Atpakaļ uz afišu

Džons Apdaiks

Īstvikas raganas

Kaislības mazpilsētā 2 cēlienos

Dramatizējis un tulkojis Dž.Dž.Džilindžers


Pirmizrāde: 2010. gada 7. maijs

Īstvika ir pilsēta, kur dzīvo no tenkām. Te nav noslēpumu un laiks tiek aizvadīts pieklājīgās, garlaicīgās izklaidēs. Taču šīs pilsētas gaiss piešķir sievietēm neparastu spēku. Trīs jaunajām sievietēm, kuras asprātīgi un nesāpīgi tikušas vaļā no saviem vīriem, nav ilūziju, toties ir slikta reputācija. Viņām ir nieka lieta izsaukt negaisu tīrās izklaides vai sabojāta garastāvokļa pēc. Viņas ir nonākušas pie secinājuma, ka vīrieši nav problēmas risinājums. Iespējams, ka viņi paši ir problēma.

Tomēr karalienes nevar palikt bez karaļa. Trīs grāciju enerģētiski uzlādēto trijstūri papildina kāds svešinieks - bagāts, neprecējies, vulgārs tips, kurš, kā liekas, sastāv tikai no trūkumiem, bet pievelk kā magnēts. Viņš saduļķos mierīgos provinces ūdeņus un liks straujāk pukstēt sieviešu sirdīm.

Un tad notiek kas neparedzēts. Spēlē iesaistās svaigas asinis, un viņu četru ķermeņu polifonija tiek iztraucēta. Tas ir apvainojums. Kas var būt nesaudzīgāks un raganīgāks par saniknotu sievieti?

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Kristaps Skulte

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins

Lomās

Juris Žagars (Darils van Horns)
Kristīne Nevarauska (Sjūzena)
Elīna Dzelme (Aleksandra)
Sarmīte Rubule (Džeina)
Ērika Eglija (Dženifera)
Mārtiņš Počs (Kriss)

Viedokļi

15
mai
2010
X

Džilindžers un raganas

Henrieta Verhoustinska
//Diena (2010.gada 15.maijs)

Krāšņi un krāsaini

Protams, par Jāņa Petera aforismu Raimonda Paula komponētajā dziesmā var diskutēt. Tomēr sieviešu kārtas būtnēm nekas cits neatliek kā piekrist, īpaši, ja viņas pilda savu pienākumu. Proti, lasa sieviešu žurnālus. Dailes teātra izrādē Īstvikas raganas krāšņa šova ietvarā režisors Dž. Dž. Džilindžers ne vien licis atskaņot minēto dziesmu maksimālā skaļumā, bet arī ilustrējis tās domu visiem savam zīmolam atbilstošiem līdzekļiem. Meitenes, skaistas kā mākslas darbi, un arī ietērptas īstos mākslas darbos, proti, Ilzes Vītoliņas kostīmos, kas tiek nomainīti tik daudz reižu, ka skaits tomēr sajūk (kurpes arī brīnišķīgas, protams, uz galvu reibinošiem papēžiem). Kristapa Skultes liktenīga sarkanvīna krāsās veidotais bagātā Derila van Horna nama interjers ar trepēm kā filmā Vējiem līdzi. Bez neviena sadzīves priekšmeta, ja neskaita dažus krēslus, alkohola pudeles un glāzes netradicionālās krāsās. Šīs Īstvikas raganas zem nosaukuma būtu pelnījušas horeogrāfes Ingas Krasovskas vārdu, jo viņa šķiet īstenā iestudējuma autore, turklāt pret sievietēm, atšķirībā no Džilindžera un visu meiču iekāres objekta - Jura Žagara homme fatal - , izturējusies ar mīlestību, atrādot viņas kā brīžiem draudīgas, tomēr neticami graciozas un valdzinošas būtnes. Izrādes sākums man kā «sievietei sievietes gados» arī šķiet jauks, jo jaunais aktieris Mārtiņš Počs, ko kautrīgā kņaza Miškina lomā jau novērtēju izrādē Idiots. Pēdējā nakts, gluži nekautrā dejā demonstrē ne vien acij tīkamu muskuļotu augumu, bet arī gluži vai akrobātiskas spējas. Tāpēc nopriecājos, kad 2. cēlienā viņš beidzot iesaistījās arī darbībā, jo līdz tam Počs ar dejām aizpildīja pauzes, kurās trīs galveno sieviešu lomu tēlotājas pārģērbās. Dārdošais muzikālais kokteilis, kā jau Dž. Dž. Dž. izrādēs, arī nav slikts - gan dziesma par vīrieti labākajos gados, gan Madonnas robotiskie ritmi, gan Allas Borisovnas hits par aisbergam līdzīgo mīļoto, gan Karela Gota saldie vaidi par raudošo Paganīni vijoli ievijas intrigā kā speciāli tai komponēti. Mākslīgi, apjomīgi krūšu gali un draiski kūsīši visām raganām vannas ainā, kā arī iespaidīga izmēra klāt pieliktas ģenitālijas sātaniskajam van Hornam (tai pašā ainā) atgādina par grotesku un ironiju, ja kādam ir pietrūcis humora klātbūtnes. Pie «fīčām» jeb «štučkām» varētu pieskaitīt arī filmu Betmens citējošās bezjēdzīgi stieptās epizodes, kas rāda - kad veči pievēršas savam hobijam, sievietēm no viņu apziņas jāpazūd. Ja šim aprakstam pievieno apmēram trīs teikumos izstāstāmo sižetisko intrigu, tas tad arī būtu viss izrādes devums.

Kaili un tukši

Džordža Millera slavenās filmas (1987) atbalsis te nemeklēt, jo Džilindžers dramatizējumā sekojis Džona Apdaika romānam uzticīgāk nekā filmas veidotāji. Vienlaikus arī apšķērējis to līdz ne pārāk saistošam skeletam, atņemot trim raganām, piedodiet, sievietēm ne tikai bērnus, bet vispār viņu biogrāfiju, reducējot viņu dzīves uz visbanālākajiem, ar elsošanu, pavēderes taustīšanu un badīgiem skatieniem garnētiem tēviņa meklējumiem, kuros meitenes puspajokam, pusnopietni nodarbojas ar melno maģiju. Romāns ir pilns ar miesu - sviedriem, sēklu, dabiskiem un tomēr noslēpumainiem ķermeņa dzīlēs notiekošiem procesiem. Izrādē viss notiekošais ir sterils un bezmiesisks, kaut arī galvenajām varonēm tikuši trīs lieliskā formā esošu aktrišu - Kristīnes Nevarauskas, Elīnas Dzelmes un Sarmītes Rubules - seksapīlie ķermeņi. Taču arī tie unificēti līdz triviālam iedalījumam brunetē, blondīnē, rudmatē, kuru galvenā funkcija ir sinhroni gorīt dupsi un cilāt kājas. Horeogrāfes Ingas Krasovskas dejās ir gan ironija, gan ideja, un taisni vai žēl, ka tā nav deju izrāde, bet to pārtrauc neobligāti dialogi. Teatrālā paņēmiena dēļ, kas pauž uzsvērtu smīnu par visu notiekošo, meitenes (atšķirībā no romāna, no filmas un no ABC seriāla, kuros visas trīs sievietes ir ļoti atšķirīgas) nav personības, bet kordebaleta dejotājas. Diemžēl Juris Žagars šoreiz nevelk uz solista lomu, liktenīgā vīrieša ampluā iztiekot ar žilbinošu smaidu un nemainīgi ironisku intonāciju. Vienīgi Kristīnei Nevarauskai izdodas pa laikam iepīt pa cilvēciskai, nepārspīlētai intonācijai, turklāt viņas perfektā, putnam līdzīgā spridzīgā plastika liecina, ka aktrise ir lasījusi Apdaika romānu (tur Sjūkijai piemita «burvīgs, lietišķs žiglums»). Aktieriem neko nevar pārmest, jo no viņiem nekas īpašs, izņemot komplicētus deju soļus, netiek prasīts. Gluži otrādi - priecē gan jauno aktrišu Elīnas Dzelmes un Ērikas Eglijas (biklās nevainības Dženijas lomā) augošā profesionalitāte, gan pārējo aktieru spēja korekti iejusties komiksveidīgās karikatūrās, piemēram, efektīgais Ievas Pļavnieces iznāciens ļaunuma apkarotājas - dievbijīgās alkoholiķes Brendas lomā. Neesmu redzējusi visu pasauli apceļojušo Džona Dempsija mūziklu Īstvikas raganas, tomēr uz ko līdzīgu - uz muzikālu šovu pretendējošajā Dailes teātra izrādē režisors šķiet apmaldījies žanrā, mēģinot samulsināt skatītājus ar postmoderniem citātiem. Vienkārši runājot, nav skaidrs, par ko ir stāsts. Tāpēc izrāde, neraugoties uz troksni, krāsainu tērpu un pievilcīgu miesas fragmentu ņudzēšanu, lāgiem neizturami garlaiko. Tikai beigas kaut mazliet atklāj, ko pats Dž. Dž. Dž. domā par to visu. Proti, viņš ar savām raganām izdarās līdzīgi kā Larss fon Trīrs ar savējo filmā Antikrists. Iznīcina tikpat groteskā veidā, kā licis viņām izskatīties visu izrādes laiku.

14
mai
2010
X

Džilindžera burvestības

Normunds Akots
//Delfi (2010. gada 14. maijs)

Īstvika kādreiz bija maza pilsētiņa, kurā nav noslēpumu, vienkārši par dažām lietām te izvairījās runāt. Tagad pēc Džilindžera grandiozajām "burvestībām" noslēpumu pilsētiņā joprojām nav, bet izvairīties no runāšanas par dažām lietām vairs nevar, tādēļ sākšu bez aplinkiem un uzreiz ar vairākām līdzjūtībām. Pirmā pienāktos Dž. Apdaikam, ja vien viņš vēl būtu dzīvs, par viņa vārda valkāšanu un pazīstamā romāna teksta izmantošanu savu fikciju vardarbīgai īstenošanai. To, ko Džilindžers ar pūlēm ir sastiķējis uz Dailes teātra lielās skatuves, un, kam, spriežot pēc vizuāli scenogrāfiskā ietērpa, izgāzis kaudzi naudas, nevar nosaukt nekā citādi, kā vien par māžošanos. Totālā orientācija uz patērētāju masas vērtībām izrādē nav vairs nekāda ironija par mazpilsētiņas sievišķīgo kaislību motīviem, bet gan divu stundu garumā izstiepta karikatūra par paša režisora stilu un atsevišķiem viņa darbības aspektiem, kurus viņš cītīgi kultivē šajā teātrī. Rādās, ka viņam laiku pa laikam ir nepieciešamība izpūst pēc iespējas lielāku ziepju burbuli, lai gan pats itin labi zina, ka tas pārplīsīs.

Otra līdzjūtība pienāktos tiem, kam tas viss bija un vēl būs jāskatās, jo izrādē pilnīgi un galīgi pazūd Apdaika radītie tēli, kuri "ziedoja ārējo pasauli savai iekšējai pasaulei, tādējādi apliecinot, ka viss šķietami būtiskais un stabilais ir tikai sapnis". Džilindžeru diemžēl tādas nianses neinteresē, te ir materiāls glancētām bildītēm un viņš pat neslēpj, ka patiesībā viņam nav ko teikt, bet uzreiz visu reducē uz aizgūtu tēlu cirkulāciju banalitātes transestētikā.

Izrāde sākas ar M. Poča ķermeņa plastikas klišejisku izmantošanu, lai priekšlaicīgi atklātu to noslēpumu, kas romāna beigās ienes atgriezeniskas korekcijas visu trīs "raganu" jūtās, domās un rīcībā. Aleksandra, Sjūzena un Džeina, tikušas klāt Lenoksas savrupmājas jaunajam īpašniekam, bija pārliecinātas, ka katrai pieder sava trešdaļa van Horna, un, lai saglabātu šo ilūziju mazpilsētiņas garlaicīgajā un miegainajā dzīvē, vitālās šķirtenes pie katras izdevības lietā lika maģiju un burvestības. Apdaiks ļoti smalki, ar maigu humoru tās ievij savu varoņu psiholoģijā un ikdienas realitātē, lai mēs nemanāmi atskārstu, ka sieviete var sniegt vīrietim tikai to varu, kurai pakļaujas viņa pati. Turpretī Džilindžers, spēlējot savas ierastās spēlītes ārpus dramatiskā materiāla rāmjiem, izrādē pieturas pie izteikti virspusēja skatījuma un visu balsta fizioloģiski ietonētās kaislībās, kuras cenšas uz skatuves pārvērst par farsu, lai kaut kā izklaidētu publiku. Viņu pieviļ fantāzijas trūkums, bezgaumība un trīs aktrišu nespēja pārvērst savus personāžus groteskos tēlos. Aleksandra visās nozīmēs ir trijotnes smaguma centrs, spēcīgākais enerģijas akumulators, kas dod nepieciešamo strāvu katrai intrigai, katrai kaislībai, katram pilsētiņas notikumam un nevis drebelīga neirotiķe ārēji vaikstīgajā E. Dzelmes izpildījumā. Starp citu, ja Džilindžers turpinās ekspluatēt šo savu aktrisi tādā pašā manierē, kā visās beidzamajās izrādēs, tad no profesionālā viedokļa viņas karjera būs neapskaužama. Džeina ir mūziķe, katrai viņas intrigai un aizrautībai ir muzikāls raksturs, impulsīvs un mūžam mainīgs, taču jau tas vien, kā S. Rubule uznāk uz skatuves ar savu instrumentu, kā viņa apietas ar čellu, iznīcina jebkuru iespēju skatītājam noticēt, ka šai sievietei ir kāds sakars ar mūziku. To, ka viņas attiecības ar van Hornu vijas caur muzikālo stīgu, nejūt ne režisors ar saviem ilustratīvajiem "grāvējiem", ne arī pati aktrise. Var uzskatīt, ka mazlietiņ paveicies ir vietējās pļāpu lapas žurnālistei Sjūzenai, jo K. Nevarauska tomēr sajūt sava tēla sievišķīgo pretrunu salikumu, taču režisoriskais lomas zīmējums nedod aktrisei nekādu iespēju to kaut cik pieklājīgi realizēt uz skatuves.

Dramatizējuma sižetiskā līnija, no van Horna ierašanās Īstvikā līdz pat zavēkļa pagatavošanai, ir vērienīgi vizualizēti romāna epizožu izvilkumi, kas veido garlaicīgi primitivizētu stāstiņu par neparastu mīlestības četrstūri, kuru sagrauj van Horna avantūrisms un seksuālā orientācija. Kā jau varēja paredzēt, viena no centrālajām ainām izrādē ir Apdaika humora garaiņos viegli erotizētā tīkkoka vannas procedūra pie van Horna, tikai ne jau tāpēc, ka "mīlestība pastāv kailumā, kas ieraudzīts ar otra acīm", bet gan tāpēc, ka šādas ainas vienmēr piesaista zināmu publikas daļu un tām var piešķirt paaugstinātu režisoriskās atļaušanās statusu. Ja pieņemam, ka Džilindžeram tomēr ir bijusi doma par to visu paironizēt, tad uz skatuves redzamā epizode vairs nav pat dekoratīvā, bet jau īsta banālā ironija. Visas pārējās izrādes skatuviskās norises, ieskaitot parafrāzi par Betmenu un dažas neauglīgas asprātības, režisors mizanscēniski veido kā vienu lielu šovu, kas skatītāju domas pamazām pārvērš biezputrā. Atriebība Dženiferai un viņas nāve iestudējumā nebūt nav tas kritiskais punkts, kas izmaina visu trīs "raganu" dzīves un attieksmi pret apkārtējiem, Džilindžers vienkārši šo māksliniecisko faktu pārvērš skatuviskā inversijā un ar lielu pompu sadur milzīgas adatas pašās rituāla vaininiecēs. Tās, protams, ir viņa režisoriskās tiesības, taču jēdzieniski tāds fināla pavērsiens neko būtisku nepasaka par iekšējā konflikta būtību un nav arī smieklīgs. Tā ir tikai tāda pāristāvoša sprieduma pasludināšana, kas nepavisam nav raksturīga Dž. Apdaika romānam.

Trešo līdzjūtību man gribētos izteikt J. Žagaram un vēl pāris aktrisēm, jo nav jau maizītes bez garozas un uz skatuves aktierim ir jāspēlē tas, ko savā prātā ir saštukojis režisors. M. Čaklais tamlīdzīgas izrādes savulaik visai trāpīgi nosauca par eklektisku pašmērķību komposta kaudzi, un, ja reiz esi tādā ielikts kašāties, tad ārā vis tik viegli netiksi. Izrādē van Horns ir pataisīts par spīdīgu grabuļu un lētu komiksu fanu, lai gan romānā viņš tāds nebūt nav, un viņa scēniskās darbības līnija ir pa pusei ņirdzīgas manipulācijas ar Īstvikas daiļā dzimuma kodolu. Visas atlasītās situācijas ir pārvērstas Džilindžera režisoriskajās klišejās un aktierim atliek tajās tikai papozēt. Es domāju, ka aktieris to zina, rūpīgi ieskatoties viņa spēlē var saredzēt tā sucamos "neērtības momentus", jo ķermenis jau nespēj samelot - aiz tēla ārējās čaulas ir tukšums.

Nav jau nekāds noslēpums, ka pasaulē mākslinieciskās produkcijas atkritumu procents mūsdienās turpina pieaugt, taču pēc tādas izrādes par vienu lietu gan gribētos padomāt: vai mēs patiesi ar savu naudu to gribam finansēt un atbalstīt..?

12
mai
2010
X

Teātra ciba

//Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai (2010.gada 12.maijs)
Teksta uzdevums.

Dailes teātra lielajā zālē notiek «kaislības mazpilsētā 2 cēlienos». Piedalās divi aktieri (Mārtiņš Počs, Juris Žagars) un piecas aktrises (Kristīne Nevarauska, Elīna Dzelme, Sarmīte Rubule, Ērika Eglija, Ieva Pļavniece).

1. cēliens. Satiekas brunete, blondīne un rudmate. Iepazīstas ar vīrieti melnā jeb Betmenu, kas brauc uz moča, plunčājas ar viņām vannā, spēlē tenisu. 2. cēliens. Nomiruši blondīnes mīļākais un viņa sieva, viņa raud. Brunete, blondīne un rudmate iepazīstas ar nelaiķu bērniem - brāli un māsu. Betmens vizina uz moča brāli, bet apprecas ar māsu, kuru brunete, blondīne un rudmate mācījušas spēlēt tenisu. Brunete, blondīne un rudmate uzliek jaunajai sievai lāstu, viņa nomirst. Betmens šauj uz bruneti, blondīni un rudmati un paliek ar mirušās sievas brāli. Cik ilgā laikā risinājās notikumi, ja sākās pulksten 19 un beidzās 21.30?

Atrisinājums.

Ir vērtības, kas paliek ārpus vienkāršās matemātikas - Kristīnes Nevarauskas, Elīnas Dzelmes, Sarmītes Rubules daiļums, scenogrāfijas tumīgi sarkanā krāsa, Ingas Krasovskas sacerētā horeogrāfija, asprātīgie mūzikas citāti, Ilzes Vītoliņas kostīmu kolekcija, Mārtiņa Poča fauniskais plastiskums, Jura Žagara velnišķīgais šarms Darila van Horna tēlā un Kristīnes Nevarauskas nervozais valdzinājums ekscentriskās žurnālistes Sjūzenas lomā. Un vēsts, ka sievietes var izmantot, ja viņas tā vēlas, un pēc tam novākt no ceļa, pat ja nevēlas, bet geju mafijai ir spēks.

Kopumā - plakani un garlaicīgi. Tad jau varēja labāk Džilindžers iestudēt Trīs sivēntiņus un vilku - varbūt būtu fantāzijai kur ieskrieties augstākam lidojumam?

Arno Jundze

Ja dievi sāk citēt paši sevi, tas, saprotams, tiek sagaidīts ar ovācijām. Bet dievi nestrādā Dailes teātrī un tur emocijas, ziniet, ir citas...

Fons šim iestudējumam radīja lielu jautrību, jo atsauksmes bira vēl pirms oficiālās pirmizrādes. Tik izteiksmīgu sūrošanos par «kārtējo Džilindžera s*** Dailes teātrī» sen nebiju dzirdējis. Visas sievietes ir stulbas govis! Jurim Žagaram piekārts briesmīga izmēra mākslīgais krāns - ārprāc!!! Patiesībā gan šai izrādē visi falliskie simboli un pielīmētie krūšu gali ir pat ļoti gaumīgs pasākums, kam mierīgi varētu piemērot apbrīnojami nepieklājīgo svešvārdu - konceptuāls. Bet kuru gan tas interesē?

Sievietes šo izrādi Džilindžeram nepiedos, pat ja publiski paudīs izpratni par redzēto. Pārāk jau nu jutīgs ir pastāsts par ne aiz kādām advancētām teorijām vai vudu štučkām nenoslēpjamo daiļā dzimuma apbrīnojamo stulbumu, ikreiz kad pie apvāršņa parādās vērā ņemams tēviņš. Tas rīvē godam kanti visām progresīvajām kundzītēm un jaunkundzītēm, kuras atraisīti mūsdienīgas mēdz būt tikai līdz viegli paredzamam brīdim, kad lielajā dzīves teātrī jāseko banālajam jautājumam - vai tu tagad mani precēsi? Nepalīdzēs šoreiz arī tas, ka Džilindžera kungs, maigi izsakoties, pamatīgi apsmējies arī par sviestainajiem tēviņiem, kuras šīs mātītes aplido.

Problēma tomēr nav (ne)piedošanā. Tā slēpjas tajā, kā stāsts tiek izstāstīts. Lai gan ir virkne gluži pieklājīgu saskaitāmo - pazīstams zīmols, tērpi, scenogrāfija, glītas sievietes, horeogrāfija, Juris Žagars, Ieva Pļavniece un mūzika -, nav darbības, kas virza skatuves notikumus. Ir tāds neobligāts raganu blablabla, kas atgādina veco krievu anekdoti - par ko ir šī filma? Atbilde skan - ta ne par ko! Var pasmieties par asprātīgi piemeklētām un visnotaļ trāpīgām epizodēm - betmeniādi vai Džilindžera muzikālo izdomu, izceļot no pagātnes arhīva sociālistiskās Čehoslovākijas lakstīgalas un biseksuālā sapņa Gotiņu Kārļa fonogrammu par paganīni vijoli, vai Allas Borisovnas Aisbergu. Tomēr ar šīm ilustrācijām ir par maz, lai nežāvātos un neraudzītos pulkstenī.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi