Atpakaļ uz afišu

Fransiss Vebērs

Ļaujiet izšaut!

Franču komēdija 2 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2012. gada 3. novembris

Tulkojis Dž.Dž.Džilindžers

 

Kādā viesnīcas istabā liktenis saved kopā pilnīgi atšķirīgus cilvēkus. Nikolajs ir īsts profesionālis, sava aroda meistars, kurš savu darbu paveic tīri un ātri. Viņš, protams, strādā mafijas labā. Savukārt Fransuā ir hronisks neveiksminieks, kuru pametusi sieva.

Killers un potenciāls pašnāvnieks. Cinisks noziedznieks un pasaules čempions čīkstēšanā. Kā lai nabaga killers izpilda savā karjerā svarīgāko pasūtījumu, ja viņam visu laiku traucē blakus esošais nejēga?

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins

Lomās

Jurijs Djakonovs (Nikolajs)
Dainis Gaidelis (Fēlikss)
Gints Andžāns (Viesmīlis)
Aija Dzērve (Luīze)
Juris Kalniņš (Volfs)

Viedokļi

29
jan
2013
X

Dzīves absurds modernā iepakojumā

Ieva Rodiņa, LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente//kroders.lv

Izrāde „Ļaujiet izšaut!” pirmajā brīdī šķiet tikai vēl viens eksemplārs no Dž. Dž. Džilindžera lielās zāles „kases gabalu” virknējuma, pie kura minami tādi Dailes teātra pēdējā laika iestudējumi kā „Lodes pār Brodveju”, „Ar vīru nav viegli”, „Ja mana sieva uzzinās” un „Primadonnas” (šeit varētu pieskaitīt arī Liepājas teātrī 2011. gadā tapušo „gultas gabalu” „Šikās kāzas”). Tās ir raupja, brīžiem pat rupja humora piesātinātas komēdijas ar izteiktiem fetišizācijas elementiem: spilgtās, pat indīgās krāsās ieturētu scenogrāfiju, sieviešu tēlu manekenizāciju, izmantojot augstpapēžu kurpes (izrādes gaitā neizbēgami – arī puscaurspīdīgu veļu), vīriešu tēlu degradētu attēlojumu, ko bieži atklāj ilustratīvi mākslīgas parūkas.

Jaunākajā Džilindžera radītājā iestudējumā uz Dailes teātra lielās zāles skatuves tomēr manāmas dažas (kaut arī, iespējams, tikai skrupulozā salīdzinājumā aktuālas) atkāpes no ierastā ampluā. Kā zināma eksotika skatītājiem galvenajā lomā tiek „dāvināts” jaunais, talantīgais un nenoliedzami apjūsmotais aktieris Jurijs Djakonovs, kurš Dailes teātrī pirms tam debitējis kā režisors, iestudējot Tenesija Viljamsa lugu „Tetovētā roze”, un šobrīd strādā pie Dailes teātrī daudzkārt iestudētā dramaturga Martina Makdonas melnās komēdijas „Vienrocis no Spokānas”. Režisors aktiera akcentu izmantojis radoši – mainot galvenā varoņa identitāti, respektīvi, Ralfu pārdēvējot par Nikolaju. Izrādes sākumā aktieris uz skatuves uznāk nevainojami koptā, izsmalcinātā tēlā – ģērbies melnā uzvalkā un baltā kreklā, tumšām, necaurredzamām saules brillēm uz acīm un melnbaltiem cimdiem rokās (simbolisks varoņa pedantiskuma, rezervētās attieksmes un noslēpumainības attēlojums). Kā lielākais dārgums Nikolajam ir iegarenais melnais koferis, kurā glabājas snaipera ierocis, – aktieris to bieži paņem rokās un it kā glaudot pulē. Varoņa perfekto izskatu un pedantismu ilustrē arī viņam ierasts žests, rūpējoties par savu ārējo izskatu, – izvilcis no kabatas ķemmi, aktieris ik pa laikam rūpīgi pārķemmē jau tā perfekti pieglaustos matus. Tādējādi vienīgā varoņa „nepilnība” un redzamā „identifikācijas zīme” ir akcents, kas ilustrē varoņa neiederību attēlotajā vidē un piešķir zināmus cilvēciskuma vaibstus pedantiski mehanizētajam ārējam tēlam. Pirmā cēliena beigās, kad varoņa ārējais izskats un iekšējās pasaules līdzsvars neatgriezeniski tiek izjaukts (detaļas neatklāšu, jo šis kontrasts ir viens no izrādes kulminācijas punktiem), minētais žests izskatās pēc centiena atgriezt iepriekšējo kārtību un izmisīgas vēlmes pēc drošības, iepriekšējas prognozējamības un precizitātes, kas tik svarīga killera darbā. Turklāt nenoliegšu, ka man kā skatītājai bija aizraujoši sekot līdzi aktiera pūliņiem katru vārdu izrunāt pēc iespējas skaidrāk (otrajā cēlienā saprotama noguruma dēļ rodas tādas pērles kā, piemēram, „Slauciet grīdu!”).

Viena no izrādes vizuālā līmeņa īpatnībām ir izteiktā maskulinitāte, kas šķiet neraksturīga Džilindžera veidotajiem komēdijiestudējumiem, – no sešiem varoņiem tikai viena ir sieviete – Aijas Dzērves Luīze, kurai turklāt kājās pieguļošas jātnieku bikses un zābaki. Jāpiebilst, ka aktrise spēlē visai plakanu karikatūru, mēģinot varones aušīgumu atklāt ar tik ārišķīgām un „nozelētām” izpausmēm kā koķeti gražīga kājas šūpošana un jātnieka pātadziņas vicināšana. Taču, iespējams, režisoram komēdijas žanrā nelicies svarīgi trešā plāna tēlam piešķirt plašākas funkcijas kā „smuki izskatīties”.

Scenogrāfs Kristians Brekte Dailes teātra skatuvi sašaurinājis par lakoniski, taču moderni iekārtotu viesnīcas numuriņu. Skatuves kreisajā pusē atrodas liela, ar koši rozā audumu pārklāta gulta, virs tās pie sienas piestiprināta režisora iecienītās tēmas – „ragnesības” – simboliska ilustrācija: koši zaļa cilvēka galva ar brieža ragiem. Skatuves centrā atrodas atpūtas zona ar dīvānu un avīžgaldiņu, bet labajā pusē novietots televizors ar karaokes iekārtu, kuru varoņi laiku pa laikam iedarbina, lai ļautos kādai salkani lipīgai melodijai. Telpas paplašinājumu veido dziļumā esošais lielais stiklotais logs, aiz kura redzama neitrāla pilsētas ainava (tikpat labi tā varētu būt Rīga), bet pie paša loga – mākslīgs koks pašķidriem zariem un ielas lampa. Scenogrāfijā uzskatāmi redzama postmodernisma mākslā aktuālā elitārās un masu kultūras elementu saplūsme. Uz numuriņa izaicinošās krāsu gammas fona spilgti izceļas kāds absolūti neiederīgs objekts – Leonardo da Vinči gleznas „Mona Liza” reprodukcija, kuru gan J. Djakonova varonis kādā mirklī, absolūta izmisuma brīdī gleznas priekšā krītot ceļos, uzrunā par „Madonnu”.

Nebūtu pārspīlēti teikt, ka izrādes sižetiskajās peripetijās iespējams noraudzīties tikai ar atsvešināti rāmu Monas Lizas smaidu – tēlotajā kompānijā J. Djakonova Nikolajs šķiet tikpat neiederīgs kā „Mona Liza” viesnīcas ultramodernajā interjerā. Nepatikšanas sākas, kad killera rezervētajā viesnīcas numuriņā, pa kura logu plānots veikt pasūtījuma „darbu”, ierodas otrs numuriņu rezervējušais cilvēks – Valda Liepiņa tēlotais Fransuā. Abu varoņu absolūtā nesaderība akcentēta jau vizuālā līmenī, pateicoties kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas izdomai. Līdzās elegantajam, izsmalcinātajam killeram V. Liepiņa Fransuā tik tiešām, runājot viņa paša vārdiem, izskatās „nūģīgs” – viņam mugurā nemoderni pelēks uzvalks ar platām, nedaudz klaunīgām biksēm, bet zem žaketes paslēpies koši oranžs svītrots krekls, nepieskaņoti raiba kaklasaite un „jautri” bikšturi. Kontrastu pastiprina arī abu aktieru precīzi izstrādātā varoņu kustību partitūra – ja V. Liepiņa Fransuā šķiet „ejam pa gaisu” (aktieris brīžiem pārspīlē ar ārišķīgu varoņa emociju attēlojumu, plašajiem žestiem un roku mētāšanai pa gaisu zaudējot efektivitāti), tad J. Djakonova Nikolajs katru kustību šķiet vispirms tūkstoškārt apsveram un tikai tad izpildām ar milimetra precizitāti.

Valdis Liepiņš kārtējo reizi apliecina savu talantu precīzā komēdijas tempa un pašironiskā humora izjūtā, zīmējot Fransuā kā emocionāli histērisku cilvēku, kuram, neskatoties uz kaitinošo izturēšanos, atliek tikai just līdzi. Tomēr izrādes centrā nenoliedzami ir Jurija Djakonova Nikolajs – aktieris precīzi izmanto komēdijas žanrā aktuālo atturīgi atsvešināto spēles stilu, demonstrējot skrupulozu formas izsmalcinātību līdzās organiskai skatuviskai harizmai. Abu aktieru tēlojums, it īpaši veiksmīgi asprātīgās saspēles laikā, glābj izrādes nebūt ne viendabīgi veidoto stilu, kurā pārlieku nevīžīgi izmantoti postmoderniskā anarhisma principi, pašmērķīgi savienojot visus iespējamos komēdijas žanra stereotipus modernā iepakojumā.
Režisors Fransisa Vebēra komēdiju iestudējis, sekojot lugas burtam, un brīžiem šī skrupulozitāte kaitē iestudējuma tempam – trīs stundu garumā saglabāt koncentrēšanās spējas ir grūti ne tikai aktieriem (kas gan visumā izdodas labi), bet arī skatītājiem, jo izrādes sižets būtībā balstās tikai uz vienas intrigas – vai Nikolajam izdosies tikt vaļā no tracinošā „nūģa” Fransuā un, neviena netraucētam, izpildīt pasūtījuma darbu. Tādējādi jau teksta līmenī bieži notiek rotēšana uz vietas, varoņiem vienam otru aktīvi aicinot „doties prom”. Sižeta vienmērīgajā virzībā shematizēti iejaucas pārējo tēlu parādīšanās. Precīzi un (salīdzinoši ar citu aktieru grotesko tēlojumu) pieticīgi spēlē Dainis Gaidelis killera ne tik smalkā palīga lomā, tāpat atsevišķos brīžos spilgtu formas izteiksmību un fizisku veiklību demonstrē Gints Andžāns viesmīļa lomā (aktiera „zvaigžņu stunda” ir negaidītā starpspēle – dejas priekšnesums ar milzīgu, koši sarkanu karogu stilizēta izklaides šova tradīcijās). Diemžēl pliekans un groteski deformēts ir Jura Kalniņa tēlojums daktera Volfa lomā – aktieris izmanto teju visus greizsirdīga mīļākā ampluā atbilstošos štampus (īpaši griezīgi spalgu kliegšanu).

Kā atsvaidzinošas intermēdijas izrādes vēstījumā iestarpināti muzikālie priekšnesumi ar dejas un pat akrobātikas elementiem. Par V. Liepiņa Fransuā „dzīves moto” kļūst jēli lipīgā „Felicita”, kura izrādē gan tiek izpildīta tikpat regulāri kā „Radio Skonto” repertuārā – gan lēkājot pa gultu ar bijušo sievu, gan kopā ar jauniegūto draugu killeru, kurš dziesmu izpilda negribīgi, nezināmo vārdu vietā dziedot „Fellīni, Musolīni” un „Bla, bla, bla”. Savukārt par J. Djakonova Nikolaja identifikācijas zīmi kļūst pirmā cēliena finālā izpildītais padomju laika hits „Dziesma par zaķiem” (Песня про зайцев) no slavenās kinofilmas „Briljanta roka”. Atbrīvojies no visām saistībām – gan darba, gan cilvēciskas uzvedības normām –, varonis, dziedot „Bet mums ir vienalga”, sāk dejot uz galda, augstu mētādams kājas, bet priekšnesumu pabeidz, apmetis salto un aiz kājām aizāķējies aiz griestu ventilatora.

Tikai finālā izrādes intonācija no groteska komisma pietuvojas traģifarsa noskaņai – abi jaunie draugi, saprazdami, ka pienācis mirklis gluži vienkārši samierināties ar dzīves absurditāti, nododas viesnīcas minibāra „apskatei” un kopīgai dziesmai – Grigorija Ļepsa „Glāzei šņabja uz galda” (Рюмка водки на столе), kuru V. Liepiņš un J. Djakonovs, brālīgi saķērušies, izdzied kā brutāli vīrišķīgu dvēseles sāpju himnu. Šī mizanscēna, salīdzinot ar pārējās izrādes samocīto, līdz galam neizstrādāto stilu, izskan ar ģeniālu vienkāršību un koncentrētību un apliecina kādu gluži elementāru dzīves patiesību – dažkārt vajag vienkārši ļaut laikam apstāties.

16
nov
2012
X

Kā smīdināt un garlaikot vienlaikus?

Dita Eglīte //Delfi

Dailes teātris atkal klajā laidis jaunu kases grāvēju. Malači. Savu publiku vajag mīlēt un iepriecināt. Šoreiz brīnišķīgs āķītis – uz skatuves kā aktieris debitē jaunais, šiverīgais un atraktīvais Jurijs Djakonovs, kurš nesen Dailē debitēja arī kā režisors, iestudējot Tenesija Viljamsa "Tetovēto rozi" Mazajā zālē.

Izrādes "priekšrakstos" atradu šādu retorisku jautājumu: "Kā lai nabaga killers izpilda savā karjerā svarīgāko pasūtījumu, ja viņam visu laiku traucē blakus esošais nejēga?" Skatoties izrādi un pamatojoties uz notikumu loģiku, skatītājam atbilde gan varētu būt gluži skaidra – to nejēgu vajag ātrāk nošaut. Taču jāatceras, ka formālā notikumu shēma labās komēdijās ir tikai atspēriena dēlītis, ar kura palīdzību jo krāšņi saplaukt aktiermeistarības ziediem, kur nav tik svarīgi "ko spēlē", bet – "kā spēlē".
Lielisks Nikolaja lomā ir Jurijs Djakonovs, kura varoņa vārds lugā ir Ralfs, bet DT iestudējumā killers pārtapis par Nikolaju no Maskavas. Taču tas lieliski korespondē ar aktiera krievisko akcentu. Jurijam Djakonovam tikai parādoties uz skatuves jancīgi švītīgā Ginta Andžāna Viesmīļa pavadībā, jāsmaida vai visu pirmā cēliena laiku. Kaut kas noslēpumaini valdzinošs ir šajā svešiniekā (gan pārnestā, gan tiešā nozīmē – redzot pilnīgi jaunu, neierastu seju Dailes teātrī). Un arī kaut kas bezgala komisks. Krievu izcelsmes aktieris gan cenšas pēc iespējas pareizāk pārraidīt teksta oriģinālu, tomēr visorganiskāk traģikomiskais atklājas momentos, kad no latviskā teksta ņemtā doma tomēr neviļus ievijas krievam tipiskā valodas konstrukcijā, kas Nikolajam piešķir vēl vienu šarmantu odziņu. Otra lieta, kas sajūsmina, ir Jurija Djakonova ļoti organiskā skatuviskā eksistence. Kaut šis ir aktiera pirmais lielais iznāciens uz milzīgās Dailes skatuves!

Žēl, ka režisors "nomiris" pienākumā par katru cenu izspēlēt visu lugas tekstu (vai Fransiss Vebērs ir no tiem dzīvajiem klasiķiem, kas neļauj svītrot ne zilbi?). Šobrīd ainās, kurās darbība buksē, pat Djakonovs mēģina izlīdzēties ar iepriekš atrastām kustībām un darbībām: piemēram, vēl tikai gatavojoties savam killera uzdevumam pirmajā cēlienā un visiem pūliņiem mēģinot tikt vaļā no jokainā Fransuā, parafrāze par jogas mācību (ar pareizu elpošanu miera saglabāšanas nolūkos) attaisnojas, taču pirms "liktenīgās" stundas jeb sagatavošanās reālajai šaušanai otrajā cēlienā tas jau izskatās pēc štampa.

Ja pirmais cēliens beidzas uz tāda kā pacēluma viļņa ar nožēlu, ka tagad starpbrīdis, bet varēja taču vēl turpināt…, tad otrajā cēlienā jau grūti sagaidīt pasākuma beigas. Kaut arī otrajā cēlienā ir dažas asprātīgas epizodes, lielākoties tomēr darbība ir bez nepieciešamā spraiguma, un līdz ar to notikumus sāk kontrolēt analītiskais prāts, uzķeroties uz nejēdzīgu absurdu un acīmredzamu loģikas trūkumu sižeta peripetijās, kam raiti spēlētā komēdijā nebūtu vietas. Diemžēl jāatzīst, ka iestudējumam par labu nenāk arī Jura Kalniņa samocītā aktierspēle Volfa lomā, radot zināmu emocionālu diskomfortu – gandrīz viss, ko viņš dara un runā šķiet kaut kāds pārpratums, urdot nemitīgus jautājumus, ko viņš spēlē, kāpēc tieši viņš spēlē un kāpēc apkrāvies ar tik milzīgu blāķi komēdiju spēlēšanas štampu?

Toties sev uzticētajās epizodēs brīnišķīgs ir Gints Andžāns netradicionāli orientētā Viesmīļa lomā. Apspēlējot stereotipus par gejiem tipisko uzvedību, neforsējot, nepārspīlējot un neākstoties, aktieris pamānās demonstrēt arī lielisku žanra un humora izjūtu. Viņa atveidotā Viesmīļa zvaigžņu stunda ir "karogienešana", kas ar pēkšņu gaismu šovu (Igors Kapustins) un asprātīgu kustību partitūru (Inga Krasovska) Ginta Andžāna atsperīgi lokanā auguma sniegumā patiesībā sava spilgtuma, pārsteiguma un asprātības ziņā varētu pretendēt uz iestudējuma kulmināciju. Dažādus asprātīgus knifiņus atradis arī Dainis Gaidelis killera padotā lomā, kura tēls no konditorijas speciālista attīstīts līdz plaša profila speciālistam ar komiski neveiklu uzvedību.

Žēl, ka bez pārsteigumiem pagaidām ir Aija Dzērve kā Luīze, kura atveido it kā tipisku franču daiļavu – koķetu, smukiņu un saldu. Arī Valda Liepiņa aktierdarbā, atgūstoties pēc veselības likstām, nūģa Fransuā lomā gribētos sagaidīt jaunas atraktivitātes virāžas. Trešajā izrādē varēja manīt, ka viņš vēl mokās ar balss izteiksmību un skaļumu, laikam taču satraucoties, vai publika viņu sadzirdēs – gluži vai izmisīgi izlīdzoties ar lieki pārizteiksmīgu žestikulāciju. Valdis Liepiņš ir kā radīts šādām komiskajām lomām, atliktu vien niansētāk izstrādāt organisku kustību partitūru. Pirmajās ainās tā šķiet pat perfekta, taču izrādei attīstoties vairākkārtējā Valda Liepiņa varoņa neveiklā vāļāšanās pa dīvānu, gaidot savas replikas, izskatās gandrīz amatieriski.

Lieliska ir ideja izrādē "ierakstīt" karaokes padarīšanu, kas acīmredzot attīstīta no pāris replikām lugā par dziesmu nozīmi cilvēka liktenīgajos brīžos. Karaokes ambrāžas šoreiz ideāli kalpo režisora tik iemīļotajam "instrumentam" – spēlei ar mūzikas citātiem. Dziesma par zaķiem no filmas "Briljanta roka" ir kā trāpījums desmitniekā, jo tik spēcīgi savā starpā kontrastē aukstasinīga killera nopietnība un mūsu kopējā kultūratmiņa par padomju kino klasiku. Savukārt, kā neveiksminieka francūža Fransuā mīlas nedienu vadmotīvs izvēlēts Al Bano& Romina Power megapopulārā "Felicita", kuru it labi var izpildīt gan tikai puiši, gan bijušie mīlētāji – Fransuā un Luīze. Arī šī melodija piešķir iestudējumam savu ironijas devu ar pseidoromantisku noskaņu. Finālā gan abi "viltusdraugi" Fransuā un Nikolajs dzied Krievijā ļoti populārā Grigorija Ļepsa dziesmu "Glāze šņabja uz galda". Abi varoņi vai visas trīs izrādes stundas runājuši viens otram garām – katram no viņiem rūpēja tikai savas problēmas. Iestudējumā tas reizē ir gan smieklīgi, gan traģiski, kad abi vienojas kopējā iedzeršanā, radot ilūziju par saprašanos un draudzības sākumu.

Var tikai iztēloties, kā izrāde attīstīsies, kad kārtīgi iespēlēsies. Kopumā "Ļaujiet izšaut!" tomēr ir smieklīgs un asprātīgs izklaides gabals (īpaši pirmais cēliens) ar pāris brīnišķīgiem aktierdarbiem, taču vismaz vienu astronomisko stundu par garu.

9
nov
2012
X

Koncerts diviem solistiem ar šauteni

Edīte Tišheizere //Kultūras Diena

Kopā ar Džilindžeru nekad nav garlaicīgi. Mazākais var izklaidēties, minot, kas režisoru iedvesmojis, uz ko viņš atsaucies vai ko aizņēmies. Literārais (vai jebkurš cits) pamats viņam ir tikai iegansts, lai radītu savus sižetus. Vebēra komēdija nav izņēmums. Nu, kļūdas dēļ vienā numurā satiekas pasūtījuma slepkava un ragnesis - katram savs mērķis, kuru sasniegt traucē piespiedu kaimiņš un citi tipiņi. Neviens savu nepanāk, tomēr vienojas dziesmā... Šo amizanto stāstu mazliet citādā variantā daudzi atcerēsies no kino (franču Čīkstuļa vai Holivudas Draudziņiem (Buddy Buddy); man prātā pēdējais ar nešķiramo pārīti Volteru Matau un Džeku Lemonu).

Džilindžers ar šo komēdiju rīkojies līdzīgi no skolas gadiem pazīstamajam bioloģijas romantiķim Mičurinam, kurš nepaguris mēģināja krustot sugas un uzpotēt jebkam jebko. Vebēram uzpotēts drusku no Ļermontova Dēmona, mazliet no Puškina dendija Oņegina, daļa dostojevščinas un padomju dzīves lozunga avosj. Killers ir krievu puisis Nikolajs, kuru spēlē Jurijs Djakonovs. Turpinot mičurinisko analoģiju - ceriņkrūmam uzpotēts ananass. Operācija ir gandrīz izdevusies: ananass ir sulīgs un kārdinošs, ceriņi gan tā īsti nav izdzīvojuši.

Precizēju - ar ananasu nedomāju tikai Djakonova varoni, bet viņa krievu dvēseles saspēli ar Valda Liepiņa tēloto ragnesi Fransuā Pinjonu. Viņi ir pretēji it visā. Sākot jau ar dreskodu: melns lietišķs uzvalks ar vesti pret casual klasiku. Skops, tēmēts žests pret nemitīgu dricelēšanos. Auksts snaipera skatiens pret uzticīga, bet pamesta šuneļa acīm. Tērauds pret buču. Ir bauda vērot atšķirīgo aktieru partnerību. Taču režisors pabīda krievu dvēseles iespējas vēl tālāk: sadauzījis galvu, izkrītot pa logu, un vēl dabūjis Pinjonam paredzētu trankvilizatora devu, Nikolajs, kurš līdz tam bijis skaists kā grēks un elegants kā flīģelis, izrādās arī vienkāršs kā zeme. Ar krakšķi lūst sirdij apliktā dzelzs stīpa, un Djakonovs to nospēlē ar tādu šarmu, kuram nav iespējams pretoties.

Šajā brīdī uzplaukst vēl viens Džilindžera potzars - lieliskā iedoma, ka Pinjona cerība atgūt neuzticīgo sievu varētu balstīties uz… karaoki. (Cerība vēlāk pa daļai attaisnosies: uz Felicita aizbēgusī sieva reaģēs kā uzvelkamā vāvere uz atslēdziņas pagriezienu - ar lēkāšanu.) Pinjona sirdsdziesmai Yesterday Koļa pretī liek Pesņu pro zaicev no Briljantu rokas. No visas sirds, ar plašiem žestiem, deju uz galda un augšpēdus karuseli, aizāķējot pēdas aiz ventilatora lāpstiņām! Priekškars lēnām aizveras.

Traģikomiska ir Koļas mokošā atgriešanās Nikolaja bruņās, pirmām kārtām mēģinot samudžinātajos matos ieķemmēt nevainojami taisnu celiņu. Skaidrs, ka viņa šautene, kas ieraudzīta jau pirmajā cēlienā, otrajā tā arī neizšaus, jo jauniegūtais draugs neļaus. Abi iztukšos viesnīcas bāriņu un vienosies dziesmā, kuras disku Nikolajs glabājis azotē. Tā būs Grigorija Ļepsa Rjumka vodki na stoļe, kas skanēs ausīs vēl pāris dienu pēc izrādes.. Tikai tas ceriņkrūms… Rodas sajūta, ka pārējos aktierus - Gintu Andžānu (viesmīlis), Daini Gaideli (killera palīgs Fēlikss), Juri Kalniņu (Pinjona sāncensis dr. Volfs) un Aiju Dzērvi (neuzticīgā sieva) - režisors nav iepazīstinājis ne ar kopējo koncepciju, ne iecerētās izrādes žanru un stilu. Ikviens ir kontrasts visam pārējam un, jo sirsnīgāk spēlē, jo vairāk kavē darbību un paskaidro to, kas tāpat jau ir saprasts. Trīs stundas dzirkstošai komēdijai - tas ir daudz par daudz.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi