Atpakaļ uz afišu

Tenesijs Viljamss

Tetovētā roze

Komiska traģēdija 2 cēlienos

Izrāde - projekts "Tetovētā roze" tapusi sadarbībā ar Teātra attīstības apvienību "Daile"

 

 

Pirmizrāde: 2012. gada 5. oktobris

„Tetovētā roze" (1951) tiek uzskatīta par visoptimistiskāko Tenesija Viljamsa lugu, un tā saņēmusi arī prestižo Tonija balvu kā gada labākā luga.

Īsta mīlestība (iedomāta vai reāla), patiess skaistums (īsts vai izsapņots), ticība ideāliem (vispāratzītiem vai saviem) un vientuļas sievietes cīņa par savu laimi. Vai īsta mīlestība ir spējīga pastāvēt? Kas no notiekošā ir reāls un kas ir uztveres izspēlēts grotesks joks? Vai tiešām ir kāds, kam labāk par jums ir zināms, kas ir patiesība un kādiem ir jābūt cilvēka ideāliem? Un vai mūsdienās vispār ideāli ir nepieciešami? 

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

Režisors - Jurijs Djakonovs

Scenogrāfs - Einārs Timma

Kostīmu māksliniece - Jeļena Pavļenko

Horeogrāfe - Kristīne Vismane

Gaismu māksliniece - Marta Laure

Skaņu režisors - Uldis Sniķers

Projekta vadītāja - Daiga Livčāne

Lomās

Karīna Tatarinova (Serafina della Roza)
Maija Doveika (Roza, Assunta Estella)
Gints Andžāns (Bērns, Ārsts, Skolotāja, Flora, Džeks Hanters, Izplatītājs)
Aldis Siliņš (Bērns, De Leo tēvs, Besija, Alvaro)

Viedokļi

8
okt
2012
X

Tetovētā Daile

Baiba Baltruka //satori.lv

Dailes teātra izrāde "Tetovētā roze" Jurija Djakonova režijā ir viena no labākajām komēdijām, ko man pēdējā laikā gadījies redzēt pašmāju izpildījumā.

Tenesija Viljamsa 1951. gadā sarakstītās un Tony balvu ieguvušās lugas "The Rose Tattoo" iestudējums sižetiski stāsta par atraitnes Serafinas della Rozas (izrādē spēlē Karīna Tatarinova) pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem pēc vīra nāves, viņas attiecībām ar meitu Rozu (Maija Doveika) un dažādiem citiem tēliem, kuros iejutušies Aldis Siliņš un Gints Andžāns. Taču notikumiem, kas attēloti uz skatuves, ir pakārtota loma, no Viljamsa varoņiem pāri palicis vien karkass, kam šis iestudējums ir pārvilcis pāri savu audeklu. Man nav gadījies lasīt lugu, taču varu salīdzināt ar 1955. gadā uzņemto filmu ar tādu pašu nosaukumu un Tenesija Viljamsa adaptētu scenāriju. Filmā Serafinu della Rozu atveido aktrise Anna Manjani, kuras pielūdzējs bijis Viljamss, kas daļēji tieši viņai tika uzrakstījis šo lomu – par to viņa vēlāk saņēma "Oskara" balvu kā labākā aktrise. Ja oriģināli luga ir traģikomiska, arī filmā Manjani brīžiem ir sirdi plosoša, tad Dailes teātra iestudējumā no traģisma nekas nav palicis pāri, par karikatūriskiem ir padarīti pat visnopietnākie tēli un notikumi.

Galvenais varonis šoreiz ir cits – pati izrāde. Tā ir veidota kā žanriska kolāža, atzīšanās mīlestībā skatuves un ekrāna mākslai, visa mātei (tēvam) teātrim un bērniem – kino, situāciju komēdijseriāliem, pat reklāmai. Papildu kaleidoskopisku efektu rada ēnu teātris, vairāku aktieru iejušanās dažādās lomās un telpas risinājums, kurā ieeja/izeja ir iespējama visdažādākajās vietās – gāzes plītī, dīvānā vai ledusskapī, bet spēles telpa ir visa zāle, ieskaitot skatītāju rindas. Taču nekas nerada samākslotu iespaidu, tie arī nav simboli, kā drāmā, kurā sašķelta spēles telpa, iespējams, būtu tēlu iekšējās pasaules metafora. Tie ir izklaides elementi, kas kalpo dažādībai ar viegluma un rotaļas efektu, bez pārcenšanās. Tomēr, lai kādas variācijas arī tiktu izmantotas, izrāde nepārtop nesakarīgā bardakā, jo stilistiski ir ieturēta viendabīga līnija – piecdesmito gadu Amerika, Tenesija Viljamsa laiks, ar uzsvaru uz patērētāju kultūru, pin-up modi, sadzīves tehnikas uzplaukumu, reklāmas industrijas uzrāvienu u. c.

Kāpēc izrāde man šķita asprātīgāka un smieklīgāka par citām redzētajām? Kas šajā humorā ir svaigāks nekā ierastajā? Atbildes uz jautājumiem uzreiz nerodas, bet nojaušu, ka atslēga ir izrādes autoru pieejā mākslai, teātrim, izklaidei. Iestudējuma veidotāji ir teātra attīstības apvienība "Daile", kas ir neatkarīga apvienība, veidota starpnozaru attīstības veicināšanai. Pateicoties šādai organizatoriskai pieejai, aktieriem un režisoriem ir iespēja satikties ārpus noteiktas teātra tradīcijas, savukārt tas atbrīvo gala rezultātu no iespējamām gatavām formulām. Tā, piemēram, Dailes teātrī iecienītā drag (par sievietēm pārģērbušos vīriešu) mode, kas parasti kalpo ātru un lētu smieklu izvilināšanai un ir labākajā gadījumā kaitinoša, sliktākajā – bezgaumīga, šoreiz asprātīgi iederējās kopējā izrādes izplūdušo robežu kontekstā.

Aktieriem šāds darbs varētu būt profesionāla medusmaize – iespēja strādāt ārpus ierastās vides, ar jauniem kolēģiem, iestudēt klasisku materiālu, liekot priekšplānā izklaidi, stilu un humoru. Lielākais atklājums man bija Gints Andžāns, komisks talants piemīt arī Maijai Doveikai un Aldim Siliņam. Karīna Tatarinova ir viena no manām iecienītākajām dramatiskajām aktrisēm, bet viņas spējas komēdijā pārliecināja tikai uz izrādes beigām.

Nav tā, ka šo iestudējumu varētu saukt par nevainojamu, sižeta atvirzīšana otrā plānā brīžiem traucē skatītājam noturēt uzmanību. Varbūt kādam arī pietrūka skaidrāka mākslinieciska pamatojuma dažai labai detaļai. Vienbrīd aiz sevis dzirdēju kādu nočukstam: ".. murgs." Jāatzīst – man tas radīja papildu uzjautrinājumu.

Nu jau dažus gadus mūsdienīgas un kvalitatīvas komēdijas trūkums Latvijā man un maniem draugiem ir bijis māksliniecisku pārdomu (ilgu) objekts. Kamēr Amerikā un citviet pasaulē komēdija plaukst, turklāt nevis tukšā vietā, bet uz ilggadējiem pamatiem, Latvijā, izņemot dažus asprātīgus tvitera kontus un citus ārkārtas gadījumus, šajā jomā ir sāpīgs vakuums. Mēs kāri tveram ārzemju seriālus, stand-up un interneta vides komēdiju, kamēr vietējā mērogā žanrs pēc būtības neeksistē. Izrāde "Tetovētā roze" liek cerēt, ka jaunai mākslinieku paaudzei šo tukšumu varētu izdoties aizpildīt.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi