Atpakaļ uz afišu

Rasa Bugavičute, Elmārs Seņkovs, Rēzija Kalniņa

Es par Rēziju

Dialogs 1 daļā

 

Pirmizrāde: 2012. gada 16. novembris

Rēzija Kalniņa ir aktrise, kas nospēlējusi visu: traģiskas un komiskas lomas, varones un ļaundares, liktenīgās sievietes un klaunus. Viņa ir allaž mainīga, pretrunīga un neuzminama. Un tāda paliek.

Režisors Elmārs Seņkovs dēvē šo izrādi par „profesionālu joku" - debitējot Dailes teātrī un veidojot iestudējumu ar savu sapņu aktrisi. Tas ir dialogs un satikšanās - režisoram ar aktrisi, aktrisei ar sevi un skatītāju. Satikšanās lomas tēlam ar Aktrises Tēlu. Kas to ir radījis? Viņa pati vai režisori? Vai varbūt skatītāji, kuri ir aicināti maldīties līdzi aktrises emociju, domu un jūtu labirintā...

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ! 

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. 

 

Režisors - Elmārs Seņkovs

Gaismu māksliniece - Marta Laure

Lomās

Rēzija Kalniņa (Aktrise)
Elmārs Seņkovs (Režisors)

Viedokļi

12
dec
2012
X

Spēle ar sapni

Toms Čevers //kroders.lv

Cik daudz šai izrādē spēles, un cik daudz – realitātes? Cik daudz mums piedāvā patiesus notikumus, un cik daudz še triku izklaidei un koķetērijas? Cik lielā mērā Rēzija Kalniņa ir atklāta, un cik daudz viņa noklusē? Tik daudz jautājumu, vienu izrādi domās pārcilājot, tik daudz pretmetu. Vai nav par daudz? Nē, ne šai! Kā lai raksta par šo neikdienišķo iestudējumu, lai nekļūtu banāls, jo banāla pavisam noteikti nav Elmāra Seņkova, Rasas Bugavičūtes un Rēzijas Kalniņas kopdarba „Es par Rēziju” intonācija Dailes teātra Kamerzālē.
Izrāde „Es par Rēziju”, kur režisora un aktrises emocionālos stāvokļus un impulsivitāti mēģinājumos meistarīgi kopā vijusi jaunā dramaturģe Rasa Bugavičute, ir par izrādes tapšanas procesu, respektīvi, izrāde ne par ko un tajā pašā laikā par daudz ko. Ne tikai par režisora un aktiera (ne)satikšanos un mūžīgo tēmu par aktiera profesijas nozīmi, tās vienreizību un ēnas pusēm, bet arī par cilvēku dažādos līmeņos – par to, kas ieprieca un ceļ spārnos; par to tumsu, kas pārņem, paliekot vienam…
Nav izšķirams, kuram no izrādes komponentiem bijusi lielākā loma izrādes veiksmē, jo tie visi teicami sakļaujas, veidojot nedalāmu vienību. Pirmkārt, jāatzīmē dramaturģiskā uzbūve, kas izrādesneilgo laiku sadala skaidri nosakāmās daļās,kaut ar plūstošām robežām, proti, izrādes jautrās, asprātīgās un aizkustinošās mizanscēnas nomaina skumjas un līdzjūtību raisošas pārdomas.
Otrkārt, režisors Elmārs Seņkovs veiksmīgi izvēlējies izrādes formu, lai atklātu to, ko viņam nozīmē Rēzija Kalniņa, proti, sapni. Tieši dialogs par neko konkrētu, t.i., iepriekš neiestudēta saruna, ļauj vislabāk iepazīt vienam otru. Gunnara Treimaņa grāmatā „Rēzij, kas tu esi?” – pirmajā publiskajā mēģinājumā pieskarties aktrises būtībai – gan pati aktrise, gan citi par viņu jau gana daudz izstāstījuši, tāpēc šajā izrādē atkārtoties nebūtu nozīmes. Tagad mums uz aktrisi ļauts paskatīties caur cilvēka mainības un nepastāvības prizmu, pie tam ar iespēju abstrahēties no konkrētās pieredzes un vispārināt. Izrādes formāts prasa personību ar zināmu nozīmi sabiedrībai kopumā, kur būtībā vienalga, vai šī nozīme veidojusies no pielūdzēju degsmes vai mākslīgi kultivēta. Personībaijābūt interesantai, saistošai, un Rēzija Kalniņa tāda bez šaubām ir.
Treškārt, protams, aktrise, kuras tehnika ir perfekta gandrīz visās epizodēs un formas izjūta apbrīnojama (kurš vēl var tik skumji, dziļipersonisku traģiku atklājot, izstāstīt bērzlapīšu karbonāžu recepti, kad skatītājs krēslos vai spurdz no smiekliem ?!). Aktrises sniegumu raksturo absolūta atraisītība, kas kulmināciju sasniedz „youtube ballītes ainā” (ko pārsteidzošā kārtā nav neērti skatīties) un, aktrisei dziedot un ironizējot par savu vecumu, it kā iedur skatītāja komforta zonā – ļauj formulēt vispārzināmu, bet gandrīz vienmēr piemirstu tēzi: „Mēs esam tādi, kādi esam, un citādi nevaram būt”. Pie tam tik sāpīgi izskan vārdi: „Man vairs nav ko teikt. Es atkārtojos…” Tad gribot negribot prātā nāk pašas aktrises teiktais teātra kritiķim Gunnaram Treimanim – neviens jau nedara, lai nesanāktu. Visi taču grib, lai izdotos. Vai ne tā?
Aktrise mums ir „atklāta” tikai šo stundu un ceturksni, ko pietiekami skaidri pasaka pašas dziedātais izrādes izskaņā: „Es jums ne-pie-de-ru vairs…” Iekams aktrise nebūs droša, ka patiesi skatītājam ir nozīmīga, neviens netiks viņai klāt. Tajā pašā laikā, kā var prasīt kādam atklāt sevi un kāpēc aktrisei, visiem dzirdot, būtu jānosauc savas vēlmes, intereses, nākotnes plāni un bailes…? Lai apmierinātu ziņkāri? Tiem vienkārši ziņkārīgajiem pietiks ar bērzlapīšu karbonāžu recepti…
Tur ir tā intriga, ka aktrise skatītāju pielaiž sev klāt, ka šķiet, nupat, nupat viņa varētu apskaut skatītāju, kopā nolamāt valdību un apsēsties cieši blakus mīkstā dīvānā pie TV (piemēram, kad viņa aizrautīgi dzied vai kairi nolūkojas režisorā, košļājot ceptus kartupeļus). Taču pēc tam, kaut arī skatītājs gribētu skriet līdzi, vienalga nespēj aktrisi panākt, līdz viņa jau ir tālu priekšā. Bet tad skaties – divu melnu kurpju vai basu kāju pāris jau atkal sper soļus tavā virzienā. Tā ir spēle, un tieši pats atklāšanas process ir interesants, svarīgs un, manuprāt, radošajai grupai patiesi izdevies. Kāpēc mums būtu jānonāk līdz kaut kādam rezultātam? Vai mums tiešām kļūs vieglāk, ja pēc izrādes uzzināsim/sapratīsim, ka Rēzija ir laba vai slikta, iedomīga vai pretimnākoša, gudra vai ne? Svarīgākais ir izrādes laikā domāt par cilvēku – tūkstošveidi, par cilvēku – neatkārtojamu parādību, par cilvēku – katru no mums.
Tāpēc grūti pateikt, cik daudz uzminēja Elmārs Seņkovs, lai gan man redzētais liek domāt, ka Rēzija palika nesakauta, bet pašai aktrisei piedzīvotais darbā ar jauno režijas censoni būs kā sveķains skals, kas ļaus uzliesmot mazliet padzisušajai liesmai.

11
dec
2012
X

Primadonnas. Īstas un viltotas

Dita Eglīte //Delfi

Novembra vidū četru dienu laikā divos Latvijas teātros repertuārā parādījās trīs jauni iestudējumi, kuros galvenajās lomās ir dažādu paaudžu teātra prīmas – neapšaubāmi talantīgas un joprojām skatītāju mīlētas aktrises. Tomēr ar neviltotu prieku iespējams runāt tikai par vienu no šiem jauniestudējumiem.

Varbūt tāpēc, ka "Es par Rēziju" bija iecerēts kā joks? Profesionāls joks. Šī viegluma un diemžēl arī trāpījuma mākslas desmitniekā pietrūkst gan DT iestudējumam "Mēdeja. Teātris", gan VDT izrādei "Mātes un meitas". Abos gadījumos pamatā izvēlēts gana interesants materiāls. Taču pirmajā – nav pārliecības, ka aktrises saprot, ko spēlē. Turklāt žēl publikas, kas taču nāks skatīties uz savas paaudzes skaistuma etalonu un neērtībā grozīsies, jūtoties kā piekrāpti: Lilita Ozoliņa un Ieva Segliņa krievu dramaturga un režisora Kļima intelektuālos rēbusus izrunā ar atsvešinātu patētiku, brīžiem atkal tajā ieliekot tik lielu personīgo atklātību, ka var kļūt nepatīkami skatīties.

Arī VDT "Mātes un meitas" par publikas trūkumu noteikti nevarēs sūdzēties, jo šī izrāde sola tikšanos ne tikai ar teātra prīmu Ievu Puķi, bet arī ar viņas māti Svetlanu Bless – leģendāro Žurku Kornēliju. Skumji tikai, ka izrādes laikā nākas domāt vien par to, cik nežēlīgs pret cilvēku ir Laiks.

Elmāra Seņkova izrādi "Es par Rēziju" labā nozīmē var salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem, ja virāžas ir lomas un straujie nobraucieni – pārejas no viena tēla uz otru. Turklāt viss izrādei atvēlētais laiks aizrit ar rotaļīgu vieglumu. To, kaRēzija Kalniņa var nospēlēt gan pašpuiku, gan Viktorijas laikmeta dāmu, mēs taču zinām. Mums šķiet, ka mēs arī pazīstam cilvēku - Rēziju Kalniņu. Tādēļ vēl jo intriģējošāk bija gaidīt jauno Elmāra Seņkova projektu, kurā viņš satiekas ar savu jūsmas objektu. Savukārt es esmu sajūsmā par DT izrādē "Es par Rēziju" redzēto un piedzīvoto. Līdzīgas sajūtas bija arī Rēzijas un Raimonda Paula koncertprogrammā pirms pāris ziemām.

Grūti nosaukt kādu citu aktrisi, kura tik lieliski prot spēlēt dzīvi, situācijas, emocijas un galvenais – pati sevi! Robeža, kas ir starp absolūto spēli un pilnīgu atklātību ir tikpat nenotverama kā pati aktrise Rēzija Kalniņa. Es noticu, ka izrādē ir mirkļi, kuros viņa tiešām atklājas. Taču iespējams tas ir tieši tajos brīžos, kad viņa vislabāk spēlē. Un uz savulaik Gunnara Treimaņa retorisko jautājumu, kas likts viņa grāmatas nosaukumā – "Rēzij, kas Tu esi?", joprojām netiek atbildēts tieši un konkrēti. Un tas ir ļoti labi, jo īpaši laikmetā, kad publisko personu privātā dzīve ir tik pieejama.

Veiksmīgs iestudējuma elements ir paša režisora iznākšana publikas priekšā. Arī viņš diezgan labi tēlo sev piešķirto Režisora lomu, turklāt arī viņa spēlē, esmu droša – ir tik pat daudz atklātības un patiesuma fikcijas jeb rotaļas ar dzīves un teātra realitāti kā DT prīmas piedāvājumā. Mulsināja tikai pats izrādes sākums – kad aktrise spēlēja to, ka neko nespēlē, it kā marķējot īstenību. Taču, dialogiem un izspēlētajām situācijām attīstoties, sapratu, ka arī tā bijusi daļa no izrādes radītās spēles. Bet personīgi mani visvairāk sajūsmināja aktrises dzīvā atsaukšanās uz režisora uzdevumiem – piemēram, etīdē par sēkliņu.

Šī aktrise ir gudra, viņai arī pašai patīk režisēt un tas vēl spožāk izspēlējas viņas tēlotajā aizrautībā – meklējot savas monoizrādes inscenējuma efektus: ar palaidņa puikas dzirkstelītēm acīs un reizē ar gudru ironiju par teātra štampiem. Lielisks teātris teātrī!

23
nov
2012
X

Es par Rēziju

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Rēzija Kalniņa. Aktrise, par kuru laikam jau katram, kurš šad tad iet uz teātri, lasa presi un skatās televizoru, ir viedoklis, kas bieži vien veidojies cik mākslas, tik dzīves kontekstā. Tā ir dzīve, par ko aktrise intervijās runā pati un kurā dzeltenās preses pārstāvju noķerta. Kāda tad ir tā sauktā īstā dzīve, kāda ir patiesā Rēzija, to cenšas noskaidrot arī jaunais režisors Elmārs Seņkovs savā pirmajā izrādē Dailes teātrī Es par Rēziju.

«Gribēju iet prom no teātra, jo bija izjūta, ka nav vairs ko teikt» – apmēram tā jaunajā izrādē saka Rēzija Kalniņa. Skatoties uz viņas Marlēnu, Frīdu un citām lomām, biju formulējusi viedokli, ka izcila, patiesi izcila aktrise ar neierobežotu talanta mērogu, kas ļautu lomā aptvert veselu pasauli, pārvietojas pa labi pārbaudītiem ceļiem (kaut Marlēnu un Frīdu uztvēru kā aktrisei ļoti personiskas lomas, un tieši tāpēc...). Dara viņa to meistarīgi, jo citādi nemaz nevar, taču tās dievišķās dzirkstis, kas izcilu aktieri atšķir no laba meistara, tomēr nekvēlo, neiededzina pēdas kā Ivonna, arī Elizabete. Protams, ir apstākļi, kuru loma teātrī nav maza, bet Rēzija Kalniņa ir tajā visaugstākajā līmenī, kas manu gaidu slieksni arī paceļ ļoti augstu. Un, pat ja tā ir tikai mana problēma, tā ir.

Kamerzālē skatītājiem rādot šīs izrādes tapšanas, mēģinājumu procesu (atkal jau – fikcija vai īstenība?), spēlējot it kā neko nespēlējot, Rēzija Kalniņa nospēlē vairākas lomas. Tās ietver arī sabiedrībā zināmos priekšstatus par sevi – lecīga, iedomīga, kaprīza, nešpetna, augstprātīga, neērta, pati režisē izrādes, izvedot no pacietības režisorus, jā, teātra dīva, kas izvēlas sev lomas utt. Saspēlē ar režisoru Elmāru Seņkovu, kurš tāpat spēlē sevi, viņa ir kā tā zivs, ko izrādē makšķerē – tikai tik gluma, ka rokās nevar noturēt. Tiklīdz rodas mānīgā sajūta, ka satverta, izslīd, uzsitot ar asti, un sākas viss no gala. Tā viņa spēlējas savās daudzo lomu spēlēs, un rodas paradokss, kas šo izrādi man padarīja īpašu – tieši šajās spēlēs ar priekšstatiem un sašūpojot tos, netverami, bet jūtami pazibēja kaut kas ļoti patiess. Falšums, kas rada patiesumu. Te nu ir tas paradokss par aktieri, ko savā izpratnē formulēja francūzis Denī Didro 18. gadsimtā. Izlikšanās uzrunā vairāk nekā «dvēsele vaļā». Spēle ar prātu (tehnika) vai jūtām (pārdzīvojums)? Didro iestājās par pirmo variantu. Prāta kontrolētās, sadarbībā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti un režisoru Elmāru Seņkovu sacerētās teātra spēles ar jūtām Es par Rēziju strādā emocionālāk nekā citkārt lomas, kas prasa vaļējos aktiera nervus.

Turklāt... Izrādes beigu fāzē ir klusuma brīdis, pauze, kad it kā nenotiek nekas. Režisors sēž, nodūris galvu, un ik pa brīdim raugās publikā, bet aktrise telpas vidū ar nopietnu sejas izteiksmi skatās vienā punktā kaut kur tumsā grimstošajā publikā. Kad pauze ieilgst, daļa skatītāju sāk dīdīties un aizdomās, ka izrāde beigusies, pat aplaudēt. Tobrīd publika izgāžas. Jo tas brīdis ir tas, kad šķiet, jā, tieši šķiet, aktrise ir metusi neredzamu stīgu uz mūsu sirdīm, ļaujot skatīties viņas acīs kā dvēseles spogulī. Bet publika nespēj izturēt šo pauzi, ļauties šai bezvārdu sarunai klusumā, tā gaida teātri – beigas vai turpinājumu, jo aktierim jāspēlē. Tāpēc Rēzija Kalniņa to dara.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi