Auniņš 06.09.2015 14:11

SUPER!

Dailes teātris 12.12.2014 14:00

(no twitter.com) @Stangainis
Oņegins @Dailesteatris ir pēdējo gadu skaistākais piedzīvojums uz teātru skatuves. Īpaši vēlos izcelt Robežnieku un Busuli!

Dailes teātris 11.12.2014 12:15

(no twitter.com) @eliicee
Tik pacilājoši un iedvesmojoši! Jau nez kuro reizi. Bet gandrīz gluži kā pirmo. Skaists un smeldzīgs brīnumainais Oņegins @Dailesteatris

Dailes teātris 10.12.2014 09:05

(no twitter.com) ‏@setline84
Krāšņi,emocionāli un piesātināti!! @Dailesteatris ir izcili scenogrāfi un fantastiski aktieri ar brīnišķīgām balsīm! Paldies!! #oņegins

Sandra Ruja 23.10.2014 00:35

Paldies par fantastisko izrādi un aktieru vienreizējo spēli! Katrs savā vietā un tēlā. Skrastiņš, Busulis, Robežnieks un Segliņa un Ķuzule! Ļoti patika. Busulis malacis, nav aktieris bet nospēlēja forši. Ieva Kerēvica skaisti dziedāja 2 cēliena sākumā, vispār scenogrāfija ļoti skaista. Katrs skats pastiprināja noskaņojumu, klasika parādīta jaunās vēsmās, bet trāpīts, gan sajūtās, gan atmosfērā... Aizmirsu vēl pieminēt čigānu skatu, čigāniete fantastiska, gan dziesma, gan izpildījums un attieksme! Skaisti pavadīts vakars, paldies visiem!

Dailes teātris 22.10.2014 09:12

(no twitter.com) ‏@ierodies_
"Oņegins" @Dailesteatris iespēlējies par pasaules klases mūziklu. Kas nav redzējuši - ejiet skatīties. Kas netic - arī ejiet skatīties.

Dailes teātris 22.10.2014 09:11

(no twiter.com) @sizeens
Milzīgs paldies "Oņeginam" @Dailesteatris par iespēju atkal izjust tik ļoti dažādo emociju gammu, ko var sniegt lieliska teātra izrāde!

Ilona Daukšte 01.05.2014 22:17

Bez asarām neiztiku..Pateicos.

Ilona Daukšte 01.05.2014 22:16

Esmu no sirds pateicīga par šo izrādi, mūziku -sajūtas kas aizskar dziļi un pamatīgi.Izrāde kā vienā elpas vilcienā paņēma un ierāva sevī, it kā es pati dzīvotu šajā Puškina laikā .Dzeja kuru mana atmiņa izvīla no skolaslaikiem -ieguva citu saturu un jēgu , un nemaz vairs nešķita ka kādreiz iekaltie garie gabali krievu valodā likās bezjēdzīgi .Tikai tagad saprotu ,ka vidusskolas laikā -to mēs saprātām nē tā kā sajūtu šobrīd -kad pati esmu ap 40. Es dziļi paklanos visiem šīs izrādes līdzdalībniekiem un komandai no pirmās lomas , līdz pat skatuves strādniekiem .Es patiesi šodienas izrādi izbaudīju , kuru tiešām nenogulēju , lai arī rīta cēliens bija 13 km gājiens no Ragaciema uz Apšuciemu , kad dzestrais vējš un lietus aktīvi ejot škita mani noteikti aizmidzinās vakara izrādē ..Oņegins ar Kārļa mūziku -ierāva sevī -ar pilnu apziņu un atvērtu sirdi. PATEICOS PATEICOS PATEICOS..Ilona

Zuzanna 05.04.2014 09:33

Ieva Segliņa izcila Tatjanas lomā! Pirms tam viņu nezināju, tagad zināšu. Lieliska arī I. Ķuzule un Skrastiņš, liekas uz skatuves bija viss dailes teātra aktieru sastāvs? un Busulis!:)

Dailes teātris 04.04.2014 08:55

(no twitter.com) ‏@Inese_Knipse
Woow! Scenogrāfija, aktieru balsis, tērpi un, protams, mūzika @Dailesteatris Oņegins. Ir vērts. Pat ļoti!

Dailes teātris 10.02.2014 08:53

(no twitter.com) @TeleLiivija
Braucu mājup, asarām ritot pār vaigiem.. @Dailesteatris "Oņēgins" izplosīja sirdi un satricināja manu pasauli uz ilgu laiku.. Spēcīgi.

Dailes teātris 10.02.2014 08:51

(no twitter.com) ‏@OlgaSteinberga
Beidzot sagaidīju savu kārtu Oņeginam @Dailesteatris Esmu sajūsmā- izcili! Labākais, kas teātrī baudīts!

Dailes teātris 10.02.2014 08:49

(no twitter.com) @DeeKaaDee
@Dailesteatris Oņegins - spilgti, koši, skanīgi!

Agnese Duze 08.02.2014 10:33

Pilnīgi piekrītu - K.Lācis kā komponists - ģeniāls, vakardiena sizrāde aizrāva citā gadsimtā, aktieriem - bravo!

Dailes teātris 12.12.2013 10:29

(no twitter.com) @IevaKoko
Tā ir izrāde,kuru es noteikti gribu redzēt vēlreiz - Oņegins @Dailesteatris skaista,piesātināta,emocionāla un tik dzīva-paaaaaldies!!!

Dailes teātris 12.12.2013 10:29

(no twitter.com) Betuciitis
Paldies @Dailesteatris par emocijām bagāto un skaisto šī vakara izrādi "Oņegins"! :) Bauda baudīt!

Dailes teātris 11.12.2013 09:14

(no twitter.com) @lienevimba
Paldies par patīkami pavadīto laiku @Dailesteatris Oņegins! Mūzika, horeogrāfija, aktieri, balsis! Patika!:)

Inese Škutāne 23.11.2013 20:16

Skrastiņš kā vienmēr pārliecinošs un izcils. Ieva Segliņa - mums top jauna Dailes teātra primadonna. Rēzijas tagad nav, būs Ieva. To tikai var novēlēt. Bet par Busuli gan barga kritika. Viņš visu skatāmību izjauca tur kur parādījās. Nepameta sajūta, ka viņš atnācis uz kārtējo savu koncertu un tā "traļi vaļi" izturējās. Vienīgais sakarīgais viņa dziedājums bija pēdejā dziesma - Puškina atvadu dziesma. Un arī pirmajā cēlienā tā triju draugu uzdzīvošana bija pārspīlēta. Vienā brīdī, kad pat pēc trešās dziesmas tas nepārgāja, likās, ka tiešām piedzērušies.

sandra 22.11.2013 00:50

Izcili! Lieliska izrāde, fantastiskas balsis, emocionālais baudījums. Paldies!

Dailes teātris 21.11.2013 09:33

(no twitter.com) ‏@talitiic
@Dailesteatris Oņegins. Lielisks! Ieva Segliņa izcila! Ļoti labi pavadīts vakars! Paldies!!! :))

Kerija Parkere 21.11.2013 09:06

Ekselenti !
Kādas balsis ! Kāds pamatīgs darbs! Nacionalajā ir Dita Lūriņa , bet Dailes teātrī , izrādās, arī ir tik skaistas , spēcīgas balsis ( Tatjana, Olga - 20.11.13.). Ieva Kerēvica - pārsteidzoši, virtuozi un interesanti ! Nemaz nav jāiet uz Operu. Patika , ka romantiku caurstrāvo pavisam kautkas pretējs - Tatjanas sapņi .
Nezināju, ka Puškins bijis tāds brutiķis.
Vai tiesām izrade ilga 3h ? Pat nepamanīju .Vienreizēji ! Malači.
Patika arī izstāde par Eiro, gleznas un citi izstādītie šedevri . Gaisotne rullē ! Daile rullē ! Vajag vēl kautko neprātīgu , šokējošu !

Elina Girne 21.11.2013 00:59

Lielisks darbs. Tatjana fantastiska un aktieru kopums tāpat. Vienīgi skaļumu prasījās izlīdzināt, bet tā jau tehniska nianse.

Linda Šmite 03.11.2013 16:24

Piekrītu. Daudzveidīga mūzika. Izrādei ir dziļums visapkārt dominējošā seklumā.

Dailes teātris 31.10.2013 11:51

(no twitter.com) @ElinaBadune
Ir aizdomas,ka Puškins nevarētu vēlēties labāku Oņegina muzikālo interpretāciju par @karlislacis un @Dailesteatris radīto. Izcili.

Dailes teātris 31.10.2013 10:51

(no twitter.com) @Larisa_M
Oņegins. Dailes teātris. Patika. Ļoti. Un Ieva Segliņa fantastiska! Malači @karlislacis un Džilindžers

Juris Kante 04.10.2013 12:27

Tiešām brīnišķīgi. Nav necik sliktāk kā Londonas muziklos.Ja no kritika viedokļa, tad vēlams atsevišķās epizodēs muzikālo pavadījumu klusāku, lai nenomāktu dziedātāju un varētu saprast vārdus.Jā, Busulis ir ne tikai dziedātājs, instrumentālists, bet arī aktieris.Kādreiz bija dusmas uz Busuli par mānīšanos Eirovīzijas konkursā, bet redzot un dzirdot viņa spēli un dziedāšanu izrādē, visas dusmas pārgājušas.

Dailes teātris 04.10.2013 10:13

(no twitter.com) ‏@ruta_millere
Lai nu kā visa mums arī nebūtu, ir taču Skrastiņš, Busuļa un Kerēvicas balsis un Lāča mūzika. Skaisti. #Oņegins @Dailesteatris

Dailes teātris 03.10.2013 09:03

(no twitter.com) @LauraLamberte1
FANTASTISKI! ''Oņegins'' @Dailesteatris ir jāredz, jo 3h izcils baudījums gan ausīm, gan acīm! #bravo

Dailes teātris 03.10.2013 09:03

(no twitter.com) @Krumina_
Vienīgais, ko varu pateikt pēc @Dailesteatris Oņegina noskatīšanās - @karlislacis ir ģeniāls komponists. Ģeniāls :) Un tas tā - no sirds :)

Dailes teātris 03.10.2013 09:03

(no twitter.com) ‏@feju_feja
@Dailesteatris ir lieliska īpašība, tas nekad nepieviļ, un šoreiz arī nebija izņēmums:) Oņegins- vienkārši izcili! #esmusajūsmā

Dailes teātris 03.10.2013 09:02

(no twitter.com) ‏@mmmaruta
«Oņegins» @Dailesteatris bija viena no labākajām izrādēm, ko esmu redzējusi. Paldies par lielisko veikumu! :)

Māris Brants 03.10.2013 02:44

Olga un Tatjana teicamas. Bet, vērojot kungu trio, atvainojiet, nenoticēju - visu laiku uzmācās jautājums : viņi to nopietni vai pa jokam? Nu, nevar taču būt, ka nopietni... Varbūt nevajadzēja JRT komentārus skatīties.

Dailes teātris 09.09.2013 11:21

(no twitter.com) ‏@maija_sk
Emociju kokteilis. "Skudriņas, kaimiņi pat neelpoja, kamols kaklā... Oņegins @Dailesteatris Pateicos ikvienam uz un aiz skatuves!

Dailes teātris 09.09.2013 11:21

(no twitter.com) @IngaDreimane
@Dailesteatris noliecu galvu un aizveru acis sajusmaa un pateicibaa visiem, kas sodien Oneginu radija

Jolanta_P 09.09.2013 10:25

Biju otro reizi...un gribu vēl!!! Oņegins - izcils un neatkārtojams meistardarbs! Prieks un lepnums par komandu, kas ir radījusi šo sedevru. Stāvovācijas bija vairāk kā pelnītas...

Laila BAL 08.09.2013 14:04

Es jutos kā burvīgos svētkos. Bauda acīm, ausīm, sirdij un dvēselei. Izcils sniegums :) Paldies! :)

Irena Kalnina 07.09.2013 13:05

Fantastiska mūzika, aktieri, un viss kopā! Paldies no sirds par šo baudījumu un līdzpārdzīvojumu!! :-)

t/c Liiba 06.09.2013 11:35

Izrāde lieliska! Varēja just, ka aktieri paši izbauda skatuves būšanu un savas lomas. Teicama scenogrāfija, tērpi, kustības, vokāls. Tiešām vērts noskatīties!

Dailes teātris 06.09.2013 11:16

(no twitter.com) @AnnMaryJane
Joprojām vieglā eiforijā pēc izrādes. Nekad nebiju teātrī tā raudājusi.

Dailes teātris 06.09.2013 09:28

(no twitter.com) @ierodies_
Šovakar Dailes "Oņeginā" pelnītas stāvovācijas aktieru dēļ. Artūrs Skrastiņš - labs, bet Ieva Segliņa - fantastiska.

Dailes teātris 06.09.2013 09:27

(no twitter.com) ‏@Livucis
"Oņegins" skanēja klusāk,spēcīgāk. Lomas noslīpētas un izslīpētas.Segliņa, Skrastiņš, Robežnieks.Un šoreiz tā īpaši Ķuzule-Skrastiņa.

Dailes teātris 06.09.2013 09:15

(no twitter.com) @DitaEglite
"Oņegins" @Dailesteatris spridzina. Mūzikls ieskanējies, izrāde iešūpojusies, aktieri iemiesojušies. Tik laba pēcsajūta.

Dailes teātris 06.09.2013 09:14

(no twitter.com) @kintijadaudisa
Paldies, par lielisko "Oņegina" izrādi, tiešām kaut kas patiesi iespaidīgs. Lielisks vakars @Dailesteatris !!

Dailes teātris 06.09.2013 09:14

(no twitter.com) ‏@PozitiivaaMarta
Sūri un saldkaisli. Traģiski un debešķīgi. Tas ir Oņēgins. Tas ir @Dailesteatris.

Dailes teātris 06.09.2013 09:13

(no twitter.com) Oxana ‏@Ox_
Pabiju šovakar @Dailesteatris #mūzikls Oņegins- pārsteidzoši labs baudījums! Aktieri super!!! #Busulis #Skrastiņš #Segliņa u.t.t.

Dailes teātris 05.09.2013 11:08

(no twitter.com) @pukuminka
Oņegins Dailē. Spēcīgi. Krāšņi. Ar krievu dvēseli un tādām kaislībām, ka tirpiņas noskrien. Ejiet, noteikti ejiet!

Dailes teātris 05.09.2013 11:07

(no twitter.com) ‏@KristsLagzdins 12h
Oņegins. Daile. Draudzība. Mīlestība. Noziegums un sods. Lācis. Scenogrāfija. Uzdrošināšanās. Busulis betonē. Trāpīgi. Pārliecinoši.

Intars Gūža 05.09.2013 11:02

Fantastiska izrāde! It sevišķi baudāms bija otrais cēliens - emocijām un kaisles piepildīts! Izrādes kulminācija un noslēgums - tīrākā bauda!

Dzintars Emziņš 05.09.2013 01:18

Mums ir ļoti paveicies, ka tik kolosālā izpildījumā varējām klausīties un skatīties mūziklu "Oņegins". Busulis bija vienkārši nesalīdzināms un aizkustinošs Puškins! Bet brīnišķīgi bija visi - gan Skrastiņš un Robežnieks, gan Ķuzule un Segliņa, gan arī mūsu brīnišķīgās tautas mākslinieces "tautās". Paldies par brīnišķīgo iestudējumu!

Dailes teātris 27.05.2013 09:15

(no twitter.com) ‏@Sabiinite
Oņegins @Dailesteatris bija meistardarbs! Lieliska aktierspēle un K.Lāča mūzika ir savienojums ,kas izveidos lielisku mūziklu !

Dailes teātris 27.05.2013 09:15

@rrliene
Vienmēr esmu baidījusies no mūzikliem, bet Oņegins @Dailesteatris ir izdevies Perfekti! Skrastiņš atkal pierāda, ka ir izcils. Super! :)

Dailes teātris 27.05.2013 09:12

@VanagaLaura
@Dailesteatris Oņegins - viennozīmigi Izcila izrāde. Veel tagad "skrien skudrinas" no mūzikas un aktierspēles. Iesaku!!!

Dailes teātris 27.05.2013 09:12

(no twitter.com) ‏@TillGee
Oņegins @Dailesteatris bija pēdējā laika skaistākais notikums.Busulis-perfekts savā tēlā, skatuves noformējums tik pārdomāts.Daudz skudriņu!

Dailes teātris 27.05.2013 09:11

(no twitter.com) @Antrinieks
@Dailesteatris vel aizvien iespaidigas izrades Onegins parnemta.Lenam tuvojamies pasaules meroga muzikliem.Skrastins wooow telojums un balss

Jolanta Purva 25.05.2013 10:08

Izrāde pagāja vienā elpas vilcienā cauri pārņēmot neatkārtojamai emociju šaltij....gribējās lai apstājas laiks un šīs baudījums neapstātos... Oņegins ir izcils meistardarbs....neatkārtojams

Dailes teātris 02.05.2013 12:23

(no twitter.com) @lavka_lv
@Dailesteatris Онегин-великолепный спектакль,красивый очень,смешной и грустный,Вообщем вчера мы были счастливы,за что вам и спасибо

Dailes teātris 02.05.2013 11:52

(no twitter.com) @kristaesmu
Oņegins Dailē vienkārši lielisks. Džilindžers, Lācis, aktieri- viens par otru labāki... Lieliski!

Dailes teātris 02.05.2013 11:51

(no twitter.com) @MarikaLau
Kur atrodas domāšanas izslēgšanas poga - vakardienas #Oņegins vēl šodien neizslēdzas. @karlislacis ģeniāls, aktieri - pērles, scenogrāfija.

Dailes teātris 02.05.2013 11:46

(no twitter.com) @Dace
Pārdomas. Saviļņojums. Applausi, zālei stāvot kājās. Oņegins @dailesteatris. Iesaku!

Dailes teātris 02.05.2013 11:45

(no twitter.com) @Madikamu
"Oņegins" šovakar @Dailesteatris vienkārši izcili! @karlislacis tomēr ir ģeniāls komponists...

Diāna Smuška 30.04.2013 23:19

Vērienīgums. Dzīvība. Nāve. Kaislība. Autors. Dievs.
Ģeniāls Artūra Skrastiņa izspēlētais Jevgēņijs Oņegins. Ja kādreiz var teikt, ka mūsdienās vairs nav lielu un dižu aktieru, tad šis nav tas gadījums! Ar nerimstošu interesi sekoju A. Skrastiņa darbībai uz skatuves. Šādi aktieri iedvesmo.
Arī izrāde kā veselums ļoti baudāma un skaista.

Inga 24.04.2013 17:33

Tieši šo es arī vēlētos baudīt. Ceru,ka izrāde vēl kādu laiku būs repertuārā un pagūšu uz to.

Inga Grencberga 08.04.2013 12:14

Elpu aizraujošu un jaudīgu darbu kungi izdarījuši! Puškins. Lācis. Elsbergs. DžDžDž. Skrastiņš.
ak'ak ... Oņegin' ... могучая любовь!

Dailes teātris 08.04.2013 09:58

(no twitter.com) ‏@baibakalpisha
Pēc vakar noskatītā "Oņegina" @Dailesteatris vēlreiz pārliecinājos, ka K.Lācis prot radīt neaizmirstamu un skaistu mūziku.

Dailes teātris 08.04.2013 08:50

(no twitter.com) ‏@BZutere
Ir labas izrādes, un ir @Dailesteatris Oņegins - neaprakstāmi spēcīgi un skaisti! Paldies!

Līga Elerte(Kiršteine) 08.04.2013 00:19

Tās ir divas dažādas izrādes ko nevajag salīdzināt!!!Ar Pūt,vējiņiem mēs piedzimstam,dzīvojam,aizejam,,,Tā ir mūsu mentalitate,,,

Ineta Raga 07.04.2013 23:40

Vislielākās uzslavas un sajūsma par ģeniālo A.Skrastiņa tēlojumu! Pārējais kļuva mazāk svarīgs...Paldies! Bet tas jau nebija pārsteigums, jo -atļaušos citēt kāda skatītāja komentāru pēc Amadeja izrādes - Skrastiņš ir tik spožs dārgakmens, ka pat aklais apžilbtu. Patika Puškina iesaiste stāstā. Ļoti nepatika - plīša lācis! Ideju varēja attainot daudz alegoriskāk, nevis tik naturāli. Sajutos kā bērnu izrādē.
Varēja vairāk iepīt krievu valodu.
Un tomēr - Pūt,vējiņi! bija iespaidīgāk.....

Antra Legzdiņa 07.04.2013 21:49

....pavērtu muti, bija domāts

Antra Legzdiņa 07.04.2013 21:47

Šovakar noskatījos. Gāju jau ar priecīgām gaidām, bet nevarēju iedomāties, ka paņems tik ļoti. Jau vērojot sākuma trio ainu un sparīgo ļaužu kori, radās saviļņojums, augoša interese un pirmā cēliena gaitā arvien vairāk uzplauka sajūta, ka nupat gan es pieredzu ko patiešām labu... oriģinālu... uzrunājošu. Tāda... īsta mākslasdarba klātbūtnes sajūta. Brīžiem aizturētu elpu... brīžiem sajūsmā muti... brīžiem spontāni smejot... un arī (sevišķi otrajā cēlienā) - notraušot pa asarai. Tā mēs, zāle, skatījāmies šo izrādi. Garlaicīgi nebija ne mirkli, darbības palēninājuma momenti bija iederīgi un vajadzīgi. Kopumā - bauda acīm, ausīm un dvēselei, un fantastiska pēcgarša. Vairāk neko nestāstīšu - tas ir JĀREDZ.

Dailes teātris 07.04.2013 21:28

(no twitter.com) @viktorsilgazs
#onegins @Dailesteatris bija labākais, ko manas acis ir redzējušas. Un @ievaseglina tēlojums bija prātam neaptverams un lielisks. Paldies!!!

Līga Elerte(Kiršteine) 07.04.2013 20:35

Varens mūzikls.....Gribējās mazliet košākas krāsas...Patika līdz asarām....

Dailes teātris 07.04.2013 17:28

‏@SintijaBu
"Oņegins" @Dailesteatris tiešām ir tā izrāde, kurā ikviens aktieris šovakar nopelnīja stāvovācijas! Vienkārši lieliski un sirdi plosoši!

Elīna Balasanjana 06.04.2013 20:24

Ideāla izrāde! Viens baudījums - lieliski aktieri, iespaidīgs skatuves noformējums un muzikālais izpildījums, ko gribas klausīties un klausīties!

Dailes teātris 06.04.2013 12:03

(no twitter.com) ‏@vita_saxstyle
Ļoti patika Oņegins @Dailesteatris - lieliska @karlislacis mūzika un veiksmīga vadošo izlase! Labi pavadīts piektdienas vakars!

Dailes teātris 05.04.2013 17:32

(no twitter.com) ‏@LinardsL
@Dailesteatris ar Oņeginu ir pacēlis LV teātra latiņu vēl nebijušos augstumos. Super mūzika, aktieri, scenogrāfija! Ģeniāls @karlislacis!

Dailes teātris 05.04.2013 17:30

(no twitter.com) ‏@anda_sproge
Vēlaizvien pozitīvos iespaidos pēc Oņēgina @Dailesteatris .Paldies Jums izcilie aktieri un @IntarsBusulis .Spēcīgi! Teātru latiņa augstu!

Inga Chinga 04.04.2013 23:48

Lieliska mūzika!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Ir jāredz, lai arī viedokļi būs atšķirīgi. Iesaku izvēlēties biļetes zāles vidusdaļā, lai var baudīt apbrīnojamās dekorācijas un izturēto tērpu stilu. Bravo māksliniekiem!

Dailes teātris 22.03.2013 08:47

(no twitter.com) @SauliteM 10h
Kaut kas tik labs sen nebija redzēts- Oņegins @Dailesteatris , fantastisks @karlislacis darbs! Un perfektas dekorācijas!!

Dailes teātris 22.03.2013 08:47

(no twitter.com) @KatrinaIeva 10h
Atpakaļ no izrādes "Oņegins" . Izrāde lieliska, tāpat kā aktierspēle un mūzika. Paldies @Dailesteatris .

Dailes teātris 21.03.2013 09:00

(no twitter.com) @ZaneRud 10h
"Oņegins" @Dailesteatris.Izcili, te nav citu vārdu. Priecāsies acis, ausis un visas tās skudriņas, kas pārņem, vērojot šo stāstu. IR jāredz

Dailes teātris 21.03.2013 08:51

(no twitter.com) @LEVanaga 9h
"Oņeginu" @Dailesteatris es varētu skatīties vēlreiz! Ļoti man patika - tik ļoti, ka pievienojos pārējai publikai, kura plaudēja stāvot. :))

Dailes teātris 20.03.2013 10:22

(no twitter.com) ‏@IlmarsLat 10h
"Jevģenijs Oņegins" Dailē - labākais ko pēdējā laikā esmu redzējis LV teātros.

Dailes teātris 20.03.2013 10:20

(no twitter.com) @ingalat 19m
Vakar @Dailesteatris Oņegins bija labākais, ko šosezon esmu redzējusi. Iesaku!

Dailes teātris 20.03.2013 10:20

(no twitter.com) ‏@evijabarkane 12h
Ou, Oñegin! Ou, Làci! Bravo!! @Dailesteatris jums ir zelts- @karlislacis ! Nevar vèlèties skaistàku otrdienas vakaru!

Dailes teātris 20.03.2013 10:19

(no twitter.com) @tavskaimins 12h
Lai cik skeptisks būtu pret muzikālajām izrādēm Oņegins @Dailesteatris izcils..

Janis Silinieks 18.03.2013 12:21

1. pārsteidza, ka izrādē daļu mūzikas bija iedziedājis koris (fonogramma) un aktieri tikai piedziedāja - tas bija briesmīgs skats. Domāju, ka arī pazemojums aktierim - dziedāt tikai formāli kora fonā... kāpēc reklamējot šo izrādi netiek īpaši akcentēts fakts, ka pārsvarā būs jāklausās kora ieraksti??? Bija redzams, ka kora ieraksti bija nogalinājuši aktieros jebkādu vēlēšanos piedalīties izrādē ar sirdi un dvēseli un nožēlojamāku situāciju mēs nevaram iedomāties Dailes teātrī. Režisora, Dž.Dž. Džilindžeram vajadzētu vairāk uzticēties saviem aktieriem, nenoniecināt viņus, bet gan ļaut parādīt viņu profesionalitāti dziedot. Kā piemēru varam minēt Liepājas teātra "Pūt vējiņi" - aktieri visu dziedāja paši, nebija kora ierakstu. Latviešu teātra tradīcija nav dziedāt "pod foņeru" (izmantojot fonogrammu).
2. tērpi neizcēla aktieru individualitāti, bija visiem ļoti vienādi, līdz ar to vecāka gadagājuma aktrises izskatījās neatbilstoši ģērbtas, tas padarīja viņas vecākas, lai arī tērpu māksliniece varēja padarīt viņas interesantas, cienot šo aktrišu talantu un mūža ieguldījumu teātra mākslā ;
3. pārsteidza necieņa pret kristīgo ticību, jo attēlot Dievmāti un Kristus bērnņu uz galvassegām ir klaji pretrunā ar labiem tikumiem, kā arī manipulācijas ar ikonām un spoguļiem...
4. mūzika - nebija neviena prātā paliekoša melodija, dažādu stilu savārstījums, neatbilstošs krievu mentalitātei;
5. Busulis dziedāja labi, bet izrādes autori nebija pacentušies radīt tēlu atbilstoši teātra skatuvei;
6. izrāde vairāk atgādināja "balagānu", piem. lāča tēls, Puškina miršanas aina... nebija jūtams Puškina gars;
7. JA TOMĒR VĒLATIES NOSKATĪTIES ŠO IZRĀDI, IESAKU PIRKT BIĻETES PĒC IESPĒJAS TĀLU NO SKATUVES - BŪS KLUSĀK, NEREDZĒS TIK LABI VIENMUĻOS KOSTĪMUS, VIENMUĻĀS SEJAS (CIENĪJAMAJIEM AKTIERIEM BIJA GARLAICĪGI "PLĀTĪT MUTI" KORA MŪZIKAS PAVADĪJUMĀ...

Dailes teātris 18.03.2013 08:57

(no twitter.com) ‏@AgneseLocmele
Skrastiņš, Busulis, Oņegins. Burvīgi, vienkārši burvīgi. :)

Dailes teātris 18.03.2013 08:52

(no twitter.com) @Rasmix
Oņegins @Dailesteatris . No sirds iesaku. Patika viss.

Dailes teātris 18.03.2013 08:52

(no twitter.com) @LaumLaum
Grūti izdomāt, kam es nevarētu ieteikt Oņēginu @Dailesteatris !

Dailes teātris 18.03.2013 08:50

(no twitter.com) ‏@kauzha
"Oņegins" @Dailesteatris - bauda acīm, ausīm, dvēselei. Sen kaut kas tik dziļi nebija paņēmis...

Aloida Kirse 17.03.2013 14:06

Tiem, kuri lasa krieviski, iesaku izlasīt Pravda o Tatjane
http://akadionw.spb.ru/wp-content/uploads/2012/02/Гатч_Стр_256.pdf

Anna Egle 07.03.2013 13:53

"Anna"

Ļoti skaists mūzikls -bauda! Piekrītu Lindai, ka bija nedaudz par skaļu, sevišķi 1. cēlienā. Varbūt tāpēc, noskatoties 1. cēlienu, nesaskatīju un nesaklausīju Puškinu (tomēr pieņemu, ka tā bija mana vaina, jo nebiju gatava uztvert tik lirisku Oņeginu) 2. cēliens mani pilnīgi noveda pie ievērojamā krievu klasiķa Puškina un viņa laikmeta atskata Oņegina, 'paši veiksmīgā Skrastiņa tēlojumā . Lieliska manuprāt, ir režisora Džilindžera idejas realizācija, iesaistot pašu Puškinu, Busuļa harizmātiskajā izpildījumā. Kopumā esmu sajūsmā par lielisko izrādi, tajā skaitā: Lāča mūziku, visu aktieru sniegumu, skatuves noformējumu, horeogrāfiju.

LindaLindaLinda 06.03.2013 22:20

PLUSI: mūzika, aktieru izpildījums , scenogrāfija, kostīmi, video projekcijas.

MĪNUSI: ļoti liels skaļums, man tieāšm bija par skaļu. Un pusstundu par ilgu. Neveiksmīgie titri, vismaz varējabūt stilizēti krievu burti...

BAUDĪJUMS: Segliņa, Skrastiņš , Busulis un skaistais čigāns Rešetins !LĀCIS.KĀRLIS.

P.S. Programmiņā prasījās librets

Dailes teātris 06.03.2013 16:31

(no twitter.com) @777nanna
Oņegins Dailes teātrī.Esmu sajūsmā! Vispirms jau Kārļa Lāča mūzika, tad dekorācijas. Un aktieri ar brīnišķīgām balsīm-Skrastiņš it īpaši

Dailes teātris 06.03.2013 16:26

(no twitter.com) @GRozenbergs
@Dailesteatris #Oņeginā @karlislacis sasniedzis līdz šim šai žanrā nesasniegtas virsotnes. Tik fantastisku mūziku pašmājās dzirdu pirmoreiz!

Dailes teātris 06.03.2013 16:25

(no twiiter.com) @LTV1VIP
@Dailesteatris @karlislacis #Oņegins izrāde, kurā gaumīgs vēriens pietuvina krievu mentalitātei, pārliecina ar trupas aizrautību, mūziku!

Ieva Zarāne 06.03.2013 09:49

Ļoti iespaidīgs kopdarbs – mūzika, scenogrāfija, kustības (!) un arī aktieru izpildījums. Patika, ka bija iesaistīta tauta – ļoti liela daļa trupas. Vērienīgi... Nepatika Džilindžeram raksturīgs "izlēciens" (prasta rupjība) izrādes sākumā, labi, ka to "mīkstināja" Busuļa sirsnīgi huligāniskais imidžs. Galveno lomu atveidotāji - fantastiski! Saskanīgi, daudzpusīgi talantīgi, spēcīgi. Mūzika (kopā ar kustībām!) ļoti pārliecinoši (brīžam, šķiet, pat pārāk tieši) pavēstīja gan par cerībām, sapņiem, gan arī par cinismu, gaidāmajiem smagajiem notikumiem. Vairākkārt tā šķita par skaļu... tiešām!!! Trauksmi jau radīja pati mūzika, kāpēc vajadzēja vēl pastiprināt to ar skaļumu? Teksts vairākos dziedājumos šķita delatantisks... Tomēr kopumā izrāde mums ļoti patika. Un jaunie, kam nebija zināms oriģinālā darba saturs, guva zināmu priekšstatu par šo darbu. Paldies teātra kolektīvam!
Ieva

Marta Sondare 04.03.2013 20:06

http://kurpjukaste.wordpress.com/2013/02/23/19101-priekskars-ir-kritis-onegins/

Dailes teātris 26.02.2013 17:14

(no twitter.com) ‏@GunitaAena
"Oņegins" Dailes teātrī! Iespaidīga scenogrāfija, lieliska mūzika! Busulis! Ir vērts to visu redzēt un dzirdēt!:)

Dailes teātris 26.02.2013 08:38

(no twitter.com) ‏@DaiOz
@Dailesteatris @karlislacis OŅEGINS - labākā pēdējā laika izrāde! Izcila mūzika un aktieri!

Līva Blumbeka 26.02.2013 00:51

Es tā arī nevarēju saprast, kāpēc izrādē, fonā, uz powerpoint līdzīgiem slaidiem tiek parādīti tādi teksti kā "Tatjanas pirmais sapnis, Tatjanas otrais sapnis, Pēc divām nedēļām", utt. KĀPĒC? Uz brīdi radās sajūta, ka pietrūkusi izdoma. Pēc manām domām, tas tiešām bija lieki un vērīenīgajā scenogrāfijā nemaz neiederējās. Taču aktieru dziedājums šajā izrādē ir pārsteidzošs. Aktieriem ir skaistas, spēcīgas balsis, baudījums tādās klausīties.

Olita Sproģe (Anča) 25.02.2013 11:24

Izrāde vienkārši fantastiska. Jebkuri komentāri ir lieki. Īsts baudījums dvēselei, acij un ausij...

Antra Dundure 25.02.2013 10:42

.. un paldies pašam galvenajam izrādes veidotājam-režisoram Džilindžeram!

Inga Jēruma 25.02.2013 00:14

Fantastiski! Virtuoza balansēšana uz naža asmens un noturēšanās. Visi ļoti labi, grūti kādu izcelt. Prieks, ka Skrastiņš trāpījis desmitniekā un Busulis iekļāvies ansamblī ar brīžiem aizkustinošu centību :) Nu, par mūziku vispār nav ko runāt. Retais gadījums, kad patīk gan jauniem gan veciem :) Paldies.

Evija Kalnbērza 24.02.2013 01:17

Lielilisks Kerēvicas solo!!!

Dailes teātris 23.02.2013 13:47

(no twitter.com) @bivina
fundamentāli, monumentāli, ģeniāli - 'Oņegins' @Dailesteatris . pateicība ikvienam, kurš pie tā strādājis!

Inga Zariņa 23.02.2013 12:02

Lāča mūzika laikā un vietā, diskutabls ir jautājums, vai autori neiet par tālu, apprecinot Tatjanu ar Puškinu.....

Verners Gabranovs 23.02.2013 10:59

Kaut kas labs pa ilgiem laikiem! Paldies! Segliņa lieliska, mūzika, protams, arī!

Jelena Konovālova 22.02.2013 23:41

Vienreizēja izrāde. Pirmo reizi biju tādā izrādē, kur nevienam skatītājam nebija laika klepot vai šņaukt degunu. Visi bija pārņemti ar izrādes skatīšanos.

Dailes teātris 22.02.2013 17:37

(no twitter.com) @karinatropa
Bagātīga, krāšņa ir @karlislacis mūzika @Dailesteatris "Oņeģins"- izcils meistardarbs! Kā arī lieliska komanda- baudījums acīm un dvēselei!

Dailes teātris 22.02.2013 09:40

(no twitter.com) @KasparsKarolis
Vakar "Oņegins" via @Dailesteatris bija kaut kas ļoti labs! Muzikāla un saturiska bauda 3 h garumā! Skrastini, Busulis, Seglina izcili

Dailes teātris 22.02.2013 09:39

(no twitter.com) @Weiirdo__O
"Oņegins" @Dailesteatris - fantastiski! Mūzika, scenogrāfija, kostīmi, aktierspēle - nav vietas kritikai! Paldies @karlislacis ! :)

Dailes teātris 22.02.2013 09:39

(no twitter.com) ‏@Eva_smej
Fantastiska scenogrāfija un tērpi, spēcīga un emocionāla mūzika, teicams aktierdarbs.Paldies, @Dailesteatris , par "Oņeginu"!

Rādīt atsauksmes Rakstīt atsauksmi

Kārlis Lācis, Jānis Elsbergs, Evita Mamaja
Oņegins

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Онегин и поэт

Teātra ciba: Oņegina pirmizrāde Dailes teātrī

Погиб поэт

В театрах - новый тренд

Izrādes apskats: daudz, daudz lāču. "Oņegins" Dailes teātrī

Pieaugšana vai sevis noliegšana?

Kā Džilindžers mani iesēdināja peļķē

Онегин и поэт

Teātra ciba: Oņegina pirmizrāde Dailes teātrī

Погиб поэт

В театрах - новый тренд

Izrādes apskats: daudz, daudz lāču. "Oņegins" Dailes teātrī

Pieaugšana vai sevis noliegšana?

Kā Džilindžers mani iesēdināja peļķē

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Kārlis Lācis, Jānis Elsbergs, Evita MamajaOņegins

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Онегин и поэт

Teātra ciba: Oņegina pirmizrāde Dailes teātrī

Погиб поэт

В театрах - новый тренд

Izrādes apskats: daudz, daudz lāču. "Oņegins" Dailes teātrī

Pieaugšana vai sevis noliegšana?

Kā Džilindžers mani iesēdināja peļķē

Онегин и поэт

Teātra ciba: Oņegina pirmizrāde Dailes teātrī

Погиб поэт

В театрах - новый тренд

Izrādes apskats: daudz, daudz lāču. "Oņegins" Dailes teātrī

Pieaugšana vai sevis noliegšana?

Kā Džilindžers mani iesēdināja peļķē

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Kārlis Lācis, Jānis Elsbergs, Evita Mamaja
Oņegins