Atpakaļ uz afišu

Nikolajs Erdmans

Finita la comedia!

Traģikomēdija 2 cēlienos

No krievu valodas tulkojusi Evita Mamaja

 

Pirmizrāde: 2012. gada 14. septembris

Mazs, neievērojams cilvēciņš nolemj mest izaicinājumu visai cilvēcei ar tās nepilnībām un izdarīt pašnāvību. Un notiek brīnums - smieklīgais mietpilsonis pārvēršas par traģisku varoni.

Pasaulē ir tik daudz lietu, kas cilvēku grūž uz pašnāvību. Kāpēc mēs tomēr paliekam šajā dzīvē? Kāpēc mēs paliekam dzīvot? Kāda vērtība ir katrai sekundei? Dzīve ir dzīve, un šis ir ļoti cilvēcisks stāsts. Cilvēks caur elli atklāj dzīvi, lai saprastu, ka dzīvot ir vērts. Jo dzīve ir brīnišķīga!!!

Krievu dramaturga Nikolaja Erdmana luga (oriģinālais nosaukums „Pašnāvnieks") ir īsta dramaturģijas pērle. Autora dzīves laikā tā nekad nav tikusi publicēta vai uzvesta, jo pasludināta par „tukšu un kaitīgu". Teātra metrs Konstantīns Staņislavskis savulaik salīdzinājis Erdmanu ar Gogoli, bet šo lugu - ar Gogoļa slaveno „Revidentu".

 

Režisors, kinoaktieris, scenārists Aleksandrs Morfovs ir režisors, kuram neeksistē „neskatuviska" literatūra - no jebkura literatūras teksta viņš spēj radīt īpašu māksliniecisku pasauli, oriģinālu teātra modeli. Viņa izrādes vienmēr ir ārkārtīgi vizuālas, bet režisoriskie risinājumi - nestandarta un neparedzami. Tieši tādēļ viņa iestudējumiem vienmēr ir ilgs skatuves mūžs, un tās spēj pulcēt tik plašu skatītāju loku.

Aleksandrs Morfovs pēc savas nacionalitātes ir bulgāru režisors, bet pēc savas dabas - īsts kosmopolīts, kas jau sen pārkāpis ģeogrāfiskās robežas.

Viņš beidzis Sofijas Teātra un kino mākslas nacionālo akadēmiju divās specialitātēs - kā teātra režisors (1989) un kino režisors (1994). Savu režisorisko darbību sācis, iestudējot Alfrēda Žarī „Karali Ibī" (1991) Sofijas Mazajā pilsētas teātrī „Aiz kanāla", Viljama Šekspīra „Vētru" (1992) teātrī „Sofija" un „Hamletu" teātrī „La Strada" (1993).

No 1993. gada viņš sāk strādāt Bulgārijas Ivana Vazova Nacionālajā teātrī. No 2000. līdz 2002. gadam A.Morfovs ir šī teātra mākslinieciskais vadītājs. Vairākus gadus (2003-2007) viņš strādā kā viesrežisors Sanktpēterburgas V.F.Komisarževskas akadēmiskajā dramatiskajā teātrī,  bet no 2006. gada atgriežas Bulgārijas Ivana Vazova Nacionālajā teātrī kā tā mākslinieciskais vadītājs.

A.Morfovs ir iestudējis daudzus klasikas darbus, tostarp Viljama Šekspīra, Servantesa, Moljēra, Maksima Gorkija, Bertolda Brehta lugas. „Mūsdienas nav mans mīļākais vēstures periods. Es negribu rakņāties miskastē. Man nav interesanti iestudēt izrādes par bomžiem, labāk atrast mani satraucošas problēmas klasiskā darbā."

Režisors un viņa iestudētās izrādes saņēmušas daudzas prēmijas: Bulgārijas teātra prēmiju „Askeer", Bulgārijas teātra kritiķu prēmiju, Bulgārijas teātra savienības balvu, Sofijas prēmiju, kā arī virkni Krievijas teātra balvu. Viņa izrādes piedalās teātra festivālos daudzās valstīs. Arī pats režisors daudz un veiksmīgi strādā ārzemēs: Francijā, Zviedrijā, Maķedonijā, Rumānijā, Izraēlā. Viņš ir iestudējis vairāk nekā 10 izrādes Krievijas teātros, tostarp arī divas izrādes leģendārajā Maskavas „Ļenkom" teātrī: Kena Kīzija „Lidojot pāri dzeguzes ligzdai (Aptumsums)" un Fridriha Dīrenmata „Dāmas vizīte" (abas izrādes viesojušās Rīgā). Izrāde „Lidojot pāri dzeguzes ligzdai (Aptumsums)" saņēmusi Krievijas teātra festivāla „Zelta Maska" skatītāju balvu (2007). Režisors ir strādājis ar tādām krievu teātra un kino zvaigznēm kā Aleksandrs Abdulovs, Aleksandrs Kaļagins, Aleksandrs Lazarevs, Marija Mironova, Aleksandrs Sirins u.c.

Aleksandrs Morfovs ir scenārija autors un režisors vairākām filmām un arī pats nospēlējis vadošās lomas virknē kino filmu.

Režisora radītās izrādes ir ļoti cilvēciskas. Viņš „sacer" savas izrādes - brīvi pārraksta dramaturgu tekstus un uzbur jaunus, sākotnēji neesošus personāžus, rada jaunas attiecības. Viņš ir īsts teātra burvis ar smalku humora izjūtu, kura iestudējumiem raksturīga īpaša mākslinieciska pasaule un karnevālisks vieglums. Tā ir pasaule, kurā cieši savijas realitāte un izdoma, komiskais un traģiskais, bērnišķīgi naivais un nopietnais. Šīs izrādes apmāna, aizrauj un smīdina skatītājus un piedāvā spilgtu emociju paleti.

Dramaturga Nikolaja Erdmana lugu „Pašnāvnieks" (Dailes teātrī ar nosaukumu „Finita la comedia!") režisors Aleksandrs Morfovs jau iestudējis Bulgārijas Nacionālajā teātrī ar nosaukumu „Dzīve ir brīnišķīga" (2011).

 

Izrāde izvīrzīta Dienas gada balvai kultūrā un LTV1 raidījuma „100 g kultūras" balvai „Kilograms kultūras". 

 

Nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai - Gada teātra izrāde
Aleksandram Morfovam - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada režisors
Artūram Skrastiņam -  Spēlmaņu nakts 2012/2013 balva Gada aktieris un skatītāju simpātiju balva
Lidijai Pupurei - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada aktrise otrā plāna lomā
Dārtai Danevičai - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada jaunais skatuves mākslinieks
Mārtiņam Vilkārsim - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada scenogrāfs
Ilzei Vītoliņai  - Spēlmaņu nakts 2012/2013 balva Gada kostīmu mākslinieks
Ingai Krasovskai - Spēlmaņu nakts 2012/2013 balva Gada kustību mākslinieks
Igoram Kapustinam - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada gaismu mākslinieks

 

Par režisoru Aleksandru Morfovu:

http://rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2012&month=10&article=12

http://satori.lv/raksts/4842/Aleksandrs_Morfovs/Teatris_ir_pedejais_kas_mums_vel_palicis#

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/79015-aleksandrs-morfovs-mani-vienmer-interesejusas-galejibas.htm

http://okolo.me/2011/05/aleksandr-morfov-zhizn-ochen-lyubopytna-ona-cvetnaya-krasochnaya-i-ya-xochu-chtoby-moi-spektakli-byli-takimi-zhe/

http://post.scriptum.ru/article/alexander-morfov-interview-petersburg

http://www.timeout.ru/journal/feature/3060/

 

Par dramaturgu Nikolaju Erdmanu:

http://www.pahra.ru/chosen-people/erdman/index.htm 

http://www.memorial.krsk.ru/memuar/Yerdman.htm

 

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

Režisors - Aleksandrs Morfovs

Mūzikas konsultants - Juris Vaivods

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Semjons Semjonovičs Podsekaļņikovs)
Dārta Daneviča (Marija Lukjanovna, viņa sieva)
Lidija Pupure (Serafima Iļjiņična, viņa sievasmāte)
Lauris Subatnieks (Aleksandrs Petrovičs Kalabuškins)
Sarmīte Rubule (Margarita Ivanovna)
Juris Žagars (Aristarhs Domiņikovičs Grands-Skubik)
Ieva Segliņa (Kleopatra Maksimovna)
Ērika Eglija (Raisa Fiļipovna)
Dainis Gaidelis (Ņikifors Arsentjevičs Pugačovs, miesnieks)
Juris Strenga (Viktors Abramovičs, rakstnieks)
Dainis Grūbe (Dāvids Jakovļevičs, komponists)
Artis Robežnieks (Tēvs Elpīdijs)
Aija Dzērve (Gruņa)
Mārtiņš Počs (Fedja Petuņins)
Artūrs Dīcis (Oļegs Ļeoņidovičs / Ļoņa, oficiants / operators)
Intars Rešetins (Kostja, oficiants / operators)
Dainis Grūbe un Kaspars Zāle (Orķestris)
Uldis Grass, Egons Gerdzijevskis (Orķestris)
Anete Krasovska, Regīna Eglija (Sievietes)
Kaspars Martinsons (Vīrieši)
Aivita Taube, Līga Zvirgzdiņa (Sievietes)
Uldis Grass (Vīrieši)
Elīna Gailīte, Sigita Paula Cepleviča, Inga Dzintare, Anita Siliņa, Solveiga Brumziede, Vivita Baltrune, Anta Šeniņa, Inita Bērziņa (Sievietes)
Egons Gerdzijevskis, Valters Zeltiņš, Miks Stūris (Vīrieši)

Viedokļi

25
okt
2012
X

Par balto un melno

Ieva Rodiņa //kroders.lv

Krievu dramaturga, dzejnieka un kino scenāriju autora Nikolaja Erdmana luga „Pašnāvnieks” sarakstīta 1928. gadā un pirms dažiem gadiem tika uzvesta Liepājas teātrī lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna režijā ar nosaukumu „Beigta balle”, kur galvenais varonis Semjons Semjonovičs Podsekaļņikovs pārtapa par Jāzepu Podsekalu. Tikmēr bulgāru viesrežisors Aleksandrs Morfovs no šādiem lokalizācijas elementiem atturējies, uz Dailes teātra lielās skatuves izveidojot īstu groteskā un ironijā „mērcētu” padomju dzīves retrospekciju, un varbūt tieši tādēļ, ka izrāde šķietami nav par mums (lasīt – mūsdienu sabiedrību), tā tomēr liek uzdot skaudro jautājumu no krievu klasiķa Nikolaja Gogoļa lugas „Revidents”: „Par ko jūs smejaties? Paši taču par sevi smejaties.”
Padomju dzīves tuvplāns
Pirmajā cēlienā darbība notiek komunālajā dzīvoklī, kur mitinās Podsekaļņikovu ģimene. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša veidotā skatuve nosacīti iedalīta divos plānos. „Tuvplānā” redzama šaura Podsekaļņikovu ģimenes apdzīvota telpa ar virtuvi – pa kreisi atrodas Lidijas Pupures tēlotās „nešpetnās” sievasmātes Serafimas Iļjiņičnas guļvieta un galds ar divām šujmašīnām, kur viņa strādā kopā ar Dārtas Danevičas Mariju Lukjanovnu, un radio aparāts; vidū atrodas Podsekaļņikovu gulta un kumode; skatuves labajā pusē iekārtota neliela virtuvīte ar lielu galdu, skapīšiem un gāzes plīti. Dziļumu jeb paplašinājumu šim Podsekaļņikovu ģimenes dzīves „tuvplānam” piešķir uz nedaudz paaugstinātas platformas izvietotais komunālā dzīvokļa fons – četras tumšzilas, nomelnējušas arkas, kurās redzami vairāki gaiteņi, radot nojausmu par to, ka skatuves proscēnijā redzamā dzīves platība ir tikai maza šūniņa no kāda lielāka organisma.
Izrādes sākumā režisors ieviesis garu un skatuviskām darbībām bagātu prologu – skatuve ir pilna cilvēku, atgādinot skudru pūzni, ko vienlaikus var uzlūkot gan kā organizētu masu darbību, gan kā daudzu individuālu tipāžu portretējumu. Katrs varonis ar kaut ko nodarbojas – viens strebj tēju virtuvē, otrs lasa avīzi, trešais dodas uz kopējo tualeti ar kaklā pakarinātu poda vāku, ko pēcāk turpat gaitenī nomazgā ar ūdeni, apšļakstot citus… Rīts nemanot pārtop vakarā, vakars – naktī, nakts – rītā, iezīmējot ikdienas cikliskumu (jo varoņu veiktās sadzīviskās darbības tiek atkārtotas). Ieviešot tik plašu sadzīvisko slāni, kas Nikolaja Erdmana lugā nav tik izteikts, režisors spēlējas ar skatītāja apziņā atpazīstamām dzīves reālijām, kuru mērķis ir uzrunāt personiski, likt identificēties jeb uz skatuves redzamo sasaistīt ar savu individuālo pieredzi (ne velti varoņi, vakarā sapulcējušies virtuvē, skatās padomju populārās kultūras ikonu – multfilmu „Krokodils Gena”).
„Teātris pirms teātra”

To, ka uz skatuves notiekošā darbība nav abstrakta, bet modelēta kā universāla, respektīvi, ikdienas dzīvē sastopama un uz mūsdienām attiecināma, apliecina arī izrādē nojauktā robeža starp skatuvi un skatītāju zāli.
Darbība faktiski sākas pirms pašas izrādes sākuma, respektīvi, mirklī, kad skatītājs ienāk zālē. Skatuve sākotnēji ir aizklāta ar proscēnijā izžautu baltu palagu rindu, kas funkcionē kā stilizēts priekškars, kuru varoņi drīz vien novāc, atklājot skatam proscēnijā uzbūvētu komunālā dzīvokļa paraugu. Tikmēr Dārtas Danevičas spēlētā Marija Lukjanovna Podsekaļņikova, galvenā varoņa sieva, staigā pa zāles centrālo eju, kautrīgi uzrunādama gar celiņu sēdošos skatītājus un vākdama uz dažiem krēsliem „izžautās” drēbes. Izrādē skatītāji būtībā spēlē kolektīva lomu līdzās milzīgajam deindividualizēto „fona” varoņu lokam (kaimiņi, skolnieces, oficiantes / oficianti, mūziķi u.tml.) – to apliecina dažādie veidi, kā darbībā tiek iesaistīti skatītāji (vismaz pirmās rindās sēdošie). Piemēram, kad visi komunālā dzīvokļa iemītnieki sapulcējas, lai skatītos multfilmu par Genu un Čeburašku, kādam skatītājam 1. rindā tiek lūgts paturēt antenu, lai attēls būtu kvalitatīvāks.
Un tomēr – iestudējums nepaliek tikai padomju dzīves autentiskas stilizācijas līmenī, jo izrāde nav par cilvēka un (sava) laika vai cilvēka un varas attiecībām, bet gan par pašu cilvēku un viņa, vienkāršoti formulējot, centieniem atrast dzīves jēgu – kaut vai aknu desā (materiālā līmenī) un basa tubā (garīgā līmenī).
Nelietderīgs mērķis
Tikai pēc laba brīža juceklī, kas valda uz skatuves, kļūst pamanāms izrādes galvenais varonis – Artūra Skrastiņa spēlētais bezdarbnieks Semjons Semjonovičs Podsekaļņikovs jeb maza „nelaimes čupiņa”, kas nemanāmi eksistē šajā milzīgajā, trokšņainajā bišu stropā. Aktieris izrādes gaitā izspēlē ļoti plašu t.s. „mazā varoņa” dzīves drāmu. No sākuma viņš ir sevī ierāvies vientulis, kas, šķiet, uzmetis ne tikai fizisku, bet arī garīgu kūkumu, cenšoties paslēpties no uzmācīgās dzīves realitātes (režisors izrādē atkārtoti organizē mizanscēnas, kurās A. Skrastiņa varonis atrodas ļaužu ielenkumā, vientuļa prožektora stara izgaismots). Viņš ir vienīgais, kurš redz pāri ikdienai, kuru interesē, vai eksistē pēcnāves dzīve, un kurš spēj sajust lietu metafizisko dabu (Podsekaļņikovs vienīgais dzird mūziku, gan pieliekot ausi pie basa tubas, gan atverot kārbu, kurā guļ liktenīgais revolveris).
Tikmēr ikdienas dzīve uz skatuves ir pakļauta dzelžainam rituālam, kas nekad nemainās. Tā ir ārēji darbīga, taču iekšēji tukša rosīšanās, kas tiek kultivēta tikai ar vienu mērķi – aizpildīt laiku lietderīgi. Pat naktī, kad valda nosacīts miers un klusums, tajā tik un tā ielaužas normēts laika cikls – tādēļ, piemēram, D. Danevičas Marija Lukjanovna, nakts vidū pamodināta, kā izbailēs pabāž galvu zem segas un purpina „Jāguļ, jāguļ!”, izdzirdot nositam ceturto nakts stundu. Artūra Skrastiņa Podsekaļņikovs šajā ikdienas rituālā neiederas, jo viņam atšķirībā no citiem varoņiem nav izteikta dzīves mērķa. Pret viņa „depresīvo noskaņojumu” līdzcilvēki sākotnēji izturas ar padevīgu iecietību kā pret garīgi nepilnvērtīgu cilvēku vai mazu bērnu. Bez paša Podsekaļņikova ziņas tiek nolemts, ka viņš grasās šauties, un tieši šis vārds, kas tiek izrunāts pusčukstus ar bijību, izraisa virkni absurdu intrigu un pārpratumu situāciju komēdijas labākajās tradīcijās. Līdz asarām smieklīga ir Lidijas Pupures kolorītā groteskā spēlētās sievasmātes apburošie centieni „sirdzēju” uzjautrināt gan ar anekdotiskiem stāstiem, gan izmisīgu deju. Tikmēr vienīgais cilvēks, kas visā šajā ārprātā saglabā bērnišķīgi naivu ticību dzīvei un visam labajam un skaistajam, ir Dārtas Danevičas nedaudz pārkautrīgi tēlotā Marija.
Kolektīvisma princips
Izrādes mizanscēnu veidojums ļauj skaidri izšķirt individuālā varoņa un kolektīva pretstatu. Uz skatuves bez trīs galveno lomu atveidotājiem parādās 35 (!) aktieri, kuri spēlē dažāda nozīmīguma lomas. Teju visi aktieri spēlē izteikti groteskā, izkāpinātā veidā, kas diemžēl iezīmē neviendabīgu aktierspēles kvalitāti. Pa skatuvi staigājošas karikatūras spēlē Artūrs Robežnieks tēva Elpīdija varenajā, taču pārspīlētu hroniska alkoholisma izpausmju (streipuļošanas, šļupstēšanas u.tml.) pārņemtajā figūrā un Juris Žagars, kurš nojaušamā lomas metafiziskā rakstura vietā atmasko nebūt ne inteliģentu personu, kas pati sevi dēvē par „krievu inteliģences pārstāvi”. Plakātisku „upurjēra” funkciju režisors piešķīris Mārtiņa Poča aizkustinošā patiesīgumā tēlotajam kurlmēmajam pusim Fedjam. No puslīdz individualizēto „fona” varoņu loka izceļas vien Ērikas Eglijas kaislīgā Raisa Fiļipovna, Sarmītes Rubules enerģiski spēlētā sabiedriskās dzīves mūžīgā organizatore Margarita Ivanovna un Laura Subatnieka līdzjūtību raisošais kaimiņš ar komisko „acu defektu”.
Nosacītā veidā visus izrādes „fona” varoņus brīžiem iespējams uztvert kā stilizētu antīko kori, kas pārrauga un novērtē notiekošo darbību, izsakot komentārus un sniedzot padomus galvenajam varonim. Šis kolektīvisma princips visspilgtāk izpaužas otrajā cēlienā, kad pat sākotnēji individualizētie tēli saplūst vienotā pūlī Podsekaļņikova bēru banketa dzīrēs vai bēru gājienā (šajās ainās kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa varoņus ieģērbusi vienādas krāsu tonalitātes tērpos).
Otrais cēliens simboliski apliecina arī absolūtu privātās telpas izzušanu – proscēnijā izvietotais komunālais dzīvoklis ir „iegrimis”, bet, paceļoties melnam priekškaram, uz skatuves pēkšņi itin kā atdzīvojas milzīga glezna ar banketa svinībām, kuru jautrība tiek arvien arvien kāpināta, līdz sasniedz absurda maksimumu. Nemanot gluži kā viduslaiku karnevāla kultūrā izzūd jebkādas sociālās hierarhijas robežas – A. Skrastiņa Podsekaļņikovs uz skatuves „uzjāj” A. Robežnieka tēva Elpīdija mugurā, oficianti nekautrējoties dzer viesiem paredzēto šampanieti, sprāgst petardes, šampaniešu pudeļu korķi… Varoņi kā mazu velnēnu bars plēšas par Podsekaļņikova dvēseli, liekot parakstīt kaudzi pirmsnāves vēstuļu (par Mīlestību, par Kaislību, par Inteliģenci…). Otrā cēliena absurdisma noskaņa kulminē iespaidīgi inscenētajā bēru procesijā, kad skatuve burtiski „atdzīvojas” – aktieri soļo gājienā aiz Podsekaļņikova zārka pretēji grozāmās skatuves ripas kustības virzienam, šai platformai vienlaikus arvien tuvinoties skatītāju zālei, līdz procesija nonāk līdzās skatuves priekšplānā „atceļojušajai” masīvajai antīko grieķu kolonnu būvei.
Realitāte vai iztēle jeb balts vai melns
Dramaturga Nikolaja Erdmana lugā „Pašnāvnieks” atšķirībā no Dailes teātra iestudējuma konceptuāli būtisks ir sociālais slānis, kas iekodēts antīkās traģēdijas principā balstītā konfliktā starp galveno varoni (indivīdu) un kolektīvu (būtībā – padomju varu), indivīdam cenšoties atrauties no kolektīva. Ņemot vērā šo kontekstu, lugas nosaukumu būtībā var interpretēt divās nozīmēs – pirmkārt, tās galvenais varonis ir cilvēks, kas vēlas izdarīt pašnāvību, otrkārt, tas ir cilvēks, kas, pretojoties padomju varai, būtībā pašiznīcinās, jo padomju kolektīvs (līdzīgi kā antīkās pasaules pieredzē) ir kopums, no kura atdalīties nedrīkst.
Izrādē šis sociālais konteksts ir zudis, turklāt režisora veidotās mizanscēnas un galvenā varoņa koncepcija liek domāt, ka visu uz skatuves notiekošo iespējams uztvert pat kā viena cilvēka monodrāmu, kurā fona darbība nepieciešama tikai tādēļ, lai attēlotu galvenā varoņa subjektīvās izjūtas un pasaules redzējumu. To apliecina pat izrādes pirmajā (nosacīti reālistiskajā) cēlienā iestarpinātās nereālistiskās ainas, kas pauž ironisku attieksmi pret notiekošo darbību un vienlaikus funkcionē kā galvenā varoņa iztēles ilustrācija. Piemēram, ainā, kad A. Skrastiņa varonim tiek atnesta tuba (kā ironisks dzīves jēgas apliecinājuma simbols), uz skatuves parādās teju visi varoņi un arvien kāpinātā ritmā izpilda rituālu deju (lielisks horeogrāfes Ingas Krasovskas darbs).
Par to, ka viss uz skatuves redzamais varētu būt viena cilvēka (iespējams, pat tikai iztēlē) pārdzīvota iniciācijas procesa attēlojums, signalizē izrādes uzbūve. N. Erdmana luga beidzas ar kurlmēmā Fedjas atstāto zīmīti: „Podsekaļņikovam taisnība. Dzīvot patiešām nav vērts.” Turpretim Aleksandrs Morfovs izrādē ieviesis nosacītu epilogu. Režisors izrādes „aktīvajai” darbībai tādējādi būtībā liek sākties un noslēgties ar vienu un to pašu ainu – kad Dārtas Danevičas Marija Lukjanovna vīram nakts vidū prasa, vai viņš ēdīs desu uz baltas vai uz melnas maizes. Tādējādi viss, ko varonis izrādes gaitā piedzīvojis un pārdzīvojis, nonākdams pie atklāsmes, ka dzīves jēgu saprast iespējams tikai 30 minūtes pirms nāves, būtībā tiek rezumēts šajā šķietami sadzīviskajā jautājumā – balts vai melns? – kas izskan gluži kā ironisks Hamleta „būt vai nebūt”.

25
okt
2012
X

Par ko smejamies, kungi!

Maija Svarinska //kroders.lv

Dailes teātra izrādi „Finita la comedia!” skatījos divas reizes. Pirmizrādē ļoti patika vadošais aktieru trio – Lidija Pupure, Dārta Daneviča un jo sevišķi Artūrs Skrastiņš – un vietumis arī pati izrāde. Otrreiz atkal valdzināja aktieru darbs, turklāt ne tikai galvenajās lomās, un daudz lielāku iespaidu atstāja pats iestudējums. Tiesa, viena problēma – iekšējā pretestība pret uzvedumu neizzuda.
Varētu teikt, nav diez ko profesionāli. Skat, tik, iekšējā pretestība! Jā, nav pieņemama, piemēram, mūsu scēniskā noformējuma meistara Mārtiņa Vilkārša lieliski atveidotā un bulgāru režisora Aleksandra Morfova droši vien pilnībā akceptētā izrādes scenogrāfija. Scenogrāfija, kurā savienota sadzīves konkrētība ar idejas vispārinājumu. Proti, es redzu tipisku, teiksim tā, padomju ikdienas romantiku, kas PSRS 20. gados tika dēvēta par „жилтоварищество” (biedrība, kas apvienoja dzīvokļa, mājas vai ielas iedzīvotājus) un ko Vilkārsis ir atainojis kā padomju pilsoņu privātās dzīves šūniņas, kuras saliedētas vienā stropā. Izrādes 2. cēlienā virs šī stropa paceļas lielisks „arhitektūras” monstrs, kurā es atpazīstu gan slaveno uzvaras gājienā uz priekšu traucošo strādnieka un zemnieces skulptūru, gan Reihstāga majestātiskās kolonnas, gan Vittoriano monumenta vītņveida pilastrus. Ko lai vēl piebilst: varens totalitārā gadsimta, totalitārās varas simbols.
Lūk, tieši tas mani arī mulsina. Ko Nikolajs Erdmans atmaskoja savās divās komēdijās „Mandāts” (1924) un „Pašnāvnieks” (1928), tātad arī lugā, kas arī ir Dailes teātra izrādes pamatā? Cilvēka netikumus vai valsts sistēmu, kurā viņš ir spiests dzīvot tā, kā dzīvo? Gorbačova un postpadomju laika krievu literatūras un teātra zinātnieki gandrīz vienbalsīgi apgalvo, ka „Erdmans padomju dramaturģijā ir palicis kā nepārspēts satīriķis, jo bijis vienīgais, kas uzdrošinājies īstenot satīras patieso uzdevumu – izsmiet un atmaskot nevis atsevišķus cilvēka trūkumus, bet varas sistēmu, kurā viņš [autors - M.S.] ir ieraudzījis (..) cilvēka un sabiedrības tikumiskā pagrimuma cēloņus. Un šo māksliniecisko anamnēzi realizējis apbrīnojami agri, 20. gados, kad, kā šķita, jaunā valsts vēl tikai tapa un vairumam pat ļoti vērīgu cilvēku nenāca ne prātā, kāds grandiozs ešafots tiek būvēts kā šīs valsts pamats un simbols.” (Leonīds Veļehovs, „Театр”, Nr. 3, 1990)
Spriežot pēc visa, tā arī ir atbilde uz manu jautājumu. Izrādes „Finita la comedia!” mākslinieciski vizuālais tēls – tas ir spēcīgs lugas būtības izvilkums, un tieši tādēļ mani viss atgrūž, jo negribas atkal rādīt pigu sociālismam – objektam, kura nav jau vairāk nekā 20 gadu un no kura es (domāju, arī Dailes teātra skatītāju lielākā daļa) esmu ardievojusies uz visiem laikiem. Taču problēma pastāv tajā, ka īsteni mākslinieki, par kādu uzskatu M. Vilkārsi, un pie kuriem, spriežot pēc atsauksmēm, ir pieskaitāms arī bulgāru režisors A. Morfovs, nenodarbojas ar līķu uzšķēršanu. Pagātne viņus interesē kā tagadnes spogulis.

Jā, iedziļinājusies izrādē, varu secināt, ka A. Morfovs ir strādājis ar lugu, būdams brīvs no pārbūves un vēlāko 90. gadu humanitāro zinātņu idejiskajām norādēm, un tādēļ ir pārliecinoši mums parādījis, ka N. Erdmana varonis pirmām kārtām ir krievu literatūrai tradicionālais mazā cilvēka tips, kas vienīgi Krievijā tika iedzīts vienotā sociālā šķirā, sauktā par sīkpilsoņiem, kurus savukārt diženie krievu rakstnieki gadsimtu gadsimtos allaž mēdza pamācīt caur smiekliem un asarām – vai nu tas būtu Gogolis (padomājiet tikai, kā un kādēļ tiek „izģērbts” mazais cilvēks stāstā „Šinelis”), vai Saltikovs-Ščedrins, Suhovo-Kobiļins, Čehovs, Erdmans… Sociālais tips, ko pēc tam vēl gadu desmitiem pātagoja padomju literatūra un teātris, aizstājot sīkpilsoņa jēdzienu ar vārdu „обывателъ” (mietpilsonis), līdz beidzot atkušņa laika dramaturģija viņā pamanīja „vienkāršā padomju cilvēka” vaibstus.
Erdmana varoņi, kā arī viss viņiem līdzīgais šīs šķiras personāžs, dzīvo sadzīvē, ikdienības rūpju pārņemti, un attiecības ar lietu pasauli viņiem ir daudz svarīgākas par attiecībām ar sabiedrības dzīvi. Ar katru varu viņi ir uz „jūs”, un katra vara piespiež viņus meklēt jaunus orientierus savai eksistencei. Semjons Semjonovičs Podsekaļņikovs tā arī nav sevi atradis. Apkārt virmo neps, bet viņš nu jau divus gadus kvern mājās bez darba, un, izrādes darbībai sākoties, uzreiz var redzēt, ka viņš ir nelaimīgs. Piekusis dzīvot.
Pārsteidz, cik smalki, neuzbāzīgi, es pat teiktu, ar kādu ekskluzīvu psiholoģisku precizitāti Artūrs Skrastiņš pauž, kā mokās viņa varonis sev neierastā dziļā refleksijā. Kad nekur nekam nav jēgas. Es patiešām apbrīnoju aktiera spēli tādēļ, ka bieži Artūrs Skrastiņš, jo sevišķi, tā sakot, ekstravagantās lomās, man ir šķitis izrādīšanās meistars ar savu spilgtu paņēmienu komplektu, piemēram, savdabīgu šļūcošu gaitu, ar izstieptas rokas izplesto pirkstu valdonīgu bakstoņu neredzamā oponenta krūtežā, intensīvu ieplesto acu spēli un tikpat žiglu intonācijas kūleni… Kopumā – dažādu triepienu palete, ko aktieris izmanto veikli un azartiski, tālab negribas rakstīt vārdu „štamps”.
Bet te tik viegls iemiesošanās patiesīgums: nogurums mugurā, garlaicīgums acīs, dūrē iežmiegta dzīves tukšība, un cik vaļsirdīga laime, apkampjot ilgoto tūbu, liekas, vēl mazliet un noticēsi, ka viņā nomiris brīnišķīgs mūziķis. Varbūt arī ir miris, jo dvēselē viss ir tik stipri salauzīts, ka tai vairs nav spēka sevi apliecināt. Vispār jāteic, ka, pateicoties lomas pārdomātajam režijas zīmējumam un aktiera psiholoģiski smalkajam iemiesojumam traģifarsa veidolā, gala vēstījums, uz kuru A. Skrastiņa varonis ved visas izrādes gaitā, sasniedz personāža pārdomu kvintesenci – par savu vietu pasaulē, par cilvēka vietu absurda pilnajā īstenībā.
Tikai, raug, kas tā ir par īstenību, kas ieskauj Podsekaļņikovu? Skrastiņš, domāju, mūs vedina uz mūsdienu realitāti. Režisors Morfovs, netraucējot aktieri, piedāvā vēl arī kaut ko savu. Vai tas būtu televizors, vai teleraidījuma fragments, vai izrādē skanošo dziesmu kopa – viss ir mājiens uz pēckara padomju laiku. Turklāt svarīgi, ka visi fragmenti nebūt nav mundrs proletāriešu vai kareivju koris, bet patiesi gaiša un visnotaļ labestīga lirika (mūzikas konsultants Juris Vaivods). Vaļsirdīgi sakot, tā arī nesapratu, par ko vai kādēļ režisors skumdinās. Bet tas, ka šie muzikālie citāti atgādina par bijušo padomju cilvēka dvēseles atveldzi, ir fakts. Arī tas, ka Podsekaļņikova sievas tēls Morfova izrādē ir padomju lirisko sapņu citējums, ir fakts.
Izteikdama šo pēdējo domu, es nebūt neironizēju, bet drīzāk sajūsminos. Tik organiski nospēlēt upurēšanos, mīlestību, pazemību, maigumu… Patiesi Marija. Šodien ne katram tas dots. Aizmirsts. Nezinu, varbūt tā ir gados pavisam jauniņo iesācēju aktrišu (protams, talantīgu) prioritāte? Atceros, kā savulaik mani uzrunāja Ilze Ķuzule „Kaijā” (rež. M. Gruzdovs) un „Ilgu tramvajā”(rež. G. Poliščuka). Bet varbūt viss atkarīgs no režisora: vienīgi viņš zina, kā slīpēt aktiera talanta pērles. Spriežot pēc izrādes „Finita la comedia!”, ko skatījos kādu laiku pēc pirmizrādes, Dārta Daneviča Marijas lomā aug. Tādēļ arī tik atklāti cildinu viņas tēlojumu: aktrise patiešām strādā.
Gaišu vaigu raujas arī Lidija Pupure, kas spēlē Marijas māti. Lietojot vārdu „raujas”, domāju ne tikai konkrēto Dailes teātra izrādi, bet vispār šo aktrises daiļrades posmu. Piemēram, tiem, kas vēl nav redzējuši JRT izrādi „Vigīlija. Sapnis par nomodu”, noteikti ieteiktu aiziet, kaut vai lai uzzinātu, kā ir iespējams, visu darbības laiku klusējot, radīt neaizmirstamu tēlu. Lidija Pupure jums to parādīs. Bet „Finita la comedia!” aktrise runā daudz un vēl kā! Pārsmiesieties. Turklāt gandrīz katrs vārds aktrises sejā atspoguļojas ar savu mīmiku. Nenoskatīties. Starp citu, Serafima Iļjiņična, šķiet, ir vienīgais personāžs, kurš šajā biedrībā dzīvo bez problēmām. Pašpietiekama.
Toties visi pārējie dzīvo problēmās. Un pēkšņi parādās tāda izdevība, kas ļautu tās atrisināt uz pašnāvnieka rēķina. Ar cik iespaidīgu vienotību šo projektu izstrādā visi Podsekaļņikovam pazīstamie un nepazīstamie cilvēki. Tiesa, katrs no viņiem cenšas pirmais izmānīt savu labumu. Visizmanīgākais šeit, manuprāt, ir Jura Žagara atveidotais Aristarhs Domiņikovičs. Aktiera gaita, uz pieres sasukātā matu birstīte, portfelītis un maniere, miera stājā, klusējot mērķtiecīgi noraudzīties visā… šķiet, vēl mirklis un tūdaļ izdosies atpazīt personu, ko viņš atdarina. Varbūt, ka reāla prototipa nemaz nav. Vienkārši ir radīts lielisks apkopojošs „aparatčika” tēls. Varētu pateikt arī citādi: Čičikovs jebkuram padomju laikam.
Vārdu „padomju”, kas jaušams Aristarha Domiņikoviča tēlā, esmu izcēlusi apzināti, jo darbības personu daudzbalsīgajā korī, kad 2. cēliena sākumā tiek svinēta gaidāmā pašnāvība (manuprāt, svinības pārlieku ieilgst), ir samanāmas dažādu laikposmu, arī mūsdienu, iezīmes – apģērbā, košu sieviešu uzkrītošajā uzvedībā, dažu vīriešu modīgajā paskatā. Kā? Vai režisors grib uzsvērt, ka mūsdienu varas sistēma degradē cilvēku gluži tāpat, kā padomju vara to pārvērta skrūvītē? Nezinu. Taču tas, ka A. Morfovs nebūt ne pavirši, bet skaidri izzīmē tā varoņa lomas darbību, kurš patiesi izdara pašnāvību, man šķiet ļoti principiāls fakts. Otrreiz skatoties izrādi, uzmanīgi vēroju, ko dara mēmais Fedja Petuņins (Mārtiņš Počs). Viņš sēž pie galda, it kā gluži vai sastindzis sāpēs no šausmām vai dvēseles smeldzes, stingri vērodams visus šos daudzbalsīgos, daudzkrāsainos ļaužu lūžņus, kas ar verdzisku alkatību gaida cilvēka nāvi. Bet pēc tam mūs, itin kā starp citu, informē, kas noticis ar Fedju Petuņinu. Žēl, ka režisors Fedjas stāstam nav pielicis savu punktu, varbūt tad kļūtu skaidrāka uzveduma pamatdoma, jo, ja iedziļināmies, jebkurai pašnāvībai ir medaļas otrā puse – slepkavība (самоубийство-убийство). Tieši šis kods ieslēpts N. Erdmana lugā „Pašnāvnieks”.
Bet Dailes teātra izrādes nosaukums ir „Finita la comedia!”. Fināla skatā redzam „atdzīvojušos” Podsekaļņikovu kopā ar savu uzticīgo un mīļoto Mariju. Viņiem abiem ir labi. To apstiprina arī maigi skanošā padomju dziesma. Tad kā ? Tad stāsts vēstī par pagātni un to apliecina Vilkārša uzvarošais strādnieku pāris? Vai varbūt taisnība Normundam Naumanim, kas saka par mums: „Protestēt un būt principiālam ir viegli, ja tas tevi privāti neapdraud. Iespējams, tās ir lielākās gudrības, kas pārliecinošā teātra valodā skan no Dailes skatuves. Un skan laikā” (recenzija pilnībā lasāma šeit). Taču atkārtošu vēlreiz: kādēļ tad šis biedējošais fons? Man personiski šādas prognozes nav pieņemamas. Neticu. Negribu.

3
okt
2012
X

Финита отменяется

Маша Насардинова //Бизнес и Балтия

Александр Морфов сделал в «Дайлес» замечательного мастерства и человеколюбия спектакль – Finita la comedia. Кажется даже, что болгарскому режиссеру удалось переломить трагическую судьбу пьесы Николая Эрдмана «Самоубийца» , которую после запрета Сталина не ставили 50 с лишним лет, а потом начали ставить, да все как-то не так. И даже вопрос возник: а надо ли?

Среди ставивших был Юрий Любимов. (Лично и близко знакомый с автором. В легендарной «Таганке» Эрдман служил завлитом. После «Самоубийцы» растоптанный, арестованный, сосланный, он все же легко по тем временам отделался – несколькими годами лагерей. Говорят, Сталин очень любил «Волгу-Волгу», для которой Николай Робертович писал сценарий.) Про «Самоубийцу» режиссер сказал так: «Это прекрасная драматургия, которую, как и Гоголя, очень трудно играть -- она выверена, точна, в хорошем смысле репризна. И если вы не умеете подать репризу, то погубите и себя, и текст. Там уникальный текст!».

Сравнивать Эрдмана с Гоголем начал еще Станиславский. Мейерхольд сравнивал с Мольером.

А Морфов уникальный текст сильно порезал. Изъял открытый счет к социализму. У Эрдмана Москва 1927 года – странная, полунэпмановская-полуреволюционная, еще не скованная смертельным страхом перед властью. У Морфова время не определишь – но это точно советское время, советская Москва и советская коммуналка, густозаселенная веселыми пионерками, увлеченными спортсменами и прочими добрыми людьми, собирающимися на общей кухне, чтобы вместе посмотреть телевизор и хором спеть «Пусть бегут неуклюже...» И с чего только Маше Подсекальниковой в голову взбрело, что ее муж Семен Семенович решил покончить с собой?..

Любо-дорого смотреть, как все тут же встрепенулись и бросились спасать беднягу – жена, соседи и даже теща, у которой этот странный тип два года сидит на шее; как сразу нашли геликон, чтобы исполнилась мечта всей подсекальниковской жизни – вот он научился играть и дает концерты в Большом театре, он знаменитость и кормилец, Маша больше не работает, все счастливы.

Но оказывается, что с геликоном не справиться, если нет рояля. А значит, все остается как было. И лучше действительно умереть. Умереть героем – подсказывают Подсекальникову умные люди, оценив ситуацию. Умереть за. За интеллигенцию. За искусство. За двух прекрасных дам. За торговлю. За веру. Если уж не удалось прожить героем – так хотя бы умереть им.

Они у Морфова немножко марионетки – все, кто пристает к Подсекальникову со своими вариантами предсмертных записок. А он живой, хоть и совсем никчемный.
И смерть его не берет.

Морфов делает спектакль, как кино снимает: выстраивает с помощью художника Мартиньша Вилкарсиса восхитительно подробную декорацию, работает то на общем плане, то на крупном, задействует тридцать человек на сцене, все у него движется, звучит, стучит и дышит, переливается калейдоскопом. Морфов рисует залу картины, диктует настроения и транслирует мысли с предельной внятностью. Вас умиляет дружелюбность коммуналки? Да застрелиться от нее хочется, день за днем у всех на виду. Вам бы плюнуть в лицо тому, кто обрек вас на этот кошмар? Да застрелиться хочется: вы звоните в Кремль, орете «Я Маркса прочитал! И Маркс мне не понравился!» – а там просто кладут трубку. Вам бы праздника? Ресторана, музыки, чтобы роскошные женщины висли на шее и чтобы речи о вас лились рекой? Да застрелиться хочется, какая на поверку выходит из этого пошлость.

Так зачем жить?

Морфов знает. Во-первых, жизнь смешна, и это искупает множество ее грехов (добрую половину спектакля зритель хихикает, хохочет и гогочет. Такого комедиографа, как Морфов, поискать, репризы он умеет подавать с блеском). Во-вторых, жизнь имеет смысл, если ты остро нужен хотя бы одному человеку. Подсекальников, к примеру, нужен нежной, без памяти в него влюбленной Маше (поразительный дуэт Артура Скрастиньша и Дарты Даневичи. Артур в очередной раз подтверждает репутацию актера, для которого невозможного мало. Его Семен Семенович, этот анти-Гамлет, по силе образа не уступает его же Гамлету.
У Дарты были все шансы затеряться в тени партнера. Но, похоже, ей это не свойственно. Юная актриса великолепна.) В-третьих, жизнь прекрасна. Ну вот есть у нее это качество. А кто думает иначе, пусть поговорит с Подсекальниковым.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi